Kā mīlēt savus oponentus (ienaidniekus) krīzes laikā?

Aivars Ozoliņš - teoloģijas doktors,

pasniedzējs un praktiskās teoloģijas katedras vadītājs 

Adventistu starptautiskā augstākās izglītības institūtā Filipīnās, 

darbojas arī VA padomē

Pasaulē pastāv zināmas vispārējas ētiskās pamatnormas, kas redzamas vairumā pasaules filozofiju un reliģiju - normas, kas, piemēram, aizliedz slepkavību, zādzību, melus un kas mudina uz rūpēm par savu ģimeni utt.  Bet, kad šajā pasaulē ienāca Jēzus, Viņš atnesa vēl nekad nedzirdētu ētiku, kas uz šīs vispārpieņemtās morāles fona izskatījās ļoti radikāla.

Lūkas 6. nodaļā Jēzus runā par to, kā kristietim izturēties pret saviem ienaidniekiem, pret tiem, kas no mums atšķiras savos uzskatos, domāšanā, varbūt savā izskatā un rīcībā.  Tas visos laikos ir bijis aktuāls jautājums, jo mums katram dzīvē nākas saskarties ar cilvēkiem, kurus īsti par draugiem nevaram saukt.

…mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. Kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru, un kas tev atņem virsdrēbes, tam neliedz ņemt arī kreklu… ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāds ir jūsu nopelns? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl… mīliet savus ienaidniekus un dariet labu, un aizdodiet neraizēdamies, tad jūsu alga būs liela un jūs būsiet Visaugstākā dēli, jo viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem. (Lūkas 6:27-35)

Interesanti ievērot, ka šī Jēzus radikālā ētika būtībā balstās uz jau Vecajā Derībā atklāto. Pravieša Mihas grāmatā 6:8 ir sacīts: “Ko Kungs no tevis prasa - spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu.” Šeit redzams apbrīnojams līdzsvars - spriest taisnu tiesu un tajā pašā laikā mīlēt žēlastību; bezbailīgi pretoties ļaunumam, bet tajā pašā laikā būt pazemīgam.  Tas pats līdzsvars ir redzams arī Lūkas 6. nodaļā. Pirms mudinājumiem mīlēt savus ienaidniekus Jēzus ļoti pārliecinoši aicina mūs uz taisnīgumu, nostāties apspiesto pusē un pretoties netaisnībai:

Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīdīs un atstums no sevis, un ķengās jūs, un jūsu vārdu atmetīs kā ļaunu Cilvēka Dēla dēļ. Priecājieties tajā dienā un dejiet! Jo redzi, jūsu alga ir liela debesīs… Bet vai! Jums bagātajiem, kas savu iepriecinājumu esat saņēmuši. Vai! jums, kas tagad paēduši, jo jūs salksiet! Vai! jums, kas tagad smejaties, jo jūs sērosiet un raudāsiet! (Lūkas 6:21-25)

Cik apbrīnojami līdzsvarots vēstījums!  Gan Mihas, gan arī Lūkas tekstos mēs redzam līdzsvarotu aicinājumu uz bezbailīgu patiesības izteikšanu, nostāšanos pret netaisnību no vienas puses un dziļu laipnību un klusu labestību no otras puses. Spriest taisnu tiesu un vienlaicīgi mīlēt žēlastību.  Mīlēt savus ienaidniekus un pagriezt otru vaigu.  Arī šodien mums, Jēzus sekotājiem, ir nepieciešams šāds līdzsvars!

Bet tas nav viss. Līdzsvars mums ir nepieciešamas ne tikai starp taisnību un žēlastību, bet arī starp iekēšjo un ārējo cilvēku. Taisnības un žēlastības mīlēšana ir skaidri redzama apkārtējiem cilvēkiem, turpretī pazemība Dieva priekšā nav citiem tik viegli saskatāma, tā ir sirdī apslēpta un redzama tikai Dievam. Ieskatīsimies nedaudz dziļāk Jēzus sacītajā.

Ir ļoti skaidrs, ka visiem četriem evaņģēlijiem cauri vijas šī pati tēma. Mēs redzam Jēzu aizstāvam tos, kurus varenie bija nostūmuši malā, kas bija izmesti ārā, kuriem citi vienkārši pārkāpa pāri - atraitnes, nabagos, aklos, klibos, kā arī visiem zināmus grēciniekus kā prostitūtas un muitniekus. Šie bija pasaules vareno apspiestie, ķengātie un atstumtie. Jēzus ar savu dzīvi mācīja, ka mums jāmeklē taisnība priekš absolūti visiem cilvēkiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir izglītoti vai nē, bagāti vai nabagi, neatkarīgi no tā, vai viņi mums piekrīt vai nē - mums jāmeklē taisnība tikai tāpēc, ka viņi ir cilvēki, radīti Dieva līdzībā.  

Bet tajā pašā laikā nav iespējams palaist garām dedzīgo aicinājumu mīlēt savus ienaidniekus un pagriez otru vaigu, kas arī vijas cauri visiem evaņģēlijiem.  Vai šeit nav pretrunas?  Kā šos ētiskos kontrastus saprast?  

Pirmkārt, jāsaprot, ka Jēzus nemāca, ka mums nevajadzētu sevi aizstāvēt.  Ja kāds mums uzbrūk vai netaisni pret mums izturas, tad mums ir tiesības un pienākums aizstāvēties.  Ja atrodamies toksiskās attiecībās, tad Dievs nevēlas, lai mēs vienkārši, neko nedarot, turpinātu šādas attiecības.  Jēzus pats protestēja, kad tiesas namā kāds viņam fiziski uzbruka. Arī Pāvils protestēja, kad viņš kā Romas pilsonis bija nelikumīgi apcietināts. 

Bet kā tad ar to “otru vaigu”?

Par ko šeit ir runa? Kas ir sišana pa vaigu? Pirmā gadsimta kultūras un sadzīves pētnieki saka, ka sišana pa vaigu nebija fiziskas dabas uzbrukums, bet gan goda aizskārums.  Matejs savā evaņģēlijā vēl precizē “sit pa labo vaigu” (Mat. 5:39). Tā kā vairumam cilvēku dominējošā ir labā roka, iesist kādam pa labo vaigu var tikai ar plaukstas aizmuguri, kas tajos laikos bija it īpaši smags goda aizskārums. Vienkārši izsakoties, sišana pa vaigu nozīmē pļauku ar nolūku pazemot un aizskart godu.

Bet goda aizskārumus var būt daudz sāpīgāks un vairāk traumatizējošs nekā fizisks uzbrukums. Mūsu “es” ir ārkārtīgi jūtīga vieta, un mums instinktīvi gribas to par katru cenu aizstāvēt. Bet Jēzus aicinājums ir diametrāli pretējs cilvēcīgās sirds instinktīvai rīcībai. Jēzus aicina mūs nostāties par taisnību, bet par savu godu tik daudz neraizēties. Jēzus sekotāji nav sava goda meklētāji, bet gan kaislīgi taisnības aizstāvji. Un cīnoties par taisnību, Viņa sekotājos nav sajūtams ne cinisms, ne apslēptas dusmas, ne arī pārākuma sajūta.

Cilvēcīgā sirds parasti tiecas reaģēt pret netaisnību vai pārestību vienā no diviem veidiem: vai nu ar pasivitāti, vai arī ar atriebības jūtām.

Lietojot Jēzus sniegto analoģiju - mēs, saņēmuši pļauku, neko nedarām, bet ļaujam, lai tik mūs turpina pļaukāt, vienkārši “pacietīgi” klusējot.  Tā ir viena no mūsu dabīgajām reakcijām. Otra nāk ar dusmu izvirdumu.  Saņēmuši pļauku, mēs nekavējoties atmaksājam un pļaukājam pretī. Ja mūsu pretinieks kaut ko pateica, kas aizkāra mūsu godu, varbūt uzrakstīja sociālajos mēdijos kādu ne visai glaimojošu un pazemojošu komentāru, mēs nekavējoties rakstām atpakaļ, lai šo cilvēku pārspētu ar pret-komentāru, ar mērķi, lai šis cilvēks izjustu vēl lielāku pazemojumu. 

