Mana draudze ir vislabākā. Mana konfesija ir vispareizākā. Nāc pie mums!

Mūs taču iepriecina cilvēki, kuri vērtē savu draudzi un ar to lepojas. Pārāk bieži esam dzirdējuši, kā cilvēki sūdzas par baznīcām, sūdzas par savu draudzi, saka, ka cilvēkos nav mīlestības, un vairs nenāk. Vai nav forši, ka cilvēki ir apmierināti ar savu draudzi?
Adventistu Rīgas draudžu kontaktus skat. www.adventisti.lv

Un tomēr man ir nācies mācīties nekrist arī otrā grāvī. Protams, tas attiecas uz tādu centru kā Rīga, kur ir vismaz 5 adventistu draudzes, katra ar savu raksturu un savu draudzības loku. Uz kuru draudzi iet? Nāciet pie mums, mūsu draudze ir visforšākā! Un drīz vien sāk šķist, ka atsevišķos cilvēkos vērojams tāds kā sacensības gars, kultivēta apziņa, ka tikai pie mums ir vislabākā kristietība un vispareizākā izpratne. Turklāt dažas draudzes mums šķiet aizdomīgas.

Taču tas nav tikai vienas konfesijas ietvaros. Es par to aizdomājos, lasot Atklāsmes grāmatas materiālus. Tajos ļoti uzsvērta Adventistu baznīcas ekskluzivitāte. Mums ir īpaša vēsts, mums ir īpaša misija, un visi pārējie ir atkritusī Bābele. Šī pārākuma apziņa manī rada ļoti nepatīkamas sajūtas. Vai es esmu vienīgais, kuram lepošanās ar ekskluzīvo ticības izpratni rada pretreakciju?

Man nāk prātā epizode no evaņģēlija. Mācekļi izstāsta par kādu cilvēku, kurš sludinājis Jēzus vārdā, un ir pārliecināti, ka rīkojušies pareizi, aizliedzot viņam sludināt, tāpēc ka Viņš nav viņu draudzē. Taču uzslavas vietā Jēzus izsaka pārmetumu. “Kas nav pret mums, tas ir ar mums,” Kristus paskaidro, mudinādams nenostāties pret tiem, kas nepievienojas viņu pulciņam. Un vēlāk Pāvils raksta, ka Viņš priecājas par ikkatru, kurš pat ar ļauniem motīviem, bet pasludina Kristu.

Mums katram ir savs draugu loks, ar kuriem kopā jūtamies vislabāk, kurus vislabāk saprotam, jo līdzīgi domājam un izprotam. Reizēm mūsu draugu loks mainās, jo mēs paši maināmies. Taču, manuprāt, Jēzus māca nekļūt augstprātīgiem pret tiem, kuri mūsu kopējās izpratnes rāmjos vairs neiekļaujas.

Cik tālu plešas tas loks, kurā mēs spējam mīlēt un vērtēt tos, kuri saprot un rīkojas citādi nekā es? Ir tādi, kas spēj pieņemt tikai tos, kas domā tāpat kā viņš. Un tad pat vienas draudzes ietvaros veidojas grupējumi, kas pret pārējiem izturas ar nepatiku, reizēm garīgu greizsirdību vai garīgi maskētu pārākuma apziņu. Konfesionālajās robežās mūsu spēja mīlēt un pieņemt jau ir ļoti maza. Liberālie pret konservatīvajiem un otrādi. Mēs raugāmies cits uz citu ar neslēptām aizdomām. Kristietības robežās mēs jau atklāti sludinām ekskluzivitāti. Tā pat ir kļuvusi par mūsu misiju – pasludināt trīs eņģeļu vēsti, ka pārējie ir atkrituši un piedzīvos Dieva sodu, ja vien, protams, nepievienosies mūsu draudzei, jo mēs esam atlikums. Par citām “pagānu reliģijām” nemaz nerunājam – Jēzus tur nav!

Kur tad sākas un kur beidzas mūsu ekskluzivitāte?
Dalīties Google Plus

Unknown:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru