Noteikumu labirintā apmaldījies adventists

Tas esmu es. Un izskatās, ka ne tikai es. Mēs esam draudze, kas apmaldījusies noteikumu labirintā. Lai no tā izkļūtu, mums vajagot cītīgi studēt Baznīcas kārtību, ticības punktus un Rokasgrāmatu. Tāds bija vēstījums vakar.

Adventistu baznīcas Latvijas draudžu savienība vakar bija sarīkojusi virtuālo tikšanos ar Rīgas 5.draudzi- tas tā bija izziņots baznīcas uzturētajā mājas lapā. Neko vairāk nezināju. Draugi prasīja, vai es redzēju šo paziņojumu un vai es piedalīšos? Mūsu draudze, kā zināms, jau ir nobalsojusi par nosaukuma maiņu un izstāšanos no LDS. Es kādu brīdi šaubījos, jo neviens neko vairāk par tikšanos nemācēja pateikt. Taču nolēmu, ka uz jebkuru aicinājumu runāt ir jāatsaucas.

Mēs bijām pāri par 50. Nevar jau zināt, cik cilvēku sēž pie viena tumšā ekrāna lodziņa. Uzzināju, ka interese par notiekošo mūsu draudzē radusies ne tikai Baltijas ūnijas vadītājam, bet arī visas Transeiropas divīzijas vadītājam. Viņi abi piedalījās sanāksmē, kuru bīskaps Vilnis Latgalis bija iecerējis kā jautājumu – atbilžu vakaru.

Man šis bija vakars par noteikumiem un kārtību. Šie vārdi tika atkārtoti atkal un atkal gandrīz katrā piezīmē un izteiktajā domā. Mēs varam būt adventisti vien tad, ja pakļaujamies it visam, kas rakstīts pamatmācības punktos, Rokasgrāmatā un baznīcas kārtībā (ar šo pēdējo jēdzienu es varētu kļūdīties, jo biežāk tika piesaukts angliskais vārdu salikums ‘Working policy’). Draudžu vadība var darboties tikai pēc šiem senajiem un akceptētajiem noteikumiem, un arī draudzei tiem ir jāpakļaujas. Mūs aicināja šos noteikumus studēt. Es sēdēju, klausījos un pie sevis domāju: vai es to gribu?

Baltijas ūnijas vadītājs bija tas, kurš teica, ka viņš šai tikšanās reizei redz nozīmi tikai tad, ja abas puses (ar to bija domāta gan draudze, gan draudžu savienība) grib spert soli atpakaļ un mēģināt panākt kopēju vienošanos. Tādēļ saruna faktiski bija par to, ko nozīmētu šis “solis atpakaļ”. Diemžēl to noskaidrot vakar, manuprāt, tā arī neizdevās.

Ir skaidrs, ko grib baznīcas vadība. Viņi vēlas, lai draudze atkāpjas no sava lēmuma izstāties no draudžu savienības. Tomēr pēc daudzkārtējas jautāšanas viņi nevarēja pateikt, kādu soli atpakaļ viņi būtu gatavi spert. Draudzes vecākais Māris Kalsnavs skaidroja, ka draudzes lēmums bija reakcija uz mācītāja Ģirta Roznera atlaišanu – vai LDS ir gatava atcelt arī savu lēmumu par viņa atbrīvošanu no darba? Tad tā būtu iespēja atgriezties iepriekšējās pozīcijās, kas būtu labs pamats sarunām. Nē, šādam solim LDS nav gatava. Kā sacīja Andrejs Āriņš, šis uzstādījums nav iespējams, jo draudzes lēmums par izstāšanos bijis nelikumīgs, savukārt LDS lēmums par mācītāja atlaišanu likumīgs: nevar atkāpties no likumīgā, var atkāpties tikai no nelikumīgā.

