Kāda ir mūsu, adventistu, misija?

Kāda ir mūsu laika draudzes un mūsu katra sūtība jeb misija? Par ko mums vajadzētu cīnīties, ko izdzīvot un ko sludināt?

Jēzus zināja, kas viņam ir jāsludina.

No šā laika Jēzus sludināja: “Atgriezieties no grēkiem; Debesu valstība ir klāt.”
Mateja 4:17

Ir pagājuši gandrīz divi tūkstoši gadu. Kāda ir mūsu sūtība, misija jeb vēsts? Vai arī mums ir jāiet un jāsludina, ka Dieva valstība ir tuvu klāt? Kāda ir mūsu draudzes misija? Kāpēc mēs, adventisti, pastāvam?

Zīmējuma autors: Ulvis Skadiņš

Adventistu sūtība

Esam dzirdējuši, ka mūsu kā adventistu uzdevums ir sludināt trīskārtējo eņģeļu vēsti. Es nevēlos to nedz noliegt, nedz apstiprināt. Es vienkārši atturēšos lietot šo apzīmējumu, jo mēs katrs saprotam to atšķirīgi. Tā vietā, lai strīdētos, ko nozīmē trīskārtējā eņģeļu vēsts, es vēlos noskaidrot, kas praktiski ir mūsu katra uzdevums. Kāda vēsts jeb kādas patiesības ir jāsludina? Par ko mums jācīnās? Kas mums ir tas svarīgākais?

Vēsturiski adventisti veidojās no kristiešiem, kuri tika izstumti vai paši aizgāja no jau esošām kristīgām konfesijām. Sabiedrība tajā laikā bija salīdzinoši kristīga. Dabīgi radās jautājums, ar ko mēs esam īpaši? Kāpēc Dievs mūs izsauca esamībā?

Atbildes radās tajā, kas ir atšķirīgs no citu konfesiju mācībām. Plānoti vai neplānoti, bet ļoti dabīgi mūsu – vienkāršo adventistu – misija un sūtība ir bijusi Kristus nākšanas gaidīšana, sabats, diēta (aizliegumi ēst cūkas gaļu), mūsu konfesijas īpašais statuss pēdējā laikā un varbūt vēl dažas Bībeles mācības. Iespējams, tas, ko visvairāk ir uztvērusi apkārtējā sabiedrība, ir sabats un cūkas gaļa.

Mana pieredze

Mana pieredze varbūt atsauks atmiņā arī citu adventistu pieredzi. Tā savā ziņā ir mūsu pieredze. Tā mūs visus vieno.

Kad savos 14 gados kļuvu par vienīgo bērnu – adventistu 6 bērnu ģimenē, viens no galvenajiem jautājumiem bija ēdiens. Mammai, kas mūs visus uzturēja ar saviem 70 latu lieliem mēneša ienākumiem un piemājas lauku saimniecību, mana atteikšanās ēst cūkas gaļu bija samērā pamanāma ikdienas problēma. Šis jautājums līda laukā gandrīz katru dienu. Tā bija spēcīga vēsts, ko es viņai sludināju.

Cūkas gaļa kā svarīga tēma parādās arī, apciemojot cilvēkus, kuri nav adventisti. Esmu dzirdējis par gadījumu, kad adventistu jaunieši, apmeklējot kādu sievieti, atteicās ēst viņas sagatavoto cienastu, jo tas bija gatavots no cūkgaļas.

Otrs jautājums ir sabats. Arī sabats man un manai ģimenei (mammai) bija tas, kas regulāri izraisīja pārrunas un iekšējas cīņas. Tas atkārtojās katru nedēļu. Pusaudžu gados, kad es vairāk domāju par sevi un mazāk par mammu, es to tā neuztvēru. Tagad es saprotu, ka mammai tas noteikti nebija viegli. Beidzot 9. klasi, es neierados savā izlaidumā, jo tas bija sabats. Mamma un citi radi, kas vēlējās būt klāt svinīgajā notikumā, dzirdēja manu skaidro vēsti par sabatu. Sabata vēsti dzird arī mūsu darba devēji. To dzird mūsu radi.

