Par saimnieku kļuvis vecākais dēls

Jēzus stāstīja ļoti skaistu līdzību, kuru mēdz saukt “Līdzība par pazudušo dēlu”. Tā runā par kādu turīgu saimnieku, kurš ir tēvs diviem dēliem. Šie dēli ir atšķirīgi – tik atšķirīgi kā atšķīrās Jēzus laika garīdznieki un farizeji no tautas nodevējiem muitniekiem un ielasmeitām, kā atšķīrās izredzētā tauta no pagāniem, kā mūsdienās atšķiras konservatīvie no liberālajiem kristiešiem (adventistiem).

Manuprāt, šī līdzība nerunā tik daudz par dēliem kā par tēvu. Ja nebūtu tēva, šajā stāstā nebūtu piedošanas un pieņemšanas. Tieši tēvs ir tas, kas pieņem dumpīgo un aizklīdušo. Tēvs ir tas, kurš cenšas samierināt vecāko dēlu ar viņa brāli. Viņš rūpējas par ģimenes vienotību. Viņš cīnās par savstarpēju sapratni un pieņemšanu brāļu vidū.

Skatoties uz notikumiem Latvijas Adventistu baznīcā, man ir sajūta, ka tēvs kaut kādu iemeslu dēļ ir pagājis malā un saimniecību nodevis vecākajam dēlam. Dzirdot Latvijas Draudžu savienības retoriku, mani pārņem izmisīgs sauciens: “Kur ir palicis tēvs?”

Šeit runa nav tikai par bijušo Rīgas 5. draudzi. Cilvēki, kas vēlas brīvību domāt, brīvību ticēt, brīvību uzdot jautājumus un, ja vajag, izteikt šaubas, ir arī citās draudzēs. Protams, ir arī tie, kas to visu uztvers kā uzbrukumu draudzei un pret to cīnās. Kā līdzības ģimenē, arī draudzē ir šādi divi brāļi. Tomēr līdzībā ir cerība, jo tajā ir tēvs. Arī draudžu vadībā vajadzīgs tēvs, kas mīl abas puses, kas cenšas paturēt un samierināt abus brāļus.

Draudzei, kurā iezīmējas divas atšķirīgi domājošas grupas, nav daudz iespējamo scenāriju tālākai attīstībai.  Viens no scenārijiem ir tāds, ka vadība pieņem šo realitāti un pieliek visas iespējamās pūles, lai abas grupas samierinātu un nodrošinātu izprotošu līdzāspastāvēšanu un sadarbību. Otrs scenārijs – šķelšanās. Pēdējo gadu notikumi, kas sevī ietver mācītāju atlaišanu, pamatojoties uz ideoloģiskiem motīviem, viennozīmīgi norāda, ka vadība nostājusies vienas grupas pusē. Precīzāk sakot, vienas grupas cilvēki ir kļuvuši par noteicējiem. Motivācija ir diezgan skaidra un saprotama- pasargāt draudzes mācību, saglabāt vienotību izpratnē. Arī sekas tagad ir ļoti uzskatāmas – šķelšanās. 

Kādi varbūt teiks, ka vadība jau vēlas, lai bijušie piektie paliek un nekur neiet prom. Viņi paši ir sadumpojušies un vēlas aiziet, neviens viņus prom nedzina. Man tad ir jautājums, ko tieši draudžu savienība vēlas no piektajiem un vispār no cilvēkiem draudzē paturēt? Kas tieši ir tas, kas draudzes vadībai šķiet vērtīgs tās locekļos? Vai tas ir cilvēks ar visām viņa īpatnībām, ar vēlmi izzināt un labāk izprast, ar brīvību jautāt un šaubīties, ar degsmi kalpot, pēc labākās sirdsapziņas atsaucoties Dieva aicinājumam, saskaņā ar savu ticību? Protams, ir arī citas vērtības, kuras vadība varētu saskatīt draudzes locekļos, piemēram, bezierunu iesaistīšanās vadības izvirzītajos misijas un citos projektos, veltot tiem savas pūles, laiku un finanses. Šis otrs variants man nesaistās ar pieņemšanu, bet gan ar izmantošanu. Tā nav cilvēka pieņemšana, bet gan viņa resursu lietošana savām vajadzībām, lai cik cēlas tās būtu. Vai draudžu vadība vēlas paturēt cilvēkus kā personības, vai tikai kā resursus?

Lai nu kā, bet man šis laiks ir sēru laiks. Ģimenes galva (šoreiz vecākais brālis) izstumj vienu no savas ģimenes locekļiem. Tā vietā, lai panāktu pretī, atzītu savas kļūdas un meklētu izlīgumu, viņš ar tiesas palīdzību spiež savam brālim mainīt arī uzvārdu.

Kur ir tēvs? Kurš vecākajam dēlam atvērs saprašanu, ka jaunākais brālis bija dzīvs, bet nu ir miris, viņš bija atrasts, bet nu ir atkal pazudis? Es, protams, neuzskatu, ka Dieva priekšā tie, kas aiziet, ir miruši vai pazuduši. Bet, skatoties no konkrētās konfesijas kā ģimenes skatupunkta, tā tas ir. Mēs, kas paliekam, esam neatgriezeniski pazaudējuši ļoti daudz.

Vai mūsu draudzē tiks izsludināta oficiāla sēru diena?