Tad nu visa pārējā saruna bija par likumiem un noteikumiem. Tika atkārtots atkal un atkal, ka Baznīcas kārtība nedod draudzei pilnvaras lemt, kurš viņiem ir mācītājs. Tās ir ekskluzīvas Draudžu savienības padomes tiesības, un draudzei šiem lēmumiem ir jāpakļaujas. Inta Priede atgādināja, ka draudze var darboties tikai tad, ja tā pieņem visus 28 baznīcas mācības punktus, pakļaujas baznīcas organizācijai, tās izdotajai Rokasgrāmatai, kas regulē visas draudzes darbošanos, un baznīcas ‘Working policy’. Mums tika atgādināts, ka mēs varam funkcionēt tikai šajos nospraustajos rāmjos.

Man kādreiz likās, ka esmu diezgan tipisks adventists. Es zināju, kam adventisti tic, es tam piekritu un tāpēc saucu sevi par adventistu. Tikai vakar man nāca atklāsme, ka es nemaz neesmu bijis īsts adventists. Es daudzos noteikumus neesmu studējis. Esmu savulaik pašķirstījis Rokasgrāmatu, taču man tā ir likusies garlaicīga lasāmviela. Cik bieza ir regulāri pieminētā ‘Working policy’, to es pat nezinu. Spriežot pēc paragrāfiem, kuri tiek numurēti un citēti, tā nav nekāda mazā brošūriņa. Vienīgais, ko esmu vairāk pētījis, ir pamatmācības punkti. Man plauktā stāv izdota bieza grāmata par 27 Septītās dienas adventistu pamatmācības punktiem (kad es to pirms pārdesmit gadiem iegādājos, tad baznīcai bija par vienu pamatmācību mazāk).

Tas, kas vakar vairākkārt tika uzsvērts – daudzie noteikumi paredz, ka par adventistiem drīkst saukties vien tie, kas paliek darboties Draudžu savienībā. Draudzei izstāties no savienības nav tiesības, to šie noteikumi nepieļauj. Tādēļ mūsu lēmumam par izstāšanos neesot nekādas nozīmes. Kā sacīja bīskaps Vilnis Latgalis: teiciens “kā lemsit, tā būs” dzīvē nestrādā. Ja kāds grib individuāli izstāties no draudzes, to viņš var darīt. Bet tad viņš vairs nav adventists. Neatkarīga adventistu draudze neesot iespējama. Vilnis esot runājis ar Ģenerālkonferences juristu, kurš apstiprinājis, ka nosaukums “adventisti” esot patentēts un piederot tikai organizācijai.

Tikšanās gan beidzās mazāk draudošos toņos. Viņi vēl ar mums runās. Bīskaps aicināja šo atbildību uzņemties tikai un vienīgi ūnijai. Viņš vairākkārt jautāja Baltijas ūnijas vadītājam Ivo Kaskam, vai Ivo ir gatavs runāt ar mums un meklēt kaut kādu samierināšanos. Ivo savukārt atkārtoja, ka tas ir viņa pienākums (iepriekš atzīstot, ka viņa iespējas ietekmēt notiekošo esot gaužām niecīgas, viņš vien varot būt mediators starp savienību un draudzi).  Šo ūnijas vadītāja gatavību runāt ar ikvienu, kas vēlas, var nosaukt par vakardienas tikšanās “sauso atlikumu”. 

***

Droši vien līdzīgi kā citi, esmu par pēdējo nedēļu notikumiem daudz domājis. Sarunās ar Tēvu esmu pavadījis ne vienu vien stundu. Kur gan lai es citur meklēju mierinājumu un atbildes, ja ne pie Viņa?

Mani reizēm patiesi pārsteidz, kā Dieva rūpes un vadība atklājas manā dzīvē. Tas būtu atsevišķs raksts par vienu no šādiem piedzīvojumiem šonedēļ, kas mani aizveda līdz Mateja 13.nodaļai. Tur ir sen zināmie Jēzus vārdi: “Tādēļ ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts Debesu valstības lietās, ir līdzīgs kādam nama saimniekam, kas dod no savas dārgumu krātuves gan jauno, gan veco.”

