Mana bērnība

Annas Zaķes autobiogrāfija (sākums) 

Esmu dzimusi 1903.gadā Elejā, t.i. pāris kilometrus no Meitenes stacijas. Elejas muiža bijusi skaista pils. Tur mans tēvs jaunībā kalpojis grāfam par sulaini un bijis ļoti iemīlēts, tāpēc ka bijis tīrīgs un kārtīgs kā savā, tā arī grāfa kalpībā.

Bet es jau nedzimu pilī. Biju amatnieka – mūrnieka meita. Kad manam tēvam jaunībā bija apnicis kalpot kungam, viņš izvēlējās palikt par mūrnieku un būt pašam noteicējam par savu dzīvi. Viņš bija iecienīts kā  mūrnieks un būvuzņēmējs visā plašā apkārtnē.

Māmiņa, pēc būtības labos apstākļos dzimusi un augusi, – krodzinieka vienīgā meita. Bet mammai ļoti nepatikusi krogu atmosfēra, un jau 16 gadu vecumā viņa aizgājusi labāk pie kungiem vingrināties šūšanas mākā un vēlāk bijusi patstāvīga un iecienīta šuvēja. Ar šūšanu viņa nodarbojusies 15 gadus, bet tad bija piekususi šūt krinolīnus, pufēto uzpleču blūzes un garos svārkus, kuriem bija vairāku metru platums un kuru apakšas bija jānošuj ar tā saucamām bristenbantēm un arī gurnos bijis jāuzpolsterē, lai augums kļūtu “šnitīgs”, lai būtu tieva josta un apaļi gurni, jo tā šuvējai katru neizdevušos augumu vajadzējis izskaistināt un uztaisīt par modes lelli, tāpēc mammiņa nav vairāk varējusi panest šūšanas grūtumu un 40 gadu vecumā, kad es kā pēdējā (ģimenes desmitais bērns) piedzimu, viņa aizbraukusi uz Rīgu un izmācījusies par adītāju. Nopirkusi mašīnu un sākusi mašīnu adīšanas darbu kā pirmā visā Kurzemē. Tāpēc, lūk, es jau esmu kā dzimusi adītāja: no bērnības līdz pat šodienai adīšana ir mans prieks.

Esmu dzimusi monopelmājā. Tā bijusi māja, kuras viens gals bijis aizņemts ar mūsu dzīvokli, bet otrā galā bijusi degvīnu pārdotava. Protams, ne dzertuve, bet tikai veikals. Šī māja bijusi apmēram kilometru no baltās Elejas pils. Bet, kad 1905.gadā muiža, baroni un grāfi piedzīvoja briesmu dienas, tad arī mūsu mājas tirgotava piedzīvoja to pašu. Tur dūšīgie revolucionāri ar dzelzs priekšmetiem kā vilkuši pa skaisti sastādītajiem pudeļu plauktiem, viss ar pērkona un zibeņu trokšņiem un spirta lietu ir tā gāzies un jucis, ka spirts, vīns, degvīns pludojis pāri sliekšņiem arī mūsu istabās. Tā mums to vecāki ir daudzkārt atstāstījuši, un tas viņiem arī bijis liels pārdzīvojums, tāpēc tie sākuši meklēt dzīves vietu citur.

Un tā 1906.gadā, kad man bija trīs gadiņi, mani vecāki un mēs visi pārcēlāmies uz Kalna muižu, ko tagad sauc par Tērveti. Un apmetāmies uz dzīvi kādreizējā prezidenta Kvieša muižas amatnieku mājiņā, puskilometru no viņa paša muižas.

Te nu man sākās pirmās bērnības atmiņas un pirmie bērnības piedzīvojumi, kurus atceros. Pirmā atmiņa ir ļoti tumša, jo biju taču vēl maziņa un vieta bija sveša, un man bija bailes. Dārzā šņāca koki, vējš gaudoja gar pažobelēm, bēniņos vakaros un naktīs kaut kas grabinājās. Man stāstīja, esot daudz žurku, bet arī no tām man bija bail. Mums bija reti liels un jauks runcis, kas bija ļoti cienījams savas veiklības un spēka dēļ. Es viņu ļoti mīlēju, kaut gan viņu panest man nebija iespējams, viņš bija tik liels. Viņš arī manu uzmācīgo mīlestību necik nevarēja panest un, pacēlis savu garo asti, aizgāja lepni. Un tad man bija otrs mīlulis – suns Osmans, pats liels un ar lieliem balts ar melnu plankumiem – medību suns, ar garām, ļepanām ausīm. Šīs ausis viņam nokārās kā lupatas, un pats viņš vienmēr bija tāds skumīgu izskatu, tikai allaž lēni pavicināja savu garo, kuplo asti. Tā nu vecāki bija nolēmuši ar šiem diviem maniem mīluļiem sarīkot žurku medības.

Osmani norīkoja augšā, bēniņu trepju galā, un tas ar savu lielumu un smagajiem lēcieniem baidīja žurkas un skrēja pa tukšajām pažobelēm ar lielu troksni, un žurkas cita pēc citas laidās pa trepēm lejā. Bet lejā tās sagaidīja lielais runcis, kas tik tikko spēja vienu nokost, kad jau skrēja lejā cita, un tā citu pēc citas viņš esot nokodis pāri par divdesmit. Protams, kad medības bija beigušās, tikai tad es uzdrošinājos iziet un paskatīties visus šos brīnumus, un es atceros, ka žurku kaudze bija varen liela. Bet, lai gan viņas mani bija daudz biedējušas, tomēr man tagad bija viņu žēl. Viņas gulēja beigtas un sakostas, un man sāpēja sirsniņa, un es negribēju vairs mīlēt savus abus draugus, kas tādus briesmu darbus izdarījuši! Kāpēc viņi tik briesmīgi?!

Jā, un tā pēc šī žurku kara mūsu mazā mājiņa palikusi klusa, un līdz ar trokšņu izbeigšanos izbeidzās arī manas drūmās sajūtas par svešo māju, kas saturēja priekš manis drūmus noslēpumus. Bet tagad man palika gaiši un priecīgi. Bēdas par žurkām āri aizmirsu un mīlēju atkal savus abus mīluļus un mīlinājos, kad vien tiku pie viņiem klāt. Pie suņa Osmaņa bieži vien ielīdu viņa būdā, un gulējām kopā abi divi. Bija tik silti un mīli, bet, kad mamma atrada mūs kopā, tad viņa bārās uz mums abiem. Jā, cik gan slikti, ka māmiņa nesaprata manu mīlestību uz suni, bet domāja tikai par tām nesmukām sekām, kas varētu nākt no suņa man. Bet mēs mīlējāmies, kamēr es izaugu liela.

(turpinājums sekos)