(Pārdomas par filmu „Ļiļa 4-ever”)
...jo viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana Tēva vaigu. (Jēzus)
No Ramšteina līdz Vivaldi — tik plašu izjūtu gammu raisa šī filma. Un ne tikai muzikālā ziņā. Tā savā tiešumā un skarbumā, ar kādu ataino nepievilcīgo realitāti, brīžam kļūst atbaidoša, bet reizē ir dziļas cilvēcības pilna. Ja sešpadsmitgadīga meitene ir gatava par prostitūcijā nopelnītu naudu nopirkt sīkam līmes ostītājam- ielas puikam, kas nekad dzīvē neko labu nav redzējis, dzimšanas dienā ko tādu, par ko viņš pat neuzdrīkstas sapņot, basketbola bumbu, vai tad tā nav mīlestība, kas pārspēj cilvēka saprašanu?
Un vai Volodjam, kurš tic, ka pēc nāves pārvērtīsies eņģelī un debesīs ar citiem eņģeļiem augām dienām spēlēs basketbolu — pie tam ar ĪSTU bumbu, jo līdz šim grozā ir metis vienīgi konservu bundžas ,— vai viņam tās nav debesis jau šeit?
Filmu uzgāju pavisam nejauši: internetā lasot par Paldiskiem, pilsētu Igaunijā, kur šovasar biju aizbraucis. Izrādās, šajā vietā, kas 50 gadus bija slēgtā militārā zona, bet pēc PSRS sabrukuma pārvērtās par postažu, līdzīgu Karostai Liepājā, gadsimtu mijā zviedru režisors Lūkass Mūdisons ir uzņēmis mākslas filmu „Ļiļa 4-ever”, kas, kā lasām titros, veltīta visiem nepilngadīgajiem seksa tirdzniecības upuriem.
Paldiski sen vairs nav tie, kas deviņdesmitajos gados vai divtūkstošo sākumā, Pentagons (1) ir nojaukts un liela daļa dzīvojamo māju renovētas, tomēr vietvietām, krūmos vai pļavas puķēs ieaugušas, joprojām rēgojas impērijas drupas. Interesanti, ka dabā ir saglabājies kaut kas pirmatnējs, neskarts, retas puķu un putnu sugas — varbūt tieši tādēļ, ka tik ilgus te bijusi slēgtā zona? Un, kā Paldiskos degradētā militārā vide saaužas ar dabas skaistumu, tā arī bērna (sešpadsmitgadīgais joprojām ir un paliek bērns) dvēselē vides un audzināšanas uzliktajam raupjuma, nekaunības, pat vulgaritātes zīmogam cauri spraucas nevainīgas, skaidras savvaļas lilijas (Ļiļa = Lilija) asns.
Bet nē, šis pēdējais teikums laikam sanāca nepiedienīgi poētisks.
Pats režisors norāda, ka filma būtībā ir par to, kā sistēma izvaro cilvēku: kā to, kas postpadomju telpā bija palicis komunisma neizvarots, izvaroja kapitālisms, līdz cilvēki aiz nabadzības pārdevās verdzībā paši un pārdeva savus bērnus. Režisors saka, ka filmas ideja viņam esot radusies Zviedrijā, uz ielas ieraugot krievu meiteni — prostitūtu. Sižets ir brīvi balstīts reālos notikumos: 2000. gada janvārī Zviedrijas presi pāršalca ziņa par sešpadsmitgadīgo lietuvieti Dangoli Rasalaiti, kura bija ieradusies Zviedrijā, paļaujoties uz darba solījumiem, bet kurai darba devējs atņēma pasi un, pieprasot atmaksāt ceļa izdevumus 20 000 zviedru kronu apmērā (kas 1999. gadā līdzinājās 2410 ASV dolāriem vai ap 4000 dolāriem tagad), piespieda nodarboties ar prostitūciju. Viņa izbēga, trīs mēnešus uzturējās Malmē, bet, kad arī viņas draugs kopā ar vēl diviem puišiem viņu izvaroja, viņa, neredzot citu izeju, nolēca no tilta un slimnīcā mira. Sabiedrība viņas stāstu uzzināja no vēstulēm, ko viņa bija nēsājusi sev līdzi.
Interesanta ir filmas tapšanas vēsture. Režisors ir zviedrs, un arī scenārijs ir tapis zviedru valodā un tikai pēc tam tulkots krieviski. Toties aktieri lielākoties ir krievi (tie, kas izpilda krievu lomas — un galvenās ir tikai krievu lomas). Tā kā režisors pats neprata krievu valodu, viņam ar tiem nācās sarunāties caur tulku. Daudzās epizodēs viņš aktieriem deva brīvību improvizēt, ja scenārija teksts viņiem šķistu neveikls. Rezultātā krievu sarunvaloda (ieskaitot „matu”) filmā plūst tik dabiski, ka, neredzot sākuma un beigu titrus, nav iespējams pateikt, ka filmu nav uzņēmuši krievi. Tāpat, meklējot galveno lomu atveidotājus, režisors provēs noskatījās vairāk nekā tūkstoti pusaudžu no Latvijas un Igaunijas, bet Oksanu Akiņšinu izvēlējās tieši tāpēc, ka viņas sniegums, kā viņš pats vēlāk atzina, nevis atbilda viņa iecerei, bet to pārspēja.
Lai man piedod krievi, bet šāda filma nebūtu skatāma nevienā citā valodā kā tikai krievu, un režisors šai ziņā ir izdarījis tikpat pareizu un pamatotu izvēli kā Mels Gibsons, uzņemot „Kristus ciešanas” oriģinālvalodās (aramiešu un latīņu). (Arī šeit postpadomju ainas ir krievu valodā, bet Zviedrijas ainas — zviedru un angļu valodā.)
Jā, nudien, šai filmai ir kaut kas kopīgs ar „Kristus ciešanām”! Varbūt šāds salīdzinājums ir pārgalvīgs, jo Kristus taču cieta nevainīgs, bet arī vienpadsmitgadīgajā līmes ostītājā Volodjā ir kaut kas ļoti tīrs un nevainīgs. Pat tajā, kā viņš uzmācas Ļiļai, ir kaut kas nevainīgs! Pubertātes vecumu nesasniedzis puika sapņo par laimīgu ģimeni, kādas viņa vecākiem nekad nav bijis, — ka viņš ies uz darbu, bet Ļiļa tikmēr mājās būs izcepusi maizīti —, un savus sapņus ieliek tādā formā, kā nu māk. Un, ja tā forma no ārienes izskatās diezgan piedauzīga, tad tikai tāpēc, ka viņš savā īsajā mūžā neko citu nav redzējis. Šāda formas un satura nesakritība liek mums, kas sēžam ekrāna šajā pusē, skatīties dziļāk un aiz Volodjas skūpstiem un grābstīšanās ieraudzīt dziļas, trauslas ilgas pēc mīlestības. Un tāpat Ļiļai nevainību nevar atņemt nosmiņķēta seja, novazāta miesa un sagrauti sapņi. Viņa paliek nevainīga līdz galam. Kā savos Paldiskos, kur, piedzīvojusi draudzenes nodevību un apsaukāta, spītīgi turpināja ar stikla šķembu skrāpēt pagalma soliņā „ЛИЛЯ 4-EVER” („Ļiļa mūžīgi”). Nepadevās. Tajā „4-EVER” ir tāds spīts un reizē nolemtība. Tāds divdomīgs vārds. Kā „Alphaville” dziesmā, kura arī skan filmā — „Forever young”. Mūžīgi jauns tu būsi tikai tad, ja nomirsi jauns.
Bet nē, Ļiļa savos sešpadsmit gados nesapņo par nāvi. Viņa sapņo par Ameriku, kur aizbrauca māte, jo šeit ir tik draņķīgi, tik дерьмово…
Дерьмо, дерьмово, дерьмовое место (draņķa, draņķīgi, draņķīga vieta) — tie laikam ir vārdi, kas filmā atkārtojas visbiežāk. Visvairāk Ļiļas mutē. Bet arī viņas sapņu prinča Andreja mutē, kurš zina ceļu uz labāku dzīvi.
Vēlme izrauties no vispārējiem mēsliem (дерьмо), kādos tu dzīvo, no vides, kura tevi gremdē, katram cilvēkam ir dabiska. Bet paradoksāli, tā nav дерьмовая среда, kas Ļiļu iznīcina, bet tieši viņas sapnis — sapnis par Ameriku, vēlāk par Zviedriju… Liels sapnis cilvēku padara nejūtīgu pret kaimiņu tantiņai kāpnēs izbirušiem kartupeļiem, tuva cilvēka asarām un citiem ikdienišķiem sīkumiem.
Kas gan ir sīkais, stulbais Volodja, kurš reizēm tevi gan iepriecina, bet biežāk kļūst apnicīgs un pat nodara sāpes, pret sapņu princi, kurš vienmēr ir uzmanīgs, rūpīgs un ieved tevi no Paldisku mēsliem lielā, skaistā un krāsainā pasaulē, kur ir kino, kafejnīcas, atrakcijas un kur vīrieša pirmā vēlme nav likties ar tevi gultā!
Bet būtībā Ļiļa, dzenoties pēc sapņa, izdara savam tuvākajam cilvēkam mats matā to pašu, ko viņai pašai nodarīja māte. Pat aizbraukšanas ainas ir identiskas: mašīna pie podjezda dubļainā pagalmā, nav laika pat atvadīties, lai nenokavētu uz lidostu, un nedzīstoša brūce, ko šis brīdis iecērt bērna dvēselē. Savādi, ka šajā filmā, kur katra nākamā aina ir drausmīgāka par iepriekšējo, man asaras visvairāk sakāpa acīs tieši sākumā, kur Ļiļa, skrienot pakaļ mašīnai, ar kuru aizbrauc māte, pakrīt un paliek līdz ceļiem un elkoņiem Paldisku dubļos…
Ko mūsu tuvākajiem maksā mūsu nepiepildāmie sapņi? Ko Ļiļai maksāja mātes sapnis par Ameriku vai „vecās, slimās sievietes” tantes Annas sapnis par siltu un ērtu dzīvokli? Un ko Volodjam maksāja Ļiļas pašas sapnis par Zviedriju?
