Cits skatījums uz jautājumu "Kāpēc Jēzum bija jāmirst?"

Ģirts Rozners – mācītājs, LU Teoloģijas fakultātes doktorants

Šis būs īss ieskats jautājumā par Kristus upuri un Dieva piedošanu. Es mēģināšu iepazīstināt ar vienu no 20. gadsimta otrajā pusē radušos skaidrojumu, kas uz jautājumu: “Vai Dievs nevar piedot tāpat vien?” atbild: “Protams, ka var un to arī dara, taču Viņa nolūks nav tikai piedot, bet gan risināt ļaunuma problēmu, un Viņš to dara ļoti ietekmīgā veidā.”
Kā var nojaust, šajā modelī Jēzus nāve nebija nepieciešama Dievam, lai apmierinātu kādas taisnības prasības, kompensētu vainas vai realizētu Viņa uzlikto sodu par grēku. Tieši pretēji, Jēzus nāve bija nepieciešama cilvēcei, lai mēs, pārdomājot tās absurdumu, nonāktu pie ļoti svarīgiem antropoloģiskiem secinājumiem. Jā, tieši antropoloģiskajā pieejā slēpjas šī modeļa aktualitāte un spēks. Tas uzrunā mūsdienu cilvēku un dod ļoti skaidru risinājumu, kā tālāk dzīvot. Mēs tiekam atrasti visdziļākajā un tumšākajā savas esības pagrabā un izvilkti dziedinošā gaismā.
Sāksim ar trim fundamentālām patiesībām par cilvēku, kas skaidri saskatāmas vēstures ritējumā un arī Bībeles stāstos:

1. Mēs iekārojam un cīnāmies. Cilvēks ir sabiedriska būtne. Mēs ienākam šajā pasaulē kā tādi, kuriem ir jāmācās. Mēs neesam uzreiz gatavi dzīvei. Tai mūs sagatavo sabiedrība, kurā dzīvojam. Mēs mācāmies klausoties, vērojot un mijiedarbojoties. Pievēršam uzmanību un novērtējam to, kas ir citiem. Mēs tiecamies pēc tā, pēc kā mudina tiekties mūsu laikmeta sabiedrība vai kopiena, kurā atrodamies. Un vēl mēs atdarinām savas autoritātes, savus priekšgājējus. Atdarinām veiksmīgos, gudrākos, pareizākos un laimīgos. Mēs pat neapzināmies, cik ļoti bieži šis atdarināšanas mehānisms izraisa mūsos vēlmi gribēt to, kas ir citiem, kas ir draugam, kaimiņam vai slavenībai. Šī gribēšana nemanāmi (dažreiz gan ļoti pamanāmi) darbojas gan individuālajā, gan cilvēka sabiedriskās dzīves līmenī. Diez vai kāds var apgalvot, ka ir brīvs no šīs mimēzes.
   Paruna saka, ka gribēt nav kaitīgi, taču gribēšana vienmēr meklē un izmanto iespējas, kā sasniegt ilgoto, un šajā procesā tā var kļūt tik spēcīga, ka precīzāk to raksturo vārds iekāre. Te var runāt par viena indivīda, kopienas, biznesa struktūras, kādas tautas, nācijas vai valsts tiekšanos pēc kārotā. Bieži tas izskatās ļoti nepievilcīgi. Līdzās visa veida intrigām, afērām, citu grūstīšanai ar elkoņiem un tikšanai galā ar dažādiem konkurentiem dažkārt šī “tiekšanās” noved pat pie atklātas vardarbības. Un tas jau ir kaitīgi. Ne vienmēr mēs esam gatavi atzīt šo savu vājību, mēs to apspiežam vai noliedzam. Sevi un citus pārliecinām par mūsu motīvu nesavtību. Tomēr brīdī, kad ceļš uz ilgoto kļūst grūts, mūsu uzvedība pakļaujas dīvainai likumsakarībai - mēs meklējam vainīgo mūsu neveiksmēs.
2. Mēs meklējam vainīgos. No līmeņa, kurā mēs visi cīnāmies katrs par sevi un katrs pret kādu citu, pastāv iespēja pāriet daudz ietekmīgākā līmenī, kurā visi cīnās pret vienu. Pie noteiktiem apstākļiem, pieaugot problēmai, kas uztrauc daudzus, rodas priekšnosacījumi viedokļu polarizācijai vienā virzienā. Tas atkal ir antropoloģisks fenomens, bet vainīgā atrašana kādas kopienas ietvaros ir spēcīgs vienojošs faktors. Kopīgais ienaidnieks mūs solidarizē, un tikšana ar to galā kļūst par kopienas galveno uzdevumu. Tas ir mūžam dzīvais grēkāža mehānisms. Šis mehānisms ir skaidri nolasāms senajās kultūrās. Arī Vecajā un Jaunajā Derībā ir daudz piemēru vainīgo grēkāžu atrašanai un izdzīšanai. Pirmais varētu būt stāsts par Kainu un Ābelu.
   Lai arī šodien mums tas izklausās slikti, tomēr grēkāža mehānismam bija ļoti svarīga loma senajā pasaulē. Tas kalpoja kā kopienu vienojošs, sargājošs un mieru atnesošs princips. Tiklīdz vainīgais bija atrasts un iznīcināts, iestājās miers. Satrauktā kopiena visas savas bailes, dusmas un apsūdzības meta uz vienu vainīgo, un, to nogalinot, tika atjaunota kārtība. Kaut kas līdzīgs aprakstīts Vecajā Derībā Jozuas grāmatas 7. nodaļā. Tur ir stāsts par Ahana grēku, kura dēļ israēlieši nevarēja iekarot Aju. Kad Ahans tika atklāts un nogalināts, viss nostājās savās vietās. Šī pozitīvā rezultāta dēļ vērojams paradokss – veidojās savāda sasaiste starp svētumu un vardarbību. Jozuas un Soģu grāmatas ir visklajākie apliecinājumi izpratnei, ka pie mūsu nelaimēm vainīgi ir kādi citi, kuru iznīcināšana ir Dieva griba (Soģu 6:1).
   Iespējams, šis ir iemesls, kāpēc senā Israēla kopienai tika dots gēkāža rituāls, kas aprakstīts 3.Mozus grāmatā, 16. nodaļā. Lielās salīdzināšanās dienas noslēgumā grēkāzi ar visām tam uzliktajām vainām izdzina tuksnesī. Piesaistītai šādam Dieva kontrolētam rituālam, Israēla tautai vajadzēja būt pasargātai no grēkāžu meklēšanas savā vidū. Tas bija sava veida ļaunuma kontroles mehānisms. Taču vēlamais ne vienmēr piepildās.
3. Svētā vardarbība. Bībeles stāsts rāda, ka nekādi dzīvnieku upurēšanas rituāli nespēja atrisināt problēmu, kas apslēpta cilvēkos. Izpratne, ka grēkāžu izdzīšana ir Dieva svētā griba, bija arhetipiski dziļa un turpināja valdīt pār cilvēka prātu. Tas turpināja pielūgt bargo Dievu, kura vārdā arī viņa svētie var rīkoties vardarbīgi. Un tas vairs nav tikai stāsts par Veco un Jauno Derību, tas ir stāsts par kristietības vēsturi un pasaules reliģiju vēsturi, kas mutuļo ar asiņainiem konfliktiem ticības vārdā. Pārliecība, ka izrēķināšanās ir Dieva svētā griba, ir baisa. Šim argumentam ir milzīgs spēks, kas spēj apvienot kopīgā naidā daudzus. To varam vērot, piemēram, Tuvajos Austrumos, kur ekstrēmā islāma pārstāvji ir apvienojušies cīņā pret kopīgo grēkāzi - Rietumu koloniālismu. Arī šeit vienojošais risinājums ir iznīcināt vainīgo, kurš iemieso visas mūsu nelaimes. Karš ir Dieva gribas piepildījums.
   Tā aiz Dieva svētās gribas cilvēki slēpj savu naidu. Cilvēcība tiek projicēta uz Dievu, un vardarbība tiek attaisnota. Tā patiešām ir planētas ikdiena arī šodien, tikai, jo attīstītāka ir sabiedrība, jo šīs projekcijas ir labāk noslēptas.
   Atgriezīsimies pie Jaunās Derības. Evaņģēliji noslēdzas ar kopīgu stāstu par ļoti īpašu cilvēku sapulcēšanos ap vienu grēkāzi, kuru it kā vainoja izredzētās tautas ticības nodevībā un zaimošanā. Tomēr šoreiz tas nebija kārtējais grēkāzis, bet nevainīgais Dieva Dēls. Jēzus kļuva par grēkāzi visai cilvēcei. Viņš nāca, lai atklātu patiesību par to, kāds ir Dievs un kāds ir cilvēks, lai piepildītu to, ko nevarēja Vecās derības upuri – parādītu mīlestību un atnestu mieru.
   Jēzus nāve bija nepieciešama, lai īstenotu Dieva pestīšanas nodomu. Jēzus dzīve ne tikai parādīja Dieva mīlestības plašumu, bet viņa kalpošana atmaskoja arī cilvēkā apslēpto ļaunumu. Lai arī Jēzus dzīve bija nevainojama, tieši tas izraisīja dievbijīgo jūdu niknumu. Tieši fakts, ka viņš bija Dieva Dēls, nevainīgs taisnais, bet tika pielīdzināts grēciniekiem, tiesāts un sists krustā, atklāja mūsos visos dziļi mītošo nepatiku pret Dievu, kā arī grēkāža mehānisma patieso būtību - aiz savtīgas svētulības maskētu tieksmi mocīt un darīt pāri cilvēkiem. Naidam pret Dievu, kas tiek noslēpts aiz svētulīgas reliģijas, bija jātiek atmaskotam. Jēzus labprātīgi uzņēmās visas mūsu vainas, visas mūsu apsūdzības, viņš ļāva, lai viss cilvēku ļaunums gulstas uz viņa pleciem. Tā bija svētā vardarbība pret Dieva svēto. Absurds, kas beidzās ar Dieva vārdā nogalinātu Dieva Dēlu.
   Jēzus dievišķā daba un absolūtais nevainīgums šos pierādījumus padarīja neapgāžamus. Dievbijīgi cilvēki nogalināja Dieva Dēlu par to, ka viņš sludināja absolūto Dieva mīlestību. Jēzus nāve bija nepieciešama, lai vistumšākie cilvēka psihes pagrabi tiktu izcelti dziedinošā gaismā. Mēs nevarētu atklāt šo problēmu tikai ar cilvēka apziņas pētījumiem un psiholoģijas metodēm. Tikai reāli sastopoties ar nevainīgā Dieva Dēla mīlestības pasludinājumu un absolūto brīvību no vardarbības, nāk gaismā un sagrūst cilvēka sirdī dziļi apslēptais. Izrādās, Dievs nav vardarbīgs, viņam nav vajadzīgi nekādi upuri, viņš nevienu nevajā un nesoda, viņš pieņem un žēlo ikvienu. Viņš ir tikai un vienīgi mīlestība.

Dieva mīlestība un Svētais Gars

Jā, Jēzus nolūks bija pilnīga Dieva atbrīvošana no vardarbības un viņa mīlestības pret cilvēkiem apliecinājums. Tāpēc šajā pestīšanas modelī ir izšķirošs uzsvars uz Jēzus augšāmcelšanos un tam sekojošo pasludinājumu mācekļiem un visiem pārējiem: “Miers ar jums.” (Jāņa 20:19) Tas apliecināja Dieva nevēlēšanos atmaksāt vai atriebties par cilvēku nežēlību un uzsvēra Viņa žēlastības un mīlestības pilnos nolūkus pie tiem.
Šajā skatījumā tikpat liels uzsvars ir uz Svētā Gara lomu, kas tiek dāvāts Vasarsvētkos. Jēzus nāves un augšāmcelšanās mērķis ir Svētā Gara došana, kas darbosies pie cilvēkiem, vadot tos visā patiesībā un atturot no ļaunuma.
Pestīšanas mērķis ir atbrīvot mūs no nepatikas pret Dievu un nespējas vēlēties labu. Salīdzināšana nevis nomierina Dievu attiecībā pret cilvēkiem, bet cilvēkus attiecībā pret Dievu (2.Kor 5:20). Nevis Dievs nespēj piedot cilvēkam tāpat vien, bet cilvēks nespēj pieņemt Dievu tāpat vien. Tāpēc bija vajadzīga Jēzus nāve (lai atmaskotu mūsu slēpto naidu pret Dievu un cilvēkiem), augšāmcelšanās (lai apstiprinātu Dieva absolūto piedošanu un brīvību no jebkādas vēlmes atriebties) un Svētā Gara dāvana (lai darītu Jēzus sekotājus par jauna veida sabiedrību, kas izvēlas mīlēt Dievu un cilvēkus).
Līdzība par pazudušo dēlu (Lūkas 15:11-32) un arī līdzība par nelietīgo kalpu (Mt 18:23-35) rāda, ka Dievs piedod, pretī neko neprasot. Viņš sagaida tikai to, ka arī mēs piedosim tikpat brīvi, kā Viņš ir piedevis mums. Tieši to nozīmē būt pilnīgam kā Debesu Tēvs ir pilnīgs (Mt. 5:48)- piedot tāpat vien (2Kor 5:19). Kāds to var saukt par kārtējo morālās ietekmēšanas teoriju, bet tad ir liels jautājums - vai ir kaut viens modelis, kurš pēdējā analīzē nenodarbojas ar cilvēka morāles ietekmēšanu?

Pēcvārds

20. gadsimts Bībeles pētniecībā iezīmējas ar daudz vērtīgiem pagriezieniem. Viens no lielākajiem ir mimētiskās teorijas un grēkāža mehānisma atklāšana. Nenoliedzami, arī šis skatījums ir teoloģiska konstrukcija, jo Jaunajā Derībā nekur izvērsti un izsmeļoši netiek skaidrota krusta nāves nozīme. Jebkura pestīšanas doktrīna kristīgajā teoloģijā ir izveidota, pateicoties dažādu individuālu izteicienu strukturēšanai un interpretēšanai. Zīmīgi, ka jebkuram no šiem skaidrojumiem, lai tos darītu saprotamākus, palīgā ir jāņem piemēri no cilvēku sadzīves. Kā redzējām, mūsu gadījumā par piemēru kalpo visa cilvēces vēsture.
Nevar nepamanīt, ka, lai novietotu mūsu aprakstīto skatījumu līdzās tradicionāliem Jēzus nāves iemesla skaidrojumiem, ir nepieciešama pilnīgi jauna Bībeles interpretācija, kas atšķiras no aizvadītajos gadsimtos zināmajām. Vai tā iemantos 21. gadsimta teologu uzticību, to rādīs laiks.

Izmantotā literatūra:

René Girard, “Violence and the Sacred”
Raymund Schwager, “Must There Be Scapegoats?”
James Warren, “Compassion or Apocalypse?”