Es esmu dzimis un uzaudzis adventismā. Neesmu gatavs atteikties no savas pagātnes. Manos 50 gados man ir bijuši neskaitāmi brīnumaini piedzīvojumi ar Dievu. Viņš ir ļoti neparasti atklājies manā dzīvē. Ne tikai kristietība, adventisms ir veidojis mani tādu, kāds es esmu. Man pašam tā ir liela vērtība. 

Tajā pašā laikā es neesmu gatavs atteikties no nākotnes. Es pats šad un tad mēdzu paskatīties uz sevi no malas un brīnīties, kā Dievs mani dzīvē vada un maina. Tas ir reizēm grūts, bet skaists process. Es gribu šo procesu piedzīvot tik ilgi, cik vien man būs lemts dzīvot. Tās ir jaunas atklāsmes, kuras es atrodu gan adventismā, gan ārpus tā.

Ko darīt, kad man saka, ka šīs abas lietas – veco un jauno, pagātni un nākotni - vairs nav iespējams savienot? Vai man ir jāizdara izvēle? Atteikties no pagātnes un kļūt par daļu no citas draudzes vai kustības, kas vairs nav adventistu? Vai arī palikt Adventistu baznīcā ar tās noteikumu, kārtības un rokasgrāmatu labirintiem, mēģinot nenokāpt no arvien šaurāk norobežotās platformas?

Viena no lietām, ko, vakar klausoties sanāksmē, secināju – es vairs neticu, ka debesu atslēgas ir tikai Latvijas draudžu savienībai. Un ja es būšu izslēgts no draudžu savienības rindām, es būšu pazudis mūžībai. Protams, lielai organizācijai ir nozīme. Tā var paveikt lietas, ko maza draudze nespēj. Turklāt man personiski Adventistu baznīcas labā ietekme ir un paliks manā dzīvē – es joprojām smelšu no tās, cik būs iespējams pasmelt. Tomēr es neesmu gatavs nomainīt savus piedzīvojumus ar Dievu pret baznīcas kārtības un rokasgrāmatu labirintiem. Es gribu saglabāt adventisma garu nevis burtu.

Mani interesē baznīcas vēsture, esmu daudz lasījis par adventisma pirmsākumiem. Kustības pamatā ir ne tikai Kristus gaidīšana un vēlme atsaukties Dieva gribai, kas atklājas Viņa Vārdā - ko es vērtēju. Tās dzinulis vienmēr ir bijusi ticības un sirdsapziņas brīvība, un centieni atklāt arvien pilnīgāk Dieva patiesību, kas ir bezgalīga un neierobežota. Mani šajā ceļā iedrošinājuši adventisma pionieri, īpaši Elena Vaita. Tādēļ es palikšu adventists. Pat ja nebūšu daļa vairs no Draudžu savienības. Tas nekas, ka kādi sacīs, ka es tāds neesmu. Man jau arī tagad ir teikuši, ka es neesmu īsts adventists. Tā kā šajā ziņā nekas būtiski nemainīsies.

Es ticu, ka Dievs vada un aktīvi darbojas Adventistu baznīcā. Tāpat kā Viņš strādā arī citās konfesijās, baznīcās un draudzēs. Manuprāt, vārds adventists nav izšķirošs. Bet es sirdī vēlos saglabāt to labo jeb “veco”, kas Dievam, domāju, ir ne mazāk svarīgs kā “jaunais”.

Es, protams, nezinu, kā notikumi turpināsies. Vai būs kāda nozīme sarunām, un kā Adventistu baznīca cīnīsies par savām tiesībām mūs neatlaist. Bet es par to vairs negribu raizēties. Labprāt draudzēšos, runāšu, mīlēšu un darbošos tur, kur man ļaus. Manas dzīves lielākais ieguvums ir Jēzus. Viņu gan es neesmu gatavs pazaudēt. Un cik labi, ka uz Viņu nevienam nav patenta. Viņš ir un būs arī mans!

Aidis Tomsons