Atkāpies no manis, sātan!

Jēzus izjautāja mācekļus: „Ko ļaudis runā par mani? Kas es esmu?” Un tie atbildēja: „Jānis Kristītājs, un citi – Elija, un citi – viens no praviešiem.” Un viņš tiem jautāja: „Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Pēteris viņam atbildēja: „Tu esi Kristus.” Viņš tiem stingri piekodināja nevienam par viņu nestāstīt. (Marka 8:27-30)

Kāpēc tāda Jēzus reakcija? Kāpēc Jēzus stingri piekodina to nestāstīt? Varbūt tāpēc, ka šiem vārdiem bija jau pazaudēta sākotnējā, īstā jēga? Iespējams, Kristus vārds tautā un mācekļos bija kļuvis par tādu kā klišeju. Cilvēkiem bija izveidojies savs priekšstats par to, ko nozīmē Mesija – Kristus. Un Jēzus nevēlējās, ka cilvēki viņu uztver klišejās, kuras tajā laikā valdīja.

Arī mums dzīvē katram ir savas klišejas. Mēs bieži izmantojam jēdzienus un vārdus, kuri ir universāli, tomēr vai tie vienmēr ir vietā un laikā? Mēs lietojam tādus vārdus kā Dieva taisnība, patiesība, žēlastība, mīlestība, piedošana. Taču to nozīme varbūt ir jau kaut kur pazudusi. Vai mēs zinām, ko šie vārdi nozīmē? Varbūt šie vārdi vairs nav tie, kuri cilvēkiem spēj palīdzēt, kas viņiem īstajā brīdī ir nepieciešami. 

Tālākie notikumi liecina, ka, lai arī devis pareizo atbildi, Pēteris nebija brīvs no klišejām. Mēs lasām no 31.līdz 34.pantam:

Un viņš sāka tos mācīt: „Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo, virspriesteru un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.” Un viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, viņu sāņus vedis, sāka viņu apsaukt. Bet viņš pagriezās, uzlūkoja savus mācekļus un, Pēteri apsaukdams, sacīja: „Atkāpies no manis, sātan! Tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta!” Un, piesaucis klāt ļaudis un savus mācekļus, viņš tiem sacīja: „Kas man grib sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu un seko man!”

Ja tikko Jēzus mācīja mācekļus, tad tagad Pēteris sāk mācīt Jēzu. Pēteris grib Jēzum palīdzēt, precizēt darāmās lietas, pieskaņot Jēzus vīziju savām klišejām un izpratnei par to, kas Kristum ir jādara.

Jēzus reakcija ir ļoti asa: „Atkāpies no manis, sātan!”

Mani mulsina šis tiešums. Vai Pēteris ir sātans? Protams, nē. Mēs parasti domājam, ka sātans bija tur, līdzās Pēterim. Viņš čukstēja viņam kaut ko ausī, iedvesa nepareizās domas utt. Bet vai vienmēr mums ir jāsteidzas visu vainu uzlikt sātanam un jāpadara cilvēks par tik nespējīgu rīkoties, domāt un pieņemt lēmumus patstāvīgi? Šis teksts mums liek paskatīties uz sātana jēdzienu daudz plašāk nekā tikai uz neredzamu būtni, kas māna un musina cilvēkus.

Vai zinājāt, ka satan ir ebreju vārds, kas nozīmē „pretinieks”? Vecajā Derībā šis vārds minēts vairākkārt, un ne vienmēr ar to domāta pārdabiskā būtne. Piemēram, izlasiet stāstu par Dāvidu, kurš, bēguļodams no Saula, nonāk filistiešu zemē un sāk dzīvot pie viņiem. Kad izceļas kārtējās sadursmes starp Israēlu un filistiešiem, arī Dāvids ar saviem karavīriem ir gatavs doties kaujās kopā ar filistiešu armiju. Taču filistiešu augstmaņi sāk protestēt. 1Sam 29:4 ir pierakstīti viņu vārdi. Filistieši savam ķēniņam saka: „Sūti to vīru atpakaļ. Viņš neies ar mums kopā karā, jo kaujā viņš var kļūt mums par pretinieku.” Šeit ebreju valodā ir lietots vārds – sātans. Dāvids var kļūt par sātanu.