Šīs divas dabīgās reakcijas pret netaisnību bieži savijas kopā jeb atklājas pakāpēs - sākumā mēs esam pasīvi, bet tad pēkšņi eksplodējam. Citos gadījumos abas reakcijas mūsos atklājas vienlaicīgi - esam pasīvi agresīvi. Tomēr, manuprāt, viskaitīgākā un, iespējams, visbiežāk sastopamā cilvēka sirds dabīgā attieksme ir ārēji būt mierīgam, neizrādot nekādu pretestību nodarītajai netaisnībai, bet iekšēji degt neapslāpējamā niknumā un dusmās. Mēs negribam stāties pretī ļaunumam, lai tikai par daudz nesašūpotu laivu, bet sirds mums ir pildīta ar dziļu rūgtumu un dusmām. Jēzus piedāvātā ētika ir gluži pretēja, tajā nav vietas ne pasivitātei, ne arī atriebībai. Tā nodibina līdzsvaru starp ārējo un iekšējo - aicina aktīvi pretoties netaisnībai, bet sirdī ienes mieru un piedošanas garu.   Tas ir pilnīgi pretēji mūsu dabīgajai tieksmei. 

Ko tad šajā sakarībā varētu nozīmēt otra vaiga pagriešana?  Tas nozīmē, no vienas puses, neļaut sevi nepārtraukti pļaukāt, bet no otras puses, nevērsties pret pļaukātāju ar atriebību un atbildes pļaukām, bet tā vietā pagriezt otru vaigu - atrast šajās attiecībās kādu jaunu perspektīvu, jaunu pieturas punktu, jaunu platformu, caur ko saglabāt un paust gan taisnību, gan arī žēlastību.

Kāda sieviete sarunājās pa telefonu ar savu tēvu, kas reizēm mēdza būt verbāli vardarbīgs. Pēkšņi viņa uz brīdi apklusa. 

-Tēti, es nevaru tev atļaut tā runāt ar mani. Tu jau to zini, ka es to nepieļaušu, un tāpēc man tagad jāpārtrauc mūsu saruna. Bet tev jāzina, ka es tevi mīlu un tiešām vēlos patiesi labas attiecības ar tevi.  Tāpēc es atkal tev zvanīšu. Bet es nekad neklausīšos šādos vārdos.

Un viņa nolika klausuli.

Ko viņa izdarīja?  Viņa būtu varējusi vienkārši pacietīgi  klausīties, lai tikai par daudz nesašūpotu laivu.  Tas taču ir mans tēvs, man jābūt pacietīgai! Lai viņš saka, ko viņam jāsaka, gan jau pēc laika nomierināsies.  Tādā veidā viņa būtu atļāvusi tēvam viņu pļaukāt atkal un atkal.

No otras puses, viņa būtu varējusi nekavējoties atmaksāt tēvam par verbālo pretvardarbību. “Nu gan man pietiek!  Es tev pateikšu atklāti: tu esi ?£$&* un #%$ …. Tev nav ne jausmas, ko tu man esi nodarījis. Es vairs nekad, nekad ar tevi nerunāšu.” 

Tāda ir mūsu sirds dabīgā tieksme.

…es aizeju no šī darba!  …es nekad ar tevi vairs nesadarbošos!  …viss, man pietiek! …es vairs ar tevi nedraudzēšos! …es savācu savas mantiņas un eju spēlēties citā smilšu kastē!  Bet abas no augšminētajām attieksmēm pret vardarbību ir zināmā mērā pataloģiskas, mūsu grēcīgās dabas tendētas.  

Bet Jēzus piedāvātā reakcija ir pagriezt otru vaigu, atrast mūsu attiecībām citu pieturas punktu. Šī sieviete nodemonstrēja, ka viņa vēlas taisnību un arī žēlastību un mīlestību.  Viņa skaidri pavēstīja savam tēvam, kas ir taisnība, bet atklāja viņam arī savu žēlastību un mīlestību, un deva iespēju sākt visu no jauna. Viņa nepameta tēvu, bet deva viņam izdevību atjaunot attiecības un sniegt viņai skūpstu nevis pļauku.  Viņa skaidri vēstīja - es vēlos attiecības ar tevi, bet tām jābalstās uz taisnību un mīlestību.  Tā ir vienīgā patiesi kristīgā attieksme.  

Tomēr šeit būtu svarīgi piebilst, ka šis princips nekādā ziņā nenozīmē, ka katras salauztās attiecības vienmēr ir iespējams salabot vai saglābt.  Reizēm attiecības kļūst pārāk toksiskas, kad vairs nav iespējams un varbūt arī ieteicams tās saglabāt. Dievs neprasa, lai mēs turpinātu uzturēt toksiskas attiecības. Bet arī šajā gadījumā kristīgajai attieksmei vajadzētu būt tādai pašai - taisnība un žēlastība, kaut arī attiecības ir pazaudētas.

Mīlēt savus ienaidniekus nenozīmē atļaut ienaidniekam vienmēr darīt, ko vien viņš grib. Mīlēt savus ienaidniekus nenozīmē nekad nepretoties ļaunumam. Mīlēt savus ienaidniekus nenozīmē turpināt dzīvot toksiskās attiecībās. Bet mīlēt savus ienaidniekus nozīmē pretoties ļaunumam ar laipnību sirdī un bez atriebības jūtām.  Un Jēzus nerunā tikai par mūsu attiecībām ar saviem “ienaidniekiem,” bet gan par it visām mūsu attiecībām, kurām vajadzētu balstīties uz taisnību un žēlastību.

Kā tas ir iespējams? Jēzus mūs aicina uz pavisam jaunu attieksmi pret sevi un citiem, kas balstīta uz attiecībām ar Dievu. Viņš par to runā mūsu teksta pēdējā daļā. “Un jūs būsiet Visaugstākā dēli, jo viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem. Topiet līdzcietīgi kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs” (Lūkas 6:35-36).

Dievs ir laipnīgs un labs pret ļaunajiem un nepateicīgajiem. Visi cilvēki, pret kuriem Dievs ir laipns, ir ļauni un nepateicīgi. Pāvils rakstīja romiešiem: “Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki… Ja, būdami Dieva ienaidnieki, guvām izlīgumu ar Dievu viņa Dēla nāvē, daudz vairāk, būdami izlīguši, tiksim izglābti viņa dzīvībā.” (Rm. 5:8-10).

Dievs ir mūsu Tēvs, un, kad mēs vēl bijām viņa ienaidnieki, viņš tomēr bija laipns pret mums. Bet tagad mēs caur Jēzu Kristu esam viņa žēlastībā adoptēti. Tādejādi mēs visi esam adoptēti ienaidnieki. Mums vajadzētu pakavēties pie šīs domas ilgāk, jo tad, kad mēs to tā pa īstam aptversim, tā pārveidos mūsu sirdis. Kāpēc? Tāpēc ka tas ir Jēzus Kristus evaņģēlijs. Un evaņģēlijs ir spēks. Kad tā pa īstam aptveru, ka es tiešām biju Dieva ienaidnieks un ka Jēzus mani mīlēja un bija laipnīgs pret šādu ienaidnieku, kas Viņu ne tikai atstūma, izsmēja, noniecināja, bet visbeidzot piesita krustā, tad kaut kas notiek manā sirdī - tajā ielīst evaņģēlija spēks, kas manī izraisa tās pārmaiņas, kuras Dievs un arī es ilgojos redzēt. Kas padara neiespējamo iespējamu – ļauj manai grēka skartajai sirdij spriest taisnu tiesu, mīlēt žēlastību, pazemībā staigāt ar Dievu.