Vai reizēm nav labāk nesapņot, bet dzīvot tajā дерьмо, kurā esam? Tikai pašam nepaliekot par дерьмо. Varbūt ir vērts paturēt prātā vienu rupju, bet dziļi patiesu krievu tautas atziņu: „Не обязательно быть говном, даже если ты в жопе.” („Nav obligāti palikt par s**u, pat ja esi d****ā.”) Ne vide (дерьмовая среда) ir tā, kas degradē cilvēku (padara viņu par дерьмо), bet viņa ilgas pēc labākas dzīves, kuras viņš īsteno uz citu rēķina (kā Ļiļas māte, kā tante Anna, kā draudzene Nataša, kā Andrejs un Viteks — katrs savā veidā, bet visi vienlīdz nelietīgi).
Vārdi, ko Ļiļai viņas sapņu zemē saka Viteks: „You look like shit. Go, do makeup. Up, up!” — tik paradoksāli sasaucas ar spriedumu, kādu viņa pati izteica par pelēko pilsētu, kurā bija dzimusi un augusi: „Дерьмовый мир.” Un tagad Viteka spriedums ir: „You look like shit.” (Subtitros: „Дерьмово выглядишь.”) „Go, do makeup.” („Ej, uzkrāsojies!”) Vai tad tas nebija viņas sapnis — uzkrāsot pelēko pasauli? „Up, up!” („Nu, celies!”)
Tikai tagad krievu valodas vietā skan angļu valoda, bet draņķības „dīķa” viņā pusē izrādās ne mazāk kā šajā. Es ticu, ka zviedriem nebija viegli uzņemt šādu filmu — ne tik daudz par krieviem, cik par sevi (lai gan vēl krietni pāri pusei šķiet, ka tā ir tikai par krieviem, tātad par „viņiem” un uz „mums” neattiecas).
Pats Mūdisons saka, ka šādu filmu nebūtu spējis uzņemt bez stingra kristīgā dzīves pamata. Un tā ir viena no kristīgām īpašībām — saredzēt ne tikai skabargas citu acīs.
Filmā ir daudz kristīgu mājienu — daži atklāti, bet liela daļa slēpti, neuzbāzīgi, nekristietim varbūt pat nepamanāmi. Starp pamanāmākajiem, šķiet, ir Ļiļas lūgšanas pie iestiklotas bildītes ar sargeņģeli, kurš tumsā ved pie rokas mazu bērnu. No paša sākuma mēs pamanām, ka viņai šī bildīte ir īpaši nozīmīga, jo viņa to, ietītu džemperī, ņem līdzi katrā pārcelšanās reizē.
Slēptie mājieni izpaužas kā alūzijas ar evaņģēliju tekstiem un notikumiem. Viens no interesantākajiem ir mājiens uz Kristus kārdināšanām tuksnesī. Ziemassvētkos pie Ļiļas viņas sapņu zemē Zviedrijā atnāk ciemos Volodja un izved viņu uz blokmājas jumta, lai pasniegtu savu Ziemassvētku dāvanu. Veidojas interesanta paralēle ar evaņģēliju, kur sātans no augsta kalna rādīja Kristum visu pasaules godību un sacīja: es tev to došu, tas būs tavs. To pašu Volodja piedāvā Ļiļai. Viņš izved Ļiļu uz jumta un rāda viņai viņas sapņu zemes godību. Tikai tā nav tāda godība kā tā, ko sātans piedāvāja Kristum, nav tāda, par kādu Ļiļa bija sapņojusi, paklausot sava rūpīgā un uzmanīgā sapņu prinča aicinājumam. Tā ir pelēka, miglaina, drēgna un pretīga. Tāpēc Ļiļa saka, ka tā nav visai laba dāvana. Tātad atraida. Bet dialogs turpinās. Viņi sēž uz jumta malas, un Ļiļa saka: es lēkšu. Volodja atbild: lec, es tevi uzķeršu, tev nekas nenotiks. Eņģeļi tevi uz rokām nesīs. Atkal kā no Bībeles. Lec, tas nav bīstami, tikai… Tikai, Volodja saka, tad tu kaut ko neatgriezeniski pazaudēsi, un tie idioti, kas tevi pazemo, varēs ņirgt, jo būs uzvarējuši. Atceries to spītu, ar kādu tu rakstīji „ ЛИЛЯ 4-EVER” Paldiskos uz sola? Vai tiešām tas tevī ir zudis?
Būtībā Volodjas kārdināšanas ir antikārdināšanas tām kārdināšanām, ar kādām sātans kārdināja Kristu. Un uz spēles nav pasaules pestīšana, bet viena konkrēta cilvēka Ļiļas dzīve šeit un tagad. Mēs, kristieši, bieži vien citējam Bībeli, ka redzamais ir laicīgs un neredzamais mūžīgs, un ar ilgošanos gaidām brīdi, kad šīs pasaules kārtība paies, gaidām jaunu debesi un jaunu zemi, kur taisnība mājo. Tad sāksies Dieva valstība, bet šeit mēs esam svešinieki un ceļinieki. Mēs dzīvojam vairāk nākotnē nekā tagadnē, vairāk mūžībā nekā laicīgajā pasaulē. Bet varbūt Dievam tie nedaudzie gadi, ko mēs pavadām uz šīs grēcīgās zemes, ir svarīgāki nekā gadu miljoni, ko kopā ar Viņu baudīsim bezgrēcīgā mūžībā? Jo vai gan citādi Viņš mums būtu devis šo dzīvi? Volodjas vārdiem sakot, „мёртвым человек бывает целую вечность, а живым лишь маленькое мгновенье”. („Miris tu būsi veselu mūžību, bet dzīvs — vien īsu brīdi.”) Varbūt tāpēc šis „īsais brīdis” ir tik dārgs — tev pašam un arī Dievam. Ja tu to pārtrauksi, nekas jau nenotiks, eņģeļi tevi uz rokām nesīs, bet jūs abi ar Dievu būsiet pazaudējuši kaut ko netverami dārgu.