Mans 9. klases izlaidums bez manis (Ozolnieku vidusskolas arhīvs, https://www.ozolniekuvsk.lv/)

Par ko mums cīnīties?

Ja mēs esam nopietni pret šīm mācībām, sabiedrības acīs tās vienmēr būs redzamākās mūsu draudzes pazīmes. Es nesaku, ka adventistiem vajadzētu sākt ēst cūkgaļu vai pārtraukt ievērot sabatu. Tomēr, gribam vai nē, šie jautājumi mums vienmēr būs kā īlens maisā. Tie vienmēr pievērsīs apkārtējo uzmanību. Līdz ar to tas būs viens no pamanāmākajiem mūsu dzīvesveidā un mācībā, neatkarīgi no tā, kas rakstīts mūsu mācību punktos.

Vai tam tā jābūt? Vai mūsu uzdevums ir rūpēties, lai visi kristītie un jaunkristītie ar visu spēku un bez izņēmuma nepārkāptu sabatu un neēstu cūkas gaļu?

Mēs šos paradumus/likumus savā ikdienā esam izcīnījuši ar grūtām cīņām. Tāpēc es saprotu, ka šie jautājumi mums nav vienaldzīgi. Iespējams, šo pavēļu dēļ mēs esam daudz strīdējušies, uzņēmuši daudz pazemojuma, daudz sev lieguši, raidījuši daudz izmisīgu lūgšanu, pavadījuši daudz neziņas brīžu, daudz pētījuši rakstus, daudz prasījuši padomus, mums ir pasliktinājušās daudzas attiecības. Tomēr mēs esam arī daudz ieguvuši, daudz piedzīvojuši, daudz stiprinājuma guvuši savai ticībai.

Un tomēr, vai šie jautājumi, esot blakus visiem citiem adventistiem svarīgajiem mācību punktiem, ir kā mūsu galvenā misija? Vai šie jautājumi ir mūsu sūtība? Vai tie ir tie, kas mūs kā draudzi satur kopā un virza uz priekšu? Vai tie ir kā obligātās zīmes, kas neiztrūkstoši pavada mūs visur, kur mēs ejam? Vai tas ir tas centrs, ap ko viss mūsu dzīvē un draudzē grozās un kam viss ir pakārtots?

Atbildi uz šo jautājumu es atrodu citā jautājumā: ap ko grozījās Kristus uzmanība, dzīve un mācība? Vai Jēzus dzīves un mācības centrā bija sabata ievērošana un izvairīšanās no nešķīstā?

Jēzus sūtība

Mēs kā adventisti, pirmkārt, esam kristieši. Mūsu galvenais uzdevums un mūsu pirmais pienākums ir turpināt Kristus iesākto. Mums vajadzētu degt par to, par ko dega Kristus. Mums vajadzētu cīnīties par to, par ko cīnījās Kristus. Mums vajadzētu savā dzīvē iedzīt to dzīvesveidu, kāds bija Kristum. Mums vajadzētu mācīt un sludināt to, ko sludināja Kristus.

Kāda tad bija Kristus centrālā tēma? Uz ko bija vērsta viņa uzmanība? Te ir apkopojums no Mateja evaņģēlija:

Sludināja Dieva valstību (Mateja 4:17, 23; 9:35)
Deva uzdevumu sludināt Dieva valstību (Mateja 10:7; 24:14)
Stāstīja līdzības par Dieva valstību (Mateja 13:11 (1-23); 13:2430; 13:31-35; 13:44; 13:45, 46; 13:47-50; 13:51, 52; 18:21-35; 20:1-16; 21:28-32; 21:33-46; 22:1-14; 25:1-13; 25:14-30; 25:31-46)
Mācīja lūgt pēc Dieva valstības (Mateja 6:10)
Aicināja dzīties vispirms pēc Dieva valstības (Mateja 6:33)
Mācīja, kā būt Dieva valstībā un kas no tās attur (Mateja 5:3, 10, 19, 20; 7:21; 8:11, 12; 16:19; 18:1-4; 19:14; 19:23, 24)
Savās runās pieminēja un skaidroja Dieva valstību (Mateja 11:11, 12; 12:25-28; 20:20-28; 23:13; 26:29)

Ko mums darīt?

