Vai esmu adventists, ja domāju citādāk?

Ulvis Skadiņš, Jelgavas adventistu draudzes vecākais: 

Es šad tad esmu uzdevis sev jautājumu: vai es esmu adventists vai nē? Es pieņēmu kristību 14 gadu vecumā un pievienojos adventistu draudzei. Tās vēsts man šķita loģiska, Bībelē un veselajā saprātā pamatota un nekļūdīga. Ar laiku, pieaugot izpratnei, manas domas sāka mainīties. Es joprojām piekrītu lielai daļai adventistu mācības, bet redzu, ka ir vieta, kur augt, un ir lietas, kuras atmest. Bet varbūt tas nozīmē, ka es draudzei patiesībā vairs nepiederu? Vai es esmu adventists, ja es tāds skaitos pēc sarakstiem, bet savā domāšanā atšķiros no draudzes pirmajiem celmlaužiem vai no vispasaules baznīcas virzības kursa?

Es iesēju lecektī sēklas
un izsviedu visas, kas auga.
Es iejaucu abrā mīklu –
lai nebriestu, mīklu bez rauga.

Sēklas kaisu pa virsu –
tās nevaj’g ar zemi jaukt,
jo visas, kas ielien pa dziļu,
agrāk vai vēlāk grib augt.

Mana drēbe ir plīvojošs karogs,
kas piesiets pie stinga kāta.
Nekad tā nav vēja pūķis,
kas debesīs brāžas bez prāta.

Es ceru būt vienmēr krastā,
ka nebūs jākāpj uz prāmja.
Man mīļākās ir leduspuķes –
nekad nezied ārpus rāmja.

Es aicinu visus vilcienā,
bet iztriecu tos, kas grib braukt.
Gluži kā sēklas lecektī,
neciešu tos, kas grib augt.

Mana vilciena pirmā stacija
ir arī galapunkts.
Manis pateiktā beigās
nav komats, bet mūžīgs punkts.

Es esmu kā nagla sijā,
kas visus stāvošos satur,
un allaž kā nagla riepā,
kas visus braucošos aptur.

Nāciet pie manis visi,
lai skaitliski mūsu pulks aug.
Un kopā raudzīsim cieši,
ka neviens no mums nepāraug!

Es kaisīju lecektī sēklas
un izsviedu visas, kas auga.
Es iejaucu abrā mīklu,
lai Dievs pasarg’, ka netiek
tajā kāds pikucīt’s rauga!

Šo dzejoli var lasīt arī otrādāk.

Es iesēju lecektī sēklas
un atstāju visas, lai aug.
Es iejaucu abrā mīklu –
lai piebriestu, mīklu ar raugu

Iekaisot zemē sēklas,
tās vajag ar zemi jaukt,
jo visas, kas tajā ielien,
agrāk vai vēlāk grib augt.

Mana drēbe nav plīvojošs karogs,
kas piesiets pie stinga kāta.
Tā drīzāk ir vēja pūķis,
kas debesīs traucas bez prāta.

Es nevēlos mūžam būt krastā,
jau gatavs uzkāpt uz prāmja.
Cik savādas ir leduspuķes –
nekad nezied ārpus rāmja.

Es aicinu visus vilcienā,
it sevišķi tos, kas grib braukt.
Gluži kā sēklas lecektī,
man tuvas tās, kas grib augt.

Manam vilcienam ir stacijas,
bet tam nav galapunkta.
Aiz visa, ko es jums saku,
ir komats – tur nebūs punkta.

Nāciet pie manis visi,
lai mūsējo pulks var augt.
Un kopā tad ieraudzīsim,
kā katrs pa savam sāk plaukt!

Es iesēju lecektī sēklas
un atstāju visas, lai aug.
Es iejaucu abrā mīklu,
lai Dievs dotu, ka būtu
tajā kāds pikucīt’s rauga!

Ja attiecinām šos dzejoļus uz draudzi, tad man tuvāks ir otrs variants. Man gribas domāt, ka es esmu adventists pat tad, ja mana domāšana atšķiras no draudzes tagadējās vadības uzņemtā kursa, celmlaužu uzskatiem vai pat no pieņemtajām pamatmācībām. Draudzi veidojam mēs ikviens, kas tajā esam. Un tikai no mums ir atkarīgs, vai tā būs augoša vai stāvoša. Varbūt es kļūdos. Varbūt tādi kā es ir kā ķirmji stabilajās Dieva tempļa sijās, no kuriem ir jāatbrīvojas.