Lūk, arī tādas pārdomas raisa šī filma, kas sākumā šķiet vienkārši smaga sociāla drāma, bet tad skatītāja priekšā nostāda dziļus eksistenciālus jautājumus. Ne velti filmas iznākšanas laikā „The New York Times” kinokritiķis Deivs Kērs (Dave Kehr) nosauca Mūdisonu par „atzīstamāko zviedru režisoru kopš Ingmāra Bergmana laikiem” (3). Filma tika arī izvirzīta „Oskara” balvai kategorijā „Labākā ārzemju filma”.
Daudzas ainas filmā ir uzņemtas hand-held footage tehnikā, sekojot Ļiļai ar kameru rokās (nevis uz statīva), kas rada realitātei īpaši pietuvinātu iespaidu — kā dokumentālā amatieru filmētā materiālā. Sevišķi sākumā un beigās, kur Ļiļa, Ramšteina mūzikai skanot, izmisumā skrien pa Malmes ielām, kameras raustīšanās un kratīšanās gluži vai noved līdzīgā afekta stāvoklī arī skatītāju. Un īstenībā visa filma (pat tad, kad kadrā skrējiena nav) ir nemitīgs skrējiens/bēgšana — skrējiens pēc sapņa un bēgšana no realitātes. (Vārdi run angļu valodā un бежать krievu valodā ir ietilpīgāki nekā latviešu „skriet”, jo ietver abas šīs darbības — skriet un bēgt — kopā.)
Neatkārtojamas sajūtas raisa skaņu celiņš epizodē, kad mediķi ceļā uz slimnīcu Ļiļai veic elpināšanu un netiešo sirds masāžu. Iztālēm skanošās ātrās palīdzības sirēnas brīdī, kad Volodja iespraucas starp reanimācijas brigādi un pastiepj roku, lai noglāstītu viņai galvu, plūstoši pārtop lēnajā Adagio no simfonijas „Al santo sepolcro”. Ārprātīgais skrējiens ir beidzies, un, sirēnu skaņām izšķīstot Vivaldi mūzikā, tu kā svētceļnieks bijībā apstājies pie svētā kapa.
Bet filmas skaistākās un reizē skumjākās ainas ir pēdējās, kad divi eņģeļi spēlē basketbolu uz piecstāvenes jumta. Un brīdis pirms tam, kad, saņēmusi Volodjas glāstu, Ļiļa atver acis un, tinot „filmu” atpakaļ, palīdz kaimiņu māmuļai salasīt kāpņu telpā izbirušos kartupeļus.
„Можно тебя потрогать? Ты настоящий?” („Vai var tevi aptaustīt? Tu esi īsts?”) viņa jautā Volodjam. Jā, Volodja ir īsts, un viņa dīvainā, brīžam neērtā un apgrūtinošā pieķeršanās ir izrādījusies īstāka par īstu! Patiesību sakot, vienīgā īstā.
Pareizi Volodja bija teicis, viņai pieder kaut kas, ko neviens nevar atņemt. Ak, ja viņa pati to būtu laikā sapratusi, varbūt tad iznākums būtu cits! Tikai laikam gan viņa bija par jaunu, par naivu, lai saprastu, un visi notikumi risinājās pārāk ātri. Bet varbūt kā diviem eņģeļiem uz jumta Paldiskos spēlēt basketbolu— tas ir labāk, jo pārspēj visu, ko dzīve šai pasaulē viņiem būtu spējusi sniegt?
Vienīgi Vitekam jau dzīvoklis ilgi tukšā nestāvēs.
P. S. Filmu šobrīd var noskatīties arī YouTube. Tur komentāros zem filmas kāds raksta: „Filma ir lieliska, žēl tikai, ka daudzi nesaprot, ka cilvēks, kurš izdara pašnāvību, nekļūst par eņģeli.” Arī es esmu no tiem, kas nesaprot. Precīzāk, es izvēlos nesaprast. Un domāju arī, ka režisors tīšām izvēlējās nesaprast un nerēķināties ar šādu priekšstatu — kaut arī mēs visi zinām, ka tas ir valdošais. Protams, Dievs nevienam nevēl nāvi. Bet vai tiešām Dievs atstumj tos, kas ir tikuši atstumti šajā dzīvē un, neredzot izeju, padarījuši sev galu? Vai tiešām Dievs vēlas, lai viņi tiktu aprakti aiz kapsētas mūra un netiktu ielaisti pa paradīzes vārtiem? Vai Viņš vēlas atstumtos padarīt divtik atstumtus? Ja tā, tad es tādu Dievu nepazīstu. Es ticu, ka viņu eņģeļi Debesīs redz mana Tēva vaigu. Varbūt mani svētuma standarti ir pārāk zemi, bet es neticu, ka viņi nevar spēlēt basketbolu ar citiem eņģeļiem tāpēc vien, ka viņu Debesis uz Paldisku piecstāvenes jumta kādam tur, augšā, šķiet pārāk zemas. Es bijībā noliecu galvu, jo man viņu kapi ir svēti. Neniciniet viņus — dzīvus vai mirušus!
