Piedošana un Pestīšana

Aivars Ozoliņš - teoloģijas doktors, pasniedzejs un praktiskās teologijas katedras vaditajs
Adventistu Starptautiskā Augstākās Izglītības Institūtā, Filipīnās.

Atbildot uz jautājumu: “Vai tiešām Dievs nemāk piedot tāpat vien?”

Ne Kristoloģija (teoloģijas nozare par Kristu), ne arī Soterioloģija (teoloģijas nozare par pestīšanu) nav izklāstāmas vienā elpas vilcienā – šos jautājumus ir apsprieduši un karsti debatējuši neskaitāmi teologi jau 2000 gadus, par tām ir sarakstīts nebeidzams grāmatu klāsts, bet uzskati vēl arvien paliek atšķirīgi. Būtu naivi apsolīt šos jautājumus izklāstīt vienā rakstā.

Kristoloģijā un Soterioloģijā viens no centrālajiem jautājumiem ir par salīdzināšanu (angl.: atonement) un piedošanu. Jautājums ir par to, kas tieši notika uz Golgātas krusta? Vai Kristum vajadzēja nomirt? Kāpēc Viņam bija jāmirst? Ko Viņa nāve nozīmē grēciniekam un kādu lomu tā spēlē piedošanā? Uz šiem jautājumiem laika gaitā ir piedāvātas daudzas un dažādas atbildes un izstrādātas dažādas teorijas, piemēram: Izpirkšanas teorija (Ransom), Morālās Ietekmes teorija, Kristus kā Uzvarētājs (Christus Victor) teorija, Soda Aizstāšanas (penal substitution) teorija un, protams, Anselma izstrādātā Dieva Taisnības gandarījuma teorija, ko piemin Juris Mols savā rakstā. Katra no šīm salīdzināšanas teorijām ir veidojusies sava laikmeta ietekmē un tāpēc gandrīz katrai piemīt gan sava stiprā puse, gan arī savi trūkumi, reizēm pat ievērojami.

Tālākās rindas atspoguļo manus centienus rast atbildi uz (vismaz daļēji retorisko) jautājumu: vai tiešām Dievs nemāk piedot tāpat vien? Vai piedošana nav iespējama bez samaksas, bez Jēzus nāves? Un vai tad tā ir īsta piedošana, ja jau parāds jāatmaksā? Jautājumi šķiet aktuāli un loģiski.  Tomēr, vairāk iedziļinoties, nākas atzīt, ka atbildes uz tiem nav nemaz tik vienkārši atrodamas.

Viena no piedošanas definīcijām ir “parāda atlaišana“. Un, protams, pats fakts, ka parāds tiek atlaists jeb atcelts nozīmē, ka no parādnieka nekas netiek prasīts. Tāpēc savā ziņā atbilde uz Jura jautājumu ir apstiprinoša – jā, Dievs piedod mums tāpat vien, neprasot no mums parāda atmaksu. Bet jautājumā ir ietverta arī vēl otra puse – kas notiek ar parādu? Un varbūt vēl dziļāk slēpjas jautājums - vai vispār tāds reāls parāds eksistē? Manuprāt, Bībelē ir atrodama un tai cauri vijas pārliecinoša un nepārprotami apstiprinoša atbilde uz šo jautājumu, ka ar grēkā krišanu cilvēcei izveidojās neizmērojami liels parāds Dieva priekšā. Un evaņģēlija vēsts ir tā, ka Dievs nolēma mums šo parādu atlaist un pilnīgi piedot.  Bet tā kā reāls parāds eksistē, tad to nevar vienkārši nostumt malā jeb ignorēt. Tāpēc Dievs apņēmās pats šo parādu samaksāt Jēzū Kristū.
Piemērs no sadzīves, kas, ceru, palīdzēs mums saprast parāda rašanos un tā atlaišanas dinamiku:
Tu mani uzaicini ciemos, un es tavās mājās nejauši nogrūžu zemē galda lampu, kas uz grīdas saplīst. Tev ir iespējams reaģēt uz manu nodarījumu divos veidos:

1. Tu vari man sacīt – “Es saprotu, ka tas bija negadījums, un tev piedodu. Tomēr tev nāksies man šo zaudējumu atlīdzināt. Tas ir tikai taisnīgi, jo tu taču saplēsi manu lampu.”
2. Bet tu vari man atbildēt arī šādi: “Tas nekas, nemaz neuztraucies par lampu, es tev piedodu, vienkārši aizmirsīsim par šo negadījumu.”  Citiem vārdiem sakot, tu man piedod tāpat vien. 

Abos variantos tiek sniegta piedošana, bet pirmajā gadījumā piedošanas priekšnosacījums ir parāda samaksa, bet otrajā, šķiet, tiek piedots tāpat vien, kompensāciju par nodarījumu neprasot. Diemžēl tā tas izskatās tikai virspusēji. Uzmanīgākam vērotājam kļūst skaidrs, ka parāds samaksāts tiek jebkurā gadījumā, jautājums tikai paliek – kurš maksā?  Pirmajā variantā es saņēmu piedošanu pēc tam, kad pats biju zaudējumu nolīdzinājis. Citiem vārdiem sakot, piedošana bija atkarīga no taisnības prasību piepildīšanas. Un mums šķiet, ka tā jau nav īsta piedošana, ja prasa samaksu!  Un pareizi ir, tā nav īsta piedošana, ja man parāds jāatmaksā. Un tieši šeit arī iederas Jura jautājums – vai tad tāpat vien nevarēja piedot? Bet izrādās, ka patiešām nevar! Ja tu man piedod un neliec maksāt par saplēsto lampu, tad par to būs jāsamaksā kādam citam, un šajā gadījumā tev. Tu vari samaksāt par manis nodarīto zaudējumu divējādi, vai nu pašam nopērkot jaunu lampu, vai arī samaksājot ar to, ka tagad tev jāstrādā pie nepietiekama apgaismojuma. Jebkurā gadījumā kādam nākas par zaudējumiem samaksāt.
Cita varianta nav. Vienkārši nav iespējams manu nodarījumu padarīt par nebijušu – ne ar līdzjūtību, ne ar piedošanu, ne pat ar mīlestību. Nodarījumu var izdzēst vienīgi, samaksājot parādu.  Jebkurā gadījumā kāds parādu samaksā.  Un piemērus šim principam mēs varam atrast it visās dzīves sfērās, gan finansēs, gan sociālajās mijiedarbībās, protams, arī mūsu garīgajā dzīvē.  Un tā atgriežamies pie pamatjautājuma – kas mūsu parādu samaksāja? Bībele sniedz nepārprotamu atbildi- Jēzus Kristus pie krusta Golgātā.

Tas pats princips ir skaidri redzams arī Jura minētajā piemērā no Bībeles – līdzībā par pazudušo dēlu. Jaunākajam dēlam atgriežoties mājas, tēvs nekavējoties nodemonstrēja savu piedošanu, kas viņa sirdī bija mājojusi jau no paša sākuma. Bet priekšlaicīgi mantotā nauda taču bija izšķērdēta – un protams, kādam nācās par zaudējumiem samaksāt.  To izdarīja tēvs, neprasot neko no dēla, bet pats uzņemoties dēla radītos zaudējumus.  Tā jau ir piedošanas būtība. Es tev neprasu man atmaksāt, ne jau tāpēc, ka parāds izkūpēs zilā gaisā, bet gan tāpēc, ka es pats uzņemos samaksāt tavu parādu. Tas ir evaņģēlija kodols, kam piemīt transformējošs spēks pārveidot mūsu dzīvi.  Un šeit ir svarīgi apzināties mūsu parāda apjomu.
Iztēlojies, ka tu neesi spējis samaksāt īri par pagājušo mēnesi. Bet tavs draugs ir pavisam negaidīti samaksājis to tavā vietā. Tev, protams, par to liels prieks.  Tu saki: “Liels paldies, nevajadzēja jau tā tērēties. Gan jau es būtu kaut kā to parādu pats nomaksājis.”
Bet tagad iedomājies, ka tev ir uzkrājies astronomiski liels parāds, kuru tev nu nekādi nav iespējams samaksāt, pat ja tu pārdotu visu, kas tev pieder, un pat ja tu un visa tava ģimene strādātu visu savu atlikušo mūžu šī parāda nomaksai. Šis ir tev pilnīgi nesamaksājams parāds. Bet tavs draugs pavisam negaidīti ir samaksājis to visu. Turklāt tavam draugam, lai samaksātu tavu parādu, bija jāpārdod viss savs īpašums un jāiztukšo visi savi bankas konti, pašam paliekot bez graša.  Kāda būtu tava reakcija šajā gadījumā? Vai tāpat teiksi: “Liels paldies, nevajadzēja gan tā tērēties.”?  Pavisam nopietni, padomā, kāda būtu tava reakcija?

Visai Bībelei cauri vijas tēma par to, ka kāds samaksāja manu parādu, par to, ka kāds nostājās manā vietā un izcieta man pienākošos sodu kā mans Aizvietotājs. Šī tēma izpaužas visdažādākajos veidos, gan iestarpinātās metaforās, gan arī tiešos stāstījumos.  Pirmo reizi Bībelē aizvietošanas (angl. substitution) princips iezīmējas tūlīt pēc grēkā krišanas 1. Mozus 3.nodaļā 7. un 21. pantā, kur Dievs cilvēku pašdarināto, no vīģes lapām šūto apģērbu nomaina ar drēbēm, kas darinātas no dzīvnieku ādām. Šāda darbība skaidri norāda uz nepārprotamo faktu, ka kādam citam bija jāmirst Ādama un Ievas vietā.  Nedaudz tālāk jau izteiktākā veidā šis aizvietošanas princips atklājas 1. Mozus 22.nodaļā, kur Dievs liek Ābrahamam upurēt savu pirmdzimto dēlu. Ābrahams izjūt dziļas iekšējas pretrunas, no vienas puses vēloties būt paklausīgs Dievam, bet no otras puses kā mīlošs tēvs nespējot pieļaut domu par sava mīļotā dēla zaudēšanu. Bet viņa iekšējo konfliktu sarežģī arī tas fakts, ka Dievs bija savas derības apsolījuma pašā centrā ielicis šo dēlu, caur kuru visas pasaules tautas tiks svētītas (mesiāniskais solījums – 1. Mozus 12).  Ābrahams baiļojas, ka, zaudējot savu dēlu, viņš ar to zaudēs arī Dieva derības apsolījumu.  Šis Bībeles stāstījums liek mums padomāt par to, kādu lomus senatnē spēlēja pirmdzimtais dēls, ko ir ļoti svarīgi saprast aizvietošanas principa kontekstā.

Antīkajā pasaulē vīriešu dzimtas pirmdzimtība spēlēja ārkārtīgi svarīgu lomu. Pirmdzimtajam vīriešu dzimtas pēcnācējam salīdzinājumā ar viņa jaunākajiem brāļiem (un māsām) bija daudz lielākas tiesības un arī lielāki pienākumi. Pirmdzimtais dēls saņēma vecāku mantojuma lauvas tiesu. Šī prakse bija dziļi iesakņojusies antīkajā sabiedrībā ne tikai kā kultūrvēsturiska īpatnība, bet gan ar lielu praktisku nepieciešamību – lai skarbajā vidē ģimene varētu izdzīvot, bija nepieciešams visas materiālās vērtības un resursus konsolidēt vienās rokās, nevis sadrumstalot starp daudziem pēcnācējiem. Konsolidācija notika vecākā dēla rokās, kas tad arī turpināja ģimenes vārdu nākošajā paaudzē.  Bet līdzi mantiskajām privilēģijām nāca arī noteikti pienākumi un atbildības. Vecākais dēls uzņēmās atbildību par pārējiem ģimenes locekļiem juridiskā, finansiālā un citās dzīves jomās.  Jā kāds no ģimenes locekļiem nonāca parādos, vecākajam dēlam bija pienākums izpirkt parādnieku.  Ja kāds no ģimenes locekļiem izdarīja noziegumu, atbildību varēja prasīt no vecākā dēla. Šī bija vispārpieņemta paraša daudzās senajās tautās.

Kad Dievs pavēlēja Ābrahamam doties uz Morijas zemi upurēt savu pirmdzimto dēlu Īzāku, tas viņam bija bezgala smags pārbaudījums, bet zināmā mērā viņš šo ārkārtīgi neparasto prasību arī spēja saprast – Dievs atprasīja no ģimenes parāda samaksu (mēs visi esam Dievam parādā), un pirmdzimtā dēla pienākums bija parādu samaksāt.  Līdzīgi notika Ēģiptes desmit mocību laikā. Faraons nocietināja savu sirdi un neatlaida Dieva tautu no verdzības.  Un Dievs tad arī pieprasīja no ēģiptiešiem parāda nomaksu – pirmdzimtā dzīvību.

Līdzīgi Bībelē darbojas arī  tuvākā radinieka – izpircēja princips.  Ebreju valodas termins “goel” nozīmē tuvākais radinieks - izpircējs.  Tas bija īpašs tuvākā radinieka tituls, kas uzlika cilvēkam dažādus pienākumus. Piemēram, ja kāds cilvēks nonāca parādos un ar to bija pazaudējis savu īpašumu, tad viņa “goel” bija pienākums šo īpašumu atgūt (3. Mozus 25:25); ja kāds cilvēks bija parādu dēļ nonācis verdzībā, tad viņa “goel” bija pienākums to izpirkt no verdzības (3. Mozus 25:47-49).  Ja kāds aizgāja bojā bez pēcnācējiem, tad viņa “goel” bija pienākums apprecēt šī cilvēka atraitni un tādā veidā nodrošināt dzimtas turpinājumu (5.Mozus 25:5-6). “Goel” izpirkšanas darbība praktiskā dzīvē visspilgtāk atklājas Rutes grāmatā, kur Rutes radinieks Boazs piepilda vairākas “goel” funkcijas, izglābjot Ruti no nabadzības izraisītas potenciālas verdzības un turpinot viņas mirušā vīra dzimtu.

Ādams tika radīts pēc Dieva “tēla un līdzības” (1. Mozus 1:27), gluži tāpat kā Ādama dēls Šets tika radīts pēc Ādama tēla un līdzības (1. Mozus 5:3). Tādēļ Dievs kā mūsu Radītājs Bībelē ir atklāts kā mūsu tuvākais radinieks-izpircējs, mūsu “Geol,” kas uzlicis sev par pienākumu samaksāt mūsu parāda maksu.

Pāvils noraksturo Jēzu Kristu kā  visas cilvēces pirmdzimto un “Goel”: “Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais.” (Kol 1:15) Šī Rakstu vieta spilgti izgaismo mūsu aplūkojamo jautājumu par piedošanu un pestīšanu.  Pāvils runā par Kristu tieši šādā nozīmē – Jēzus Kristus, būdams cilvēces Radītājs un caur savu inkarnāciju, ir visas cilvēces pirmdzimtais un tuvākais radinieks-Izpircējs, kas uzņēmies atbildību par savas ģimenes parādu.  Un viņš šo neizmērojami lielo parādu samaksāja Golgātas kalnā.

Tāpēc arī apustulis Pāvils to skaidri rakstīja ticīgajiem Romā: “Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā.” (Rom 6:23) Grēks rada zaudējumu, parādu, ko nav iespējams vienkārši aizmirst, tas nevar izzust zilā gaisā. Mēs visi bez izņēmuma esam grēcinieki, ar ko esam uzkrājuši nesamaksājamu parādu. Šis parāds ir reāls, un to nav iespējams piedot tāpat vien – kādam tas ir jāsamaksā. Šo parādu pienācās samaksāt man un tev. Bet visas radības Pirmdzimtais, mūsu tuvākais radinieks – Izpircējs,  mūsu “Goel” pats uzņēmās atbildību par mūsu parādu un samaksāja to visā pilnībā un tagad piedāvā mums savu žēlastību un piedošanu.

Ar Dītriha Bonhofera vārdiem: “Žēlastība ir dārga tāpēc, ka tā aicina mūs sekot, un tā ir žēlastība tāpēc, ka tā aicina mūs sekot Jēzum Kristum.  Tā ir dārga tāpēc, ka tā maksā cilvēkam tā dzīvību, un tā ir žēlastība tāpēc, ka tā sniedz cilvēkam vienīgo patieso dzīvību.  Tā ir dārga tāpēc, ka tā nosoda grēku, un žēlastība tāpēc, ka tā attaisno grēcinieku. Pāri visam, tā ir dārga tāpēc, ka tā maksāja Dievam Viņa Dēla dzīvību: “Jūs esat atpirkti par dārgu maksu,” un tas, kas ir maksājis dārgi Dievam, nevar būt lēts mums. Pāri visam,  tā ir žēlastība tāpēc, ka Dievs neuzskatīja savu Dēlu par pārāk dārgu cenu, ko samaksāt par mūsu dzīvību, bet atdeva Viņu par mums. Dārga žēlastība ir Dieva inkarnācija.”