Vai tas nozīmē, ka mums arī jāsludina Dieva valstība? Kā tas būtu, ja mēs ietu pa pansionātiem, slimnīcām un tirgus laukumiem vai katrs savā apkārtnē un sludinātu: “Dieva Valstība ir klāt!”

Kur tad ir tā Dieva valstība? Vai jau nav iestājies noilgums? Divi tūkstoši gadu jau pagājis. Vai Dieva valstības vēsts derīguma termiņš nav beidzies? Vai tā nav sastāvējusies? Vai tā jau neož?

Kas ir Dieva valstība?

Dieva valstību mēs vislabāk redzam Kristus dzīvē un mācībā. Kāda tā bija? Kristus:

atviegloja jeb dziedināja;
piedeva un atbrīvoja no vainas apziņas, no aizspriedumiem;
pieņēma, iekļāva, iesaistīja tos, kurus sabiedrība vai garīdznieki uzskatīja par nepieņemamiem;
aizstāvēja jeb pasargāja no tiem, kuri liedza baudīt Dieva valstību.

Turklāt, svarīgākais, ko vēlos uzsvērt, Dieva valstība sākas jau tagad.

Ēriks Ficgeralds (Erik Fitzgerald) – jauns mācītājs – gatavojās kļūt tēvs puisītim. Tomēr viņš pazaudēja savu sievu ar visu nedzimušo bērnu, kad citas mašīnas vadītājs iemiga pie stūres un ietriecās viņu mašīnā. Viņš palika viens ar meitiņu, kura bija zaudējusi savu māti. Vainīgais bija strādājis garu maiņu glābēju dienestā, tagad pats izraisīja nelaimi. Starp sāpēm un ciešanām Ēriks aizdomājās un sāka just līdzi jaunajam vīrietim Metju Svatcelam (Matthew Swatzell), kurš bija atbildīgs par viņa ģimenes nelaimi, jo dzirdēja par viņa lielo vainas apziņu un kaunu. Kad viņam bija jāizvēlas Metju lietā, vai pieprasīt maksimālo sodu, vai lūgt minimālo, Ēriks izvēlējās minimālo kā iespēju parādīt Dieva piedošanu un mīlestību. Pēc pāris gadiem viņiem sanāca nejauši satikties pie kāda lielveikala. Ēriks piegāja klāt un apkampa viņu. Metju tas bija kā milzīgs atvieglojums, un viņi sāka runāt. Kopš tā brīža par spīti traģiskajiem notikumiem, kuri lika viņu dzīvēm krustoties, viņi abi kļuva par ļoti tuviem draugiem. Viņu ģimenes bieži satiekas, un Metju ir uzņēmies īpašu gādību par Ērika meitu. [1]

Ēriks ar Metjū. Avots: Youtube.com (https://youtu.be/4DMw2_ClwNw)

Mūsu misija jeb sūtība nav skrupulozi rūpēties par sabata vai Bībeliskas diētas ievērošanu. Mūsu misija nav paredzēt un sludināt Kristus pavisam drīzu atnākšanu. Mūsu misija nav izcelt savu konfesiju kā organizāciju, kas Dieva priekšā ieguvusi īpašu statusu kā atlikuma draudze. Mūsu sūtība ir Dieva valstība.

Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību …
Mateja 6:33

Mūsu misija, par ko mums vajadzētu degt un cīnīties, ir

atvieglot jeb dziedināt;
piedot un atbrīvot no vainas apziņas, no aizspriedumiem;
pieņemt, iekļaut, iesaistīt tos, kurus sabiedrība vai garīdznieki uzskata par nepieņemamiem;
aizstāvēt jeb pasargāt no tiem, kuri liedza citiem baudīt Dieva valstību.

Sabats mums ir kā vērtīga Dieva dāvana. Pilnvērtīga diēta ir mūsu veselībai. Tomēr neviena no tām nav mūsu misija. Šīs dāvanas mums var palīdzēt veikt mūsu misiju, bet tās nekad nedrīkst nostāties Dieva valstības vietā.

Tagad vai nekad

Jēzum reiz kāds klausītājs sacīja:

Laimīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā.
Lūkas 14:15

Atceros savas pirmās sajūtas, kad dzirdēju vēsti par Debesu valstību. Tas tik būs notikums! Tas ir tas, dēļ kā ir vērts cīnīties un dzīvot! To ir vērts gaidīt! Kaut es tur būtu! Kaut es tur nokļūtu! Kāds brālis man reiz teica, ka paradīzē ir vērts nokļūt kaut tikai par ūdens nesēju.

Bet Jēzus šim klausītājam atbildēja ar līdzību:

Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu un daudzus uz to saaicināja. Ap mielasta laiku viņš nosūtīja savu kalpu pie aicinātajiem sacīt: nāciet, viss jau ir gatavs!
Lūkas 14:16, 17

Vai pamanījāt? Viss jau ir gatavs! Dieva valstība jau ir baudāma tagad! Tas nav tālā nākotnē. Tas nav pēc nāves. Nav jāgaida Kristus otrā atnākšana. Tas ir tagad. Varbūt ne visā pilnībā, bet baudīt jau varam iesākt tagad. Nāciet! Baudiet! Negaidiet! Sāciet tagad!

Tie visi kā viens sāka aizbildināties.
Lūkas 14:18

Vienam bizness ir svarīgāks. Citam mantas, iegūtie labumi, jaunais telefons vai mašīna ir svarīgāki. Vēl kādam ģimene ir svarīgāka. Tad … tad, kad būs Jaunā zeme, tad kad šīs pasaules vairs nebūs – tad gan es baudīšu šo mielastu. Tagad es nevaru. Šajā dzīvē, šajā pasaulē man ir citas lietas.

Es jums saku: neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs.
Lūkas 14:24

Ja mēs nesākam Dieva valstību tagad, tad mēs to nebaudīsim nekad.

1993. gadā kāda māte vārdā Marija Džonsone pazaudēja savu vienīgo dēlu, kad pusaudzis Oshea Israel viņu nošāva kādā ballītes strīdā. Viņas pirmā reakcija bija cīnīties par taisnību. Viņa vēlējās, lai viņš samaksā par noziegumu, ko izdarījis. Pēc 17 gadiem (no 25.5) cietumā viņu atbrīvoja, un viņš atgriezās atpakaļ savā vecajā dzīves vietā – tieši blakus Marijai. Tā nebija sagadīšanās, bet Marijas žēlastības darbs. Vairākus gadus pirms viņa atbrīvošanas Marija bija pārņemta ar pārliecību piedot viņam. Viņa to centās paveikt, vairākas reizes apmeklējot viņu cietumā. Pēc šiem apmeklējumiem viņa bija spējīga ne tikai piedot, bet arī palīdzēt viņam tikt ātrāk atbrīvotam no cietuma. Turklāt viņi ne tikai dzīvo tuvumā – viņi ir arī tuvi garā. [2, 3]

Marija ar sava dēla slepkavu Oshea. Avots: www.visitationmonasteryminneapolis.org

Vai tā nav Dieva valstība? Vai tas nav mielasts, uz kuru esam aicināti jau tagad?

Marija varēja teikt: Man ģimene ir svarīgāka par Dieva valstību. Tad, kad nokļūšu paradīzē, tad es piedošu. Tad es pieņemšu. Tagad es to nevaru.” Tomēr viņa izvēlējās tagad.

Marija esot teikusi šādi: “Nepiedošana ir kā vēzis. Tas tevi apēdīs no iekšas uz āru. Tas nav par to otru personu. Ja es piedodu, tas nemazina to, ko viņš ir paveicis. Jā, viņš nogalināja manu dēlu – bet piedošana ir domāta man. Tieši man.” [2]

Citas misijas mums nav

Arī šodien – divus tūkstošus gadu pēc Kristus – mūsu sūtība un misija ir sludināt, cīnīties par un savā ikdienā izdzīvot Dieva valstību. Citas svarīgākas misijas mums nav! Un pirmais Dieva valstības likums skan:

Dodiet, un jums tiks dots …
Lūkas 6:38

Piedošana ir tikai viens no veidiem, kā mēs varam dot jeb izplatīt Dieva valstību. Dosim laiku! Dosim uzmanību! Dosim brīvību! Dosim vietu citādiem un nepieņemtiem! Dosim iespējas malā nostumtajiem!