Filmu uzgāju pavisam nejauši: internetā lasot par Paldiskiem, pilsētu Igaunijā, kur šovasar biju aizbraucis. Izrādās, šajā vietā, kas 50 gadus bija slēgtā militārā zona, bet pēc PSRS sabrukuma pārvērtās par postažu, līdzīgu Karostai Liepājā, gadsimtu mijā zviedru režisors Lūkass Mūdisons ir uzņēmis mākslas filmu „Ļiļa 4-ever”, kas, kā lasām titros, veltīta visiem nepilngadīgajiem seksa tirdzniecības upuriem.
Paldiski sen vairs nav tie, kas deviņdesmitajos gados vai divtūkstošo sākumā, Pentagons (1) ir nojaukts un liela daļa dzīvojamo māju renovētas, tomēr vietvietām, krūmos vai pļavas puķēs ieaugušas, joprojām rēgojas impērijas drupas. Interesanti, ka dabā ir saglabājies kaut kas pirmatnējs, neskarts, retas puķu un putnu sugas — varbūt tieši tādēļ, ka tik ilgus te bijusi slēgtā zona? Un, kā Paldiskos degradētā militārā vide saaužas ar dabas skaistumu, tā arī bērna (sešpadsmitgadīgais joprojām ir un paliek bērns) dvēselē vides un audzināšanas uzliktajam raupjuma, nekaunības, pat vulgaritātes zīmogam cauri spraucas nevainīgas, skaidras savvaļas lilijas (Ļiļa = Lilija) asns.
Bet nē, šis pēdējais teikums laikam sanāca nepiedienīgi poētisks.
Pats režisors norāda, ka filma būtībā ir par to, kā sistēma izvaro cilvēku: kā to, kas postpadomju telpā bija palicis komunisma neizvarots, izvaroja kapitālisms, līdz cilvēki aiz nabadzības pārdevās verdzībā paši un pārdeva savus bērnus. Režisors saka, ka filmas ideja viņam esot radusies Zviedrijā, uz ielas ieraugot krievu meiteni — prostitūtu. Sižets ir brīvi balstīts reālos notikumos: 2000. gada janvārī Zviedrijas presi pāršalca ziņa par sešpadsmitgadīgo lietuvieti Dangoli Rasalaiti, kura bija ieradusies Zviedrijā, paļaujoties uz darba solījumiem, bet kurai darba devējs atņēma pasi un, pieprasot atmaksāt ceļa izdevumus 20 000 zviedru kronu apmērā (kas 1999. gadā līdzinājās 2410 ASV dolāriem vai ap 4000 dolāriem tagad), piespieda nodarboties ar prostitūciju. Viņa izbēga, trīs mēnešus uzturējās Malmē, bet, kad arī viņas draugs kopā ar vēl diviem puišiem viņu izvaroja, viņa, neredzot citu izeju, nolēca no tilta un slimnīcā mira. Sabiedrība viņas stāstu uzzināja no vēstulēm, ko viņa bija nēsājusi sev līdzi.
Interesanta ir filmas tapšanas vēsture. Režisors ir zviedrs, un arī scenārijs ir tapis zviedru valodā un tikai pēc tam tulkots krieviski. Toties aktieri lielākoties ir krievi (tie, kas izpilda krievu lomas — un galvenās ir tikai krievu lomas). Tā kā režisors pats neprata krievu valodu, viņam ar tiem nācās sarunāties caur tulku. Daudzās epizodēs viņš aktieriem deva brīvību improvizēt, ja scenārija teksts viņiem šķistu neveikls. Rezultātā krievu sarunvaloda (ieskaitot „matu”) filmā plūst tik dabiski, ka, neredzot sākuma un beigu titrus, nav iespējams pateikt, ka filmu nav uzņēmuši krievi. Tāpat, meklējot galveno lomu atveidotājus, režisors provēs noskatījās vairāk nekā tūkstoti pusaudžu no Latvijas un Igaunijas, bet Oksanu Akiņšinu izvēlējās tieši tāpēc, ka viņas sniegums, kā viņš pats vēlāk atzina, nevis atbilda viņa iecerei, bet to pārspēja.
 |
| ''Neaizbrauc!'' |
 |
| Mātes foto: saplēstā, salīmētā un sadedzinātā. |
 |
| Antikārdināšanas tuksnesī. |
 |
| Divi eņģeļi debesīs. Cik nu kuram eņģelim tās debesis augstu… Bet vai tāpēc viņi ir sliktāki eņģeļi? |
Jā, nudien, šai filmai ir kaut kas kopīgs ar „Kristus ciešanām”! Varbūt šāds salīdzinājums ir pārgalvīgs, jo Kristus taču cieta nevainīgs, bet arī vienpadsmitgadīgajā līmes ostītājā Volodjā ir kaut kas ļoti tīrs un nevainīgs. Pat tajā, kā viņš uzmācas Ļiļai, ir kaut kas nevainīgs! Pubertātes vecumu nesasniedzis puika sapņo par laimīgu ģimeni, kādas viņa vecākiem nekad nav bijis, — ka viņš ies uz darbu, bet Ļiļa tikmēr mājās būs izcepusi maizīti —, un savus sapņus ieliek tādā formā, kā nu māk. Un, ja tā forma no ārienes izskatās diezgan piedauzīga, tad tikai tāpēc, ka viņš savā īsajā mūžā neko citu nav redzējis. Šāda formas un satura nesakritība liek mums, kas sēžam ekrāna šajā pusē, skatīties dziļāk un aiz Volodjas skūpstiem un grābstīšanās ieraudzīt dziļas, trauslas ilgas pēc mīlestības. Un tāpat Ļiļai nevainību nevar atņemt nosmiņķēta seja, novazāta miesa un sagrauti sapņi. Viņa paliek nevainīga līdz galam. Kā savos Paldiskos, kur, piedzīvojusi draudzenes nodevību un apsaukāta, spītīgi turpināja ar stikla šķembu skrāpēt pagalma soliņā „ЛИЛЯ 4-EVER” („Ļiļa mūžīgi”). Nepadevās. Tajā „4-EVER” ir tāds spīts un reizē nolemtība. Tāds divdomīgs vārds. Kā „Alphaville” dziesmā, kura arī skan filmā — „Forever young”. Mūžīgi jauns tu būsi tikai tad, ja nomirsi jauns.
Bet nē, Ļiļa savos sešpadsmit gados nesapņo par nāvi. Viņa sapņo par Ameriku, kur aizbrauca māte, jo šeit ir tik draņķīgi, tik дерьмово…
Дерьмо, дерьмово, дерьмовое место (draņķa, draņķīgi, draņķīga vieta) — tie laikam ir vārdi, kas filmā atkārtojas visbiežāk. Visvairāk Ļiļas mutē. Bet arī viņas sapņu prinča Andreja mutē, kurš zina ceļu uz labāku dzīvi.
Vēlme izrauties no vispārējiem mēsliem (дерьмо), kādos tu dzīvo, no vides, kura tevi gremdē, katram cilvēkam ir dabiska. Bet paradoksāli, tā nav дерьмовая среда, kas Ļiļu iznīcina, bet tieši viņas sapnis — sapnis par Ameriku, vēlāk par Zviedriju… Liels sapnis cilvēku padara nejūtīgu pret kaimiņu tantiņai kāpnēs izbirušiem kartupeļiem, tuva cilvēka asarām un citiem ikdienišķiem sīkumiem.
Kas gan ir sīkais, stulbais Volodja, kurš reizēm tevi gan iepriecina, bet biežāk kļūst apnicīgs un pat nodara sāpes, pret sapņu princi, kurš vienmēr ir uzmanīgs, rūpīgs un ieved tevi no Paldisku mēsliem lielā, skaistā un krāsainā pasaulē, kur ir kino, kafejnīcas, atrakcijas un kur vīrieša pirmā vēlme nav likties ar tevi gultā!
Bet būtībā Ļiļa, dzenoties pēc sapņa, izdara savam tuvākajam cilvēkam mats matā to pašu, ko viņai pašai nodarīja māte. Pat aizbraukšanas ainas ir identiskas: mašīna pie podjezda dubļainā pagalmā, nav laika pat atvadīties, lai nenokavētu uz lidostu, un nedzīstoša brūce, ko šis brīdis iecērt bērna dvēselē. Savādi, ka šajā filmā, kur katra nākamā aina ir drausmīgāka par iepriekšējo, man asaras visvairāk sakāpa acīs tieši sākumā, kur Ļiļa, skrienot pakaļ mašīnai, ar kuru aizbrauc māte, pakrīt un paliek līdz ceļiem un elkoņiem Paldisku dubļos…
Ko mūsu tuvākajiem maksā mūsu nepiepildāmie sapņi? Ko Ļiļai maksāja mātes sapnis par Ameriku vai „vecās, slimās sievietes” tantes Annas sapnis par siltu un ērtu dzīvokli? Un ko Volodjam maksāja Ļiļas pašas sapnis par Zviedriju?
Vai reizēm nav labāk nesapņot, bet dzīvot tajā дерьмо, kurā esam? Tikai pašam nepaliekot par дерьмо. Varbūt ir vērts paturēt prātā vienu rupju, bet dziļi patiesu krievu tautas atziņu: „Не обязательно быть говном, даже если ты в жопе.” („Nav obligāti palikt par s**u, pat ja esi d****ā.”) Ne vide (дерьмовая среда) ir tā, kas degradē cilvēku (padara viņu par дерьмо), bet viņa ilgas pēc labākas dzīves, kuras viņš īsteno uz citu rēķina (kā Ļiļas māte, kā tante Anna, kā draudzene Nataša, kā Andrejs un Viteks — katrs savā veidā, bet visi vienlīdz nelietīgi).
Vārdi, ko Ļiļai viņas sapņu zemē saka Viteks: „You look like shit. Go, do makeup. Up, up!” — tik paradoksāli sasaucas ar spriedumu, kādu viņa pati izteica par pelēko pilsētu, kurā bija dzimusi un augusi: „Дерьмовый мир.” Un tagad Viteka spriedums ir: „You look like shit.” (Subtitros: „Дерьмово выглядишь.”) „Go, do makeup.” („Ej, uzkrāsojies!”) Vai tad tas nebija viņas sapnis — uzkrāsot pelēko pasauli? „Up, up!” („Nu, celies!”)