Jēzus saka Pēterim: „Atkāpies no manis, pretiniek!” Mēs kā cilvēki pēc savas dabas esam Dievam pretinieki, mēs pretojamies Dievam. Jēzus to labi paskaidro 33.pantā – tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta. Mēs vēlamies un tiecamies nevis pēc Dieva gribas, bet pēc tā, ko vēlas cilvēks.

Pēteris vēlējās, lai Jēzus seko Pētera ceļam, dara to, ko vēlas viņš. Viņam nepatika Jēzus izvēlētais ceļš. Ja Jēzus klausītu Pēteri, viņš neietu Dieva ceļu, bet Pētera. Pētera ceļš bija spēka, konflikta, cīņas par savām tiesībām ceļš, bet Jēzus ceļš bija – miera, padošanās un piedošanas ceļš, kas arī atklājās Kristus krustā un augšāmcelšanās notikumā.

Tāpēc šim vārdam ‘sātans’ ir arī simboliska nozīme – sātans ir viss cilvēciskais, kas mūsos konfliktē un pretojas Dievam, kas tiecas pēc sava plāna, meklē savu labumu, grib mācīt Dievu, kā darboties, vēlas pārstāvēt Dievu, stāstot citiem, kas Dievam patīk un kas nē. Bet patiesībā tās ir tikai manas cilvēcības, manu priekšstatu projekcijas uz Dievu.

Kādā citā vietā sātans ir nosaukts par „brāļu apsūdzētāju”. Arī to mēs, cilvēki, protam darīt. Apsūdzēšana, vainīgo meklēšana, sodīšana, izstumšana ir modernās sabiedrības klišeju pamatā. Arī šodien tiek minēti vainīgie nelaimēs – Latvijas oligarhi, Krievijas specdienesti, Eiropas geji. Jēzus laikā jūdu elitei vainīgie bija pagāniskie romieši, reliģiskajiem jūdiem tie bija pērkamie priesteri, vēlāki romiešiem tie bija kristieši, tad kristiešiem tie bija jūdi, pēc tam vainīgie bija katoļi, tad protestanti, tad liberāļi un tad atkal fundamentālisti. Šī nebeidzamā cilvēciskā sacensība, pastāvīgā konkurence un konflikti cilvēku vidū patiesībā ir pretošanās Dievam jeb sātans. Mums nav jāmeklē Dieva pretinieks kaut kur ārpus sevis. Lielā cīņa starp Kristu un sātanu patiesībā ir lielā cīņa starp Dievu un cilvēku! Ja iznesam to ārpus sevis, mēs kļūstam kā vērotāji, kā labie, pareizie, kas rāda uz citiem.

Jēzus nevēlējās būt kā Pēteris- pilns naida, atriebības un, iespējams, varaskāres. Viņš noraida Pēteri un saka, ka vienīgais patiesas dziedināšanas, patiesas pārmaiņas un īstās Dieva valstības ceļš šajā pasaulē ir krusts –tie, kuri vēlas iet šo ceļu, lai ņem savu krustu un seko Jēzum uz krustā sišanu. Ko tas nozīmē?

Arī mums ir jāpiedzīvo netaisnības ļaunums, izsmiekls, pazemojumi, varbūt mēs izjūtam patiesu sašutumu par kādām lietām, daudz kas mūs kaitina, sanikno, aizvaino. Bet mums nav jāreaģē cilvēciski – jāmeklē vainīgie, jāapsūdz, jāatriebjas, jāiznīcina citādāk domājošie. Pēteris domāja, ka Mesija nāk kā apsūdzētājs, sodītājs, atriebējs, bet Jēzus nāca, lai pats kļūtu par apsūdzēto un sodīto. Viņš mira pie krusta ar piedošanas vārdiem uz lūpām – „Piedod tiem, jo tie nezina, ko dara…” Jēzus bija gatavs piedot, pirms cilvēki vispār apzinājās, ko viņi dara. Viņš mira, lai cilvēki zinātu, atvērtu acis un saprastu, ka viņi patiesībā pretojas Dievam: neprot mīlēt, neprot piedot, neprot pieņemt.

Atturēsimies no cilvēku dalīšanas savējos un pretiniekos. Jēzus mūs aicina būt draudzīgiem, pieņemošiem un laipniem pret visiem. Mācīsimies iet Jēzus ceļu, atsakoties no visa evaņģēlija dēļ!

Ģirts Rozners, Adventistu Rīgas draudzes mācītājs