Par “lamuvārdiem” fizikālais monisms un evolūcija

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte 20.10.2021. organizēja tiešsaistes semināru, kurā runāja par evolūciju un fizikālo monismu. Dzirdētais rosināja manī vairākas pārdomas, ar kurām vēlos padalīties.

Klausoties pirmo un galveno runātāju Zigmundu Orlovski, nodomāju, ka viņš gan ir kristietis ar atvērtu domāšanu, ja uzdrošinās atsaukties, piemēram, uz Ričarda Dokinsa (Richard Dawkins) atziņām. Vairumam kristiešu Dokinss ir kā lielākais ticības ienaidnieks un pat viņa vārda pieminēšana vien noslēgtu prātu tālākai informācijas uzņemšanai. Vēlāk atklājās mana nezināšana, ka runātājs patiesībā nebija ticīgs un Dievu savā pasaules redzējumā nemaz nesaskata. Arī otrs zinātnieks Jānis Liepiņš izteicās tikai par evolūcijas aspektiem, paliekot neitrāls jautājumā par teoloģiskajiem jautājumiem. Klātesošs bija arī kristīgais skatījums, ko izklāstīja teologs Ģirts Rozners. Tomēr pilnvērtīgākam dialogam, manuprāt, pietrūka Dievam ticoša bioloģijas zinātnieka pārdomas.

Tādēļ sajūtu līmenī šis pasākums vairāk saistās ar sarunu, kurā mikrofons rokās bija tikai vienai pusei – tiem, kuri dzīvo pasaulē bez Dieva. To es vērtēju pozitīvi. Pārāk bieži šādas sarunas izvēršas pārliecināšanas sacensībās. Arī no kristiešu puses nereti ir vēlme pateikt pārliecinošo galavārdu, bez kura nāktos atzīt savu sakāvi un saņemt sāpīgu triecienu savai ticībai. Lai gan no zinātnes skatupunkta šoreiz lielāka iespēja izteikties bija “neticīgajiem”, kristiešiem bija iespēja viņos ieklausīties. Šajā ziņā es to vērtēju kā ļoti kristīgu pasākumu. Atliek tik pārdomāt, ko mēs sadzirdējām?

Kopumā tēma tika izklāstīta ļoti profesionāli, viegli iztverami, un tā rosināja apbrīnu par pasauli, kurā dzīvojam. Izteikti bija sajūtams gandarījums par to, ka ar dabas pētīšanu un dažādu dabas mehānismu apzināšanos cilvēcei ir izdevies noņemt mistiskuma plīvuri no ļoti daudziem šīs pasaules procesiem un parādībām. Turklāt apbrīna par saprastajiem un izskaidrotajiem dabas fenomeniem nav mazinājusies, bet drīzāk pieaugusi.

Z. Orlovskis šo domu attīstīja tālāk, daloties savā filozofiskajā skatījumā, kuru nosauca par fizikālo monismu. Tas skaidro, ka mūsu saprāts, ticība, morāle arī ir viena no evolūcijas procesa izpausmēm. Citiem vārdiem, nekā ārpus šiem fizikāliem procesiem patiesībā nav jeb fiziskais un “garīgais” ir viens nedalāms veselums. Pieļauju, ka daudziem kristiešiem fizikālais monisms varētu būt nepieņemams, jo tādējādi saprāts un morāles principi mūsos varēja rasties bez Dieva īpašas iejaukšanās. Prezentācijā gan tika parādīts, ka šajā jautājumā domātāju vidū pastāv gaužām atšķirīgi uzskati.

Es sadzirdēju arī to, ka cilvēks var eksistēt, baudīt dzīvi, pilnveidoties visās jomās, tiekties pēc labā un skaistā, izprast un izskaidrot pasauli arī bez pārdabiska spēka esamības. Vairākkārt izskanēja doma, ka pēc Dieva vairs nav vajadzības. Ticība Dievam var kādam palīdzēt, bet citi bez tās var iztikt. Citiem vārdiem, nav vairs vajadzības Dievu iekļaut procesos, kas notiek universā, uz mūsu zemes vai mūsu prātos. Dieva apziņa savulaik ir bijusi nozīmīga un palīdzoša, bet mūsdienās tā vairs nav jāuztur.

Radās iespaids, ka runa ir par dievu kā preci vai pakalpojumu, kuru mēs varam pieņemt vai noraidīt, vai arī lietot un izmest pēc nolietošanas. Šajā brīdī es sajutu to lielo atšķirību, ar kādu ticīgie un neticīgie domā par jēdzienu (D)dievs. Vieniem dievs ir evolūcijas un cilvēku prāta auglis – daļa no fizikālā monisma. Otriem Dievs ir pilnīgi visa esošā ierosinātājs, kurš ir no radības un fizikāliem procesiem neatkarīgs, kaut kas tāds, kurš pastāv, vai mums to gribas vai nē. Ja runa ir par pirmo dievu, tad, manuprāt, arī kristieši neiebildīs un piekritīs, ka tāds tiešām ir novecojis un nav vairs vajadzīgs.

Izvērtās diskusija par Dievišķo atklāsmi – veids, kā Dievs var sazināties ar cilvēkiem un atklāt lietas, par kurām daba klusē. Kā atbildi sadzirdēju pretjautājumu: kāds ir piedāvātais skaidrojums šim saziņas mehānismam starp cilvēka smadzenēm un “ārpasauli”? Ja tiktu noformulēts, kā notiek šī saziņa starp fizisko pasauli, kas ir mūsu smadzeņu šūnas, un iespējamo paralēlo realitāti, tad to varētu analizēt un vērtēt.

Visbeidzot vēlos minēt domu, kas mani ļoti uzrunāja. Evolūcijas process ir neprognozējams, bet tas ir rezultējies ļoti skaistās un pat mākslinieciskās izpausmēs. Turklāt visa šī daudzveidība ir vienreizēja un neatkārtojama. Ļoti interesanti tika parādīts, kā nelielas izmaiņas vai pat nejaušības var ietekmēt galarezultātu. Viens piemērs ir Dž. Konveja (Jhon Conway) matemātiskā Dzīvības spēle (Game of Life), kur, uzdodot ļoti vienkāršus sākotnējos likumus, nejauši izvēlēts kvadrātiņu izkārtojums attīstījās ļoti neparedzamos veidos – vienā gadījumā sekoja drīza izzušana, citā process turpinājās bezgalīgi. Lai skaidrotu augu daudzveidību rašanos, tika izmantots piemērs arī ar mākslas darbiem. Ir dažāda veida instrumenti (piemēram, dažādas otas vai dažādi skrāpji) un ir dažādas krāsas. Izmantojot šos pašus izejmateriālus, bet mainot to kombinācijas un lietošanas secību, var iegūt pavisam atšķirīgu rezultātu. Līdzīgi arī dabā novērotā lielā ziedu dažādība ir izskaidrojama tieši ar noteiktu gēnu kombinācijām.

Tomēr, klausoties šos abus piemērus, mana cilvēciskā pieredze urdīja, ka ar to vien nepietiek. Mākslas darba tapšanai vajadzīgas arī prasmīgas rokas un prāts, kas nes kādu ieceri par iznākumu. Līdzīgi arī minētā matemātiskā spēle nedarbotos, ja nebūtu kāds, kurš noteiktu sākotnējos likumus un ieliktu pirmos kvadrātiņus spēles laukumā.

No tā, manuprāt, izriet vēl neatbildētie un arī neatbildamie jautājumi: 1) kā radās pirmā matērija, lai no tās “Lielā sprādziena” procesā veidotos universs, un 2) kā radās dabas likumi, kā, piemēram, gravitācijas likums, kurš ir tik kritisks, lai universs strukturētos tādās sistēmās, kādas mēs redzam teleskopos? Pat visniecīgākā izmaiņa gravitācijas spēka lielumā padarītu šo universu par neapdzīvojamu.

Skaidrojumi tiek meklēti un piedāvāti. Tomēr tie visi ir tādi, kas prasa ticību. Un šeit mēs paliekam visi vienā līmenī, visi bez mikrofoniem. Visi mēs ticībā pieņemam kaut ko par sava Visuma sākumu un noteicēju. Vieniem tie ir mūžīgie meklējumi visu izskaidrot ar nejaušību tukšumā, citiem – ar Dievu, Viņa lielo pārākumu un labajiem nodomiem.

Manā Visumā Dievs visu aizsāka, radot matēriju un sākotnējos likumus, un iedarbinot mūžīgo attīstības procesu. Tā rezultātā ir radusies, veidojusies un joprojām attīstās gan dzīvība un daudzveidīgā pasaule mums apkārt, gan arī, ja vajag, mūsu saprāts un morāle. Šis ir neiedomājams un neatkārtojams mākslas darbs, kurā sava daļa ir mums katram.

Manā Universā mākslas darbs tika veidots, lai mākslinieks varētu ar to komunicēt. Tas notiek caur iedvesmu, caur atklāsmi, caur iemiesošanos Jēzū Kristū un, kā pieminēja arī Ģirts Rozners, caur lūgšanu. Arī pret lūgšanu attieksmes ir ļoti dažādas. Vieni lūgšanu ņemtu nopietni, ja Dievs uz to atbildētu pārdabiskā, acīm redzamā un zinātniekiem neizskaidrojamā veidā. Citi lūgšanu atzītu, ja tiktu piedāvāts saprotams mehānisms, kā notiek šī komunikācija starp mūsu saprātu un ārpasauli. Šajā ziņā nekas nav mainījies kopš seniem laikiem: “Jūdi prasa zīmes un grieķi meklē gudrību,” bet kristieši vienkārši uzticas, ka Dievs zina, kā ar mums sazināties.