Tikai tagad krievu valodas vietā skan angļu valoda, bet draņķības „dīķa” viņā pusē izrādās ne mazāk kā šajā. Es ticu, ka zviedriem nebija viegli uzņemt šādu filmu — ne tik daudz par krieviem, cik par sevi (lai gan vēl krietni pāri pusei šķiet, ka tā ir tikai par krieviem, tātad par „viņiem” un uz „mums” neattiecas).
Pats Mūdisons saka, ka šādu filmu nebūtu spējis uzņemt bez stingra kristīgā dzīves pamata. Un tā ir viena no kristīgām īpašībām — saredzēt ne tikai skabargas citu acīs.
Filmā ir daudz kristīgu mājienu — daži atklāti, bet liela daļa slēpti, neuzbāzīgi, nekristietim varbūt pat nepamanāmi. Starp pamanāmākajiem, šķiet, ir Ļiļas lūgšanas pie iestiklotas bildītes ar sargeņģeli, kurš tumsā ved pie rokas mazu bērnu. No paša sākuma mēs pamanām, ka viņai šī bildīte ir īpaši nozīmīga, jo viņa to, ietītu džemperī, ņem līdzi katrā pārcelšanās reizē.
Slēptie mājieni izpaužas kā alūzijas ar evaņģēliju tekstiem un notikumiem. Viens no interesantākajiem ir mājiens uz Kristus kārdināšanām tuksnesī. Ziemassvētkos pie Ļiļas viņas sapņu zemē Zviedrijā atnāk ciemos Volodja un izved viņu uz blokmājas jumta, lai pasniegtu savu Ziemassvētku dāvanu. Veidojas interesanta paralēle ar evaņģēliju, kur sātans no augsta kalna rādīja Kristum visu pasaules godību un sacīja: es tev to došu, tas būs tavs. To pašu Volodja piedāvā Ļiļai. Viņš izved Ļiļu uz jumta un rāda viņai viņas sapņu zemes godību. Tikai tā nav tāda godība kā tā, ko sātans piedāvāja Kristum, nav tāda, par kādu Ļiļa bija sapņojusi, paklausot sava rūpīgā un uzmanīgā sapņu prinča aicinājumam. Tā ir pelēka, miglaina, drēgna un pretīga. Tāpēc Ļiļa saka, ka tā nav visai laba dāvana. Tātad atraida. Bet dialogs turpinās. Viņi sēž uz jumta malas, un Ļiļa saka: es lēkšu. Volodja atbild: lec, es tevi uzķeršu, tev nekas nenotiks. Eņģeļi tevi uz rokām nesīs. Atkal kā no Bībeles. Lec, tas nav bīstami, tikai… Tikai, Volodja saka, tad tu kaut ko neatgriezeniski pazaudēsi, un tie idioti, kas tevi pazemo, varēs ņirgt, jo būs uzvarējuši. Atceries to spītu, ar kādu tu rakstīji „ ЛИЛЯ 4-EVER” Paldiskos uz sola? Vai tiešām tas tevī ir zudis?
Būtībā Volodjas kārdināšanas ir antikārdināšanas tām kārdināšanām, ar kādām sātans kārdināja Kristu. Un uz spēles nav pasaules pestīšana, bet viena konkrēta cilvēka Ļiļas dzīve šeit un tagad. Mēs, kristieši, bieži vien citējam Bībeli, ka redzamais ir laicīgs un neredzamais mūžīgs, un ar ilgošanos gaidām brīdi, kad šīs pasaules kārtība paies, gaidām jaunu debesi un jaunu zemi, kur taisnība mājo. Tad sāksies Dieva valstība, bet šeit mēs esam svešinieki un ceļinieki. Mēs dzīvojam vairāk nākotnē nekā tagadnē, vairāk mūžībā nekā laicīgajā pasaulē. Bet varbūt Dievam tie nedaudzie gadi, ko mēs pavadām uz šīs grēcīgās zemes, ir svarīgāki nekā gadu miljoni, ko kopā ar Viņu baudīsim bezgrēcīgā mūžībā? Jo vai gan citādi Viņš mums būtu devis šo dzīvi? Volodjas vārdiem sakot, „мёртвым человек бывает целую вечность, а живым лишь маленькое мгновенье”. („Miris tu būsi veselu mūžību, bet dzīvs — vien īsu brīdi.”) Varbūt tāpēc šis „īsais brīdis” ir tik dārgs — tev pašam un arī Dievam. Ja tu to pārtrauksi, nekas jau nenotiks, eņģeļi tevi uz rokām nesīs, bet jūs abi ar Dievu būsiet pazaudējuši kaut ko netverami dārgu.
Lūk, arī tādas pārdomas raisa šī filma, kas sākumā šķiet vienkārši smaga sociāla drāma, bet tad skatītāja priekšā nostāda dziļus eksistenciālus jautājumus. Ne velti filmas iznākšanas laikā „The New York Times” kinokritiķis Deivs Kērs (Dave Kehr) nosauca Mūdisonu par „atzīstamāko zviedru režisoru kopš Ingmāra Bergmana laikiem” (3). Filma tika arī izvirzīta „Oskara” balvai kategorijā „Labākā ārzemju filma”.
Daudzas ainas filmā ir uzņemtas hand-held footage tehnikā, sekojot Ļiļai ar kameru rokās (nevis uz statīva), kas rada realitātei īpaši pietuvinātu iespaidu — kā dokumentālā amatieru filmētā materiālā. Sevišķi sākumā un beigās, kur Ļiļa, Ramšteina mūzikai skanot, izmisumā skrien pa Malmes ielām, kameras raustīšanās un kratīšanās gluži vai noved līdzīgā afekta stāvoklī arī skatītāju. Un īstenībā visa filma (pat tad, kad kadrā skrējiena nav) ir nemitīgs skrējiens/bēgšana — skrējiens pēc sapņa un bēgšana no realitātes. (Vārdi run angļu valodā un бежать krievu valodā ir ietilpīgāki nekā latviešu „skriet”, jo ietver abas šīs darbības — skriet un bēgt — kopā.)
Neatkārtojamas sajūtas raisa skaņu celiņš epizodē, kad mediķi ceļā uz slimnīcu Ļiļai veic elpināšanu un netiešo sirds masāžu. Iztālēm skanošās ātrās palīdzības sirēnas brīdī, kad Volodja iespraucas starp reanimācijas brigādi un pastiepj roku, lai noglāstītu viņai galvu, plūstoši pārtop lēnajā Adagio no simfonijas „Al santo sepolcro”. Ārprātīgais skrējiens ir beidzies, un, sirēnu skaņām izšķīstot Vivaldi mūzikā, tu kā svētceļnieks bijībā apstājies pie svētā kapa.
Bet filmas skaistākās un reizē skumjākās ainas ir pēdējās, kad divi eņģeļi spēlē basketbolu uz piecstāvenes jumta. Un brīdis pirms tam, kad, saņēmusi Volodjas glāstu, Ļiļa atver acis un, tinot „filmu” atpakaļ, palīdz kaimiņu māmuļai salasīt kāpņu telpā izbirušos kartupeļus.
„Можно тебя потрогать? Ты настоящий?” („Vai var tevi aptaustīt? Tu esi īsts?”) viņa jautā Volodjam. Jā, Volodja ir īsts, un viņa dīvainā, brīžam neērtā un apgrūtinošā pieķeršanās ir izrādījusies īstāka par īstu! Patiesību sakot, vienīgā īstā.
Pareizi Volodja bija teicis, viņai pieder kaut kas, ko neviens nevar atņemt. Ak, ja viņa pati to būtu laikā sapratusi, varbūt tad iznākums būtu cits! Tikai laikam gan viņa bija par jaunu, par naivu, lai saprastu, un visi notikumi risinājās pārāk ātri. Bet varbūt kā diviem eņģeļiem uz jumta Paldiskos spēlēt basketbolu— tas ir labāk, jo pārspēj visu, ko dzīve šai pasaulē viņiem būtu spējusi sniegt?
Vienīgi Vitekam jau dzīvoklis ilgi tukšā nestāvēs.
P. S. Filmu šobrīd var noskatīties arī YouTube. Tur komentāros zem filmas kāds raksta: „Filma ir lieliska, žēl tikai, ka daudzi nesaprot, ka cilvēks, kurš izdara pašnāvību, nekļūst par eņģeli.” Arī es esmu no tiem, kas nesaprot. Precīzāk, es izvēlos nesaprast. Un domāju arī, ka režisors tīšām izvēlējās nesaprast un nerēķināties ar šādu priekšstatu — kaut arī mēs visi zinām, ka tas ir valdošais. Protams, Dievs nevienam nevēl nāvi. Bet vai tiešām Dievs atstumj tos, kas ir tikuši atstumti šajā dzīvē un, neredzot izeju, padarījuši sev galu? Vai tiešām Dievs vēlas, lai viņi tiktu aprakti aiz kapsētas mūra un netiktu ielaisti pa paradīzes vārtiem? Vai Viņš vēlas atstumtos padarīt divtik atstumtus? Ja tā, tad es tādu Dievu nepazīstu. Es ticu, ka viņu eņģeļi Debesīs redz mana Tēva vaigu. Varbūt mani svētuma standarti ir pārāk zemi, bet es neticu, ka viņi nevar spēlēt basketbolu ar citiem eņģeļiem tāpēc vien, ka viņu Debesis uz Paldisku piecstāvenes jumta kādam tur, augšā, šķiet pārāk zemas. Es bijībā noliecu galvu, jo man viņu kapi ir svēti. Neniciniet viņus — dzīvus vai mirušus!
Niklāvs Adats (Valmieras draudze)
_______
(1) Al santo sepolcro - „Pie svētā kapa” (kādas Vivaldi simfonijas, būtībā sonātes, nosaukums)
(2) Tā vietējie sauca iespaidīgo Jūras kara flotes apmācības centra ēku, kur trenējās atomzemūdeņu apkalpes.
(3) https://www.nytimes.com/2003/04/18/movies/at-the-movies.html
Al santo sepolcro
Reviewed by VA redakcija
on
pirmdiena, oktobris 04, 2021
Rating:
Reviewed by VA redakcija
on
pirmdiena, oktobris 04, 2021
Rating:
Nav komentāru: