Dieva piedošana

Andis Krēsliņš teoloģijas doktors, pensionējies mācītājs,

iepriekš pasniedzis Ņūboldas koledžā.

Domājot par teoloģiski retorisko jautājumu "Vai tiešām Dievs nemāk piedot tāpat vien?", būtu nepieciešams ieskatīties dažās teoloģiskajās idejās, kuras, interpretējot Bībeli, kristieši laika gaitā izveidoja un nostiprināja baznīcā dogmatiski. Kādas no tām izzuda jeb nomainījās, citas nostiprinājās un joprojām kristietībā pastāv.

Agrīnajā kristietībā dominēja Origēna izstrādātā izpirkšanas teorija, kura, balstoties uz tā laika ieradumu maksāt izpirkuma maksu par vergiem, norādīja uz maksas nepieciešamību par grēka piedošanu. Origēna interpretācijā (Mt.20:28; 1Tim.2:6; Apd.20:28; 1Kor.6:20; 2Pt.2:1) Dievs ar Kristus asinīm samaksā izpirkuma maksu sātanam par izglābtajiem grēciniekiem.

Tā laika cilvēkiem tas šķita loģiski un pieņemami, līdz 11.gs. Anselms to noraidīja un piedāvāja citādu skaidrojumu. Viņš nepiekrita domai, ka Dievam varētu būt kaut kāds parāds sātanam.  Drīzāk jau radītajām būtnēm ir goda izrādīšanas parāds Dievam, ko cilvēks grēkojot ir nozadzis un ar to izjaucis debesu morālo balansu jeb taisnīgumu. To var atjaunot tikai bezgalīgi liela būtne (Kristus), uzņemot sevī cilvēcību un pie krusta samaksājot goda izrādīšanas parādu Dievam, ar to atjaunojot debesu morālo balansu. Kaut arī Anselms pamatoti iebilda pret parāda maksu sātanam, viņa piedāvātā teorija novirzījās no Origēna kosmoloģiskās perspektīvas, kuras centrā bija cīņa starp Dievu un sātanu. Tādā veidā rietumu jeb latīņu baznīca, turpinot Tertuliāna iesākto tradīciju censties izskaidrot Dieva pārvaldes mehānismu, novirzīja centrālo domu no grēka pirmavota Dieva-sātana attiecībām uz sekundārajām Dieva-cilvēka attiecībām, kuras bija vieglāk saprast un skaidrot.

Anselma teoriju vēlāk papildināja, pārveidoja un piemēroja savai izpratnei daudzi ievērojami kristiešu teologi (Toms no Akvīnas, Kalvins, Grotius, Veslijs un citi), kuri ne tikai paši enerģiski studēja iespējamos Dieva pārvaldes (salīdzināšanas, piedošanas) juridiskos aspektus, bet šo tradīciju nodeva arī protestantiem, kas turpina to darīt, vadoties no Rietumos dominējošās demokrātiskās taisnības principiem.

Dažādi modificētā Anselma Dieva taisnības apmierināšanas teorija ir populāra mūsdienu kristietībā. Daudzas protestantu baznīcas, arī Adventistu baznīca (SDA doktrīnas - Nr 9. „Kristus dzīve, nāve un augšāmcelšanās”, un Nr24 „Kristus kalpošana debesu svētnīcā”. 'Seventh Day Adventists Believe' 2005.g., 125-127 lpp., 360 lpp.), adoptējot Holandes jurista Hugo Grotius (1583-1645) skaidrojumu par Dieva taisnīgās pārvaldes principu un piejaucot klāt morālās iespaidošanas teoriju, redz Dievu kā Universa morālās pārvaldes uzraugu, kurš vienmēr rīkosies pēc kopējās labklājības principa un aizstāvēs likumīgo taisnīgumu. Kaut arī Grotius piekrita domai, ka Dievs var piedot grēciniekiem tāpat vien, Dievs tomēr nevar piedot tāpat vien Universa likumīgās kārtības dēļ. Uzsvars gribot negribot tika nobīdīts uz radījumu pārvaldes kvalitāti. Izjaucot likumīgo taisnīgumu, Dieva radījumi varētu zaudēt kārtības sajūtu, sacelties un dzīvot grēkā. Tas nekādā ziņā nebūtu pieļaujams. Šinī modelī grēka piedošanas lieta būtībā nokļūst ārpus Dieva kontroles, Dievs nedrīkst citādi rīkoties, jo Viņa darbību koordinē Viņa radījumu morālās labklājības likums, kurā grēka parādu tā vienkārši nevar piedot, tas ir kādam jāatmaksā.

Daudzi mūsdienu kristiešu teologi nav pilnībā apmierināti ar Anselma teoriju un, sekojot Tertuliāna juridiski uzlādētajai Rietumu kristietībai, joprojām meklē atbildes uz jautājumiem par veidu, kā Dievs piedod grēku un kāpēc Kristus mira pie koka Golgatā? (R. Lethams "The Work of Christ" norāda uz kardinālām atšķirībām, kā šis jautājums tika skatīts Austrumu un Rietumu kristietībā)

Šajā diskusijā noteikti svarīgs ir mūsdienu antropoloģiskais skaidrojums, ar kuru var iepazīties Ģirta Roznera rakstā "Cits skatījums uz jautājumu "Kāpēc Jēzum bija jāmirst?"" Droši vien arī katram lasītājam ir savs redzējums un viedoklis par šo tēmu, kurš varbūt ir izveidojies jeb veidojas, pateicoties mūsdienu informācijas pieejamībai, Bībeles studijām, personīgai pieredzei un piedzīvojumiem ar Dievu. Arī man, vadoties no kristīgās kosmoloģijas skatu prizmas jeb, kā adventisti to sauktu, no "Lielās Cīņas" perspektīvas, ir izveidojies savs redzējums par šo tematu.

Informācija Bībelē mūs iepazīstina ar grēku kā Universa problēmu. Universs pastāvēja, pirms vēl cilvēki nostājās sātana pusē. Līdz ar to būtu nepilnīgi skatīties uz Dieva piedošanu un Kristus nāvi Golgātā, izejot no juridiski uzlādētas cilvēku glābšanas pozīcijas, kā tas galvenokārt tiek pasniegts Rietumu kristietībā. Kaut arī Origēns un viņa laikabiedri nepilnīgi skaidroja veidu, kā Dievs risina grēka piedošanu (ar maksu sātanam par izglābtajiem), viņi ļoti pareizi, sekojot kosmoloģijas perspektīvai, centās ieraudzīt Dieva glābšanas plānu visa Universu ietverošā Dieva realitātē. Daudzi Bībeles vēstījumi norāda uz šo perspektīvu, kur Dievs atklājas kā pilnīgi neatkarīgs Valdnieks, kurš vada grēka iznīcināšanas operāciju visā Universā mums līdz galam nesaprotamā veidā.

Jūda 1:9- Kad erceņģelis Miķelis Mozus miesas dēļ strīdējās un cīnījās ar velnu, tas neuzdrošinājās par viņu teikt lāstu spriedumu, bet sacīja: Kungs lai tev pavēl!

Kas tā par cīņu starp Miķeli (Kristu) un sātanu par Mozus miesu, mēs līdz galam nezinām, bet skaidrs ir tas, ka Kristus norāda uz Dievu kā neatkarīgu pavēlnieku, kurš rīkojas, vadoties no situācijas, un maina likumus, ja tas ir nepieciešams.  Piemēram, Dievs ignorē gravitācijas likumu un sātana pārvaldītās teritorijas īpašuma tiesības un izņem ārā no šīs pasaules savu draugu Enoku (1.Mozus 5:24). Viņš var pieļaut izņēmumus morālos likumos un nesodīt Ābramu par melošanu un Sāras izmantošanu prostitūcijai (1.Mozus 12). Dievs nonāvē nevainīgus Ēģiptiešu pirmdzimtos (2.Mozus 11-12) un pavēl izraēliešiem iznīcināt veselas tautas, cilvēkus kopā ar mājdzīvniekiem (5.Mozus 20; Jozua 6).

Lasot Bībeli un skatoties uz Dieva piedošanas un grēcinieku glābšanas principiem no kosmoloģijas perspektīvas, atklājas trīs dažādi konteksti, kur Dievs rīkojas dažādi, vadoties pēc situācijas. (1) Tēvs-bērni. (2) Kungs-kalpi. (3) Draugs-draugi. Šoreiz neiedziļināšos Kungs-kalpi un Draugs-draugi pretstatu kontekstā, par ko Grehems Maksvels ir labi uzrakstījis grāmatā "Servants or Friends?", bet paraudzīšos uz Tēvs-bērni kontekstu, kurā, manuprāt, Dieva piedošana ir beznosacījumu un tāpat vien.

Vadoties no dažādām Rakstu vietām Bībelē, Dievu var ieraudzīt kā mīlošu tēvu, kurš līdzīgi manam tēvam piedeva man tāpat vien, bez nosacījumiem, bez domas par to, cik tas ir izmaksājis viņam utt. Man ir trīs dēli un divi mazbērni, un es cenšos rīkoties tāpat kā mani vecāki - piedot un palīdzēt bez nosacījumiem un zaudējumu skaitīšanas. Manam mazdēlam ir gadījies ciemošanās laikā pie mums sasist kādu krūzi. Tanī brīdī man pat prātā nenāk doma par sasistās krūzes dārdzību un parāda piedziņu no viņa vai viņa tēva-mana dēla. Man ir vienīgi uztraukums par mazdēla drošību, lai viņš netiktu ievainots  no krūzes asajām lauskām. Es mīlu savus bērnus un mazbērnus un esmu gatavs atdot savu dzīvību par viņiem. Un tādu es redzu Dievu un viņa piedošanu.

Dievs vada Universu, kurā eksistē brīvas izvēles iespēja, kas ir neprognozējama un vēl vairāk sarežģī  sapratni par to, kā Dievs piedod un kas notika pie krusta Golgātā. Tāpēc ir nepilnīgi spriest par Dieva piedošanu, izejot no subjektīvas, uz cilvēku pieredzi balstītas Bībeles interpretācijas. Īstenībā mums nav citas iespējas, kā atklāti atzīst savu nespēju izskaidrot to, kā Dievs piedod. Katoļu baznīca to beigās saprata un baznīcas katehisma 601. punktā atzina, ka tas veids, kā Dievs izpērk cilvēku no grēka verdzības, ir pestīšanas noslēpums.
(http://www.vatican.va/archive/ccc_css/archive/catechism/p122a4p2.htm)

Kas gan varētu liegt Dievam piedot tāpat vien? Kurš no jums gribētu strīdēties ar Dievu par pareizāko piedošanas veidu? Ījabs diskutēja ar Dievu par taisnīgumu un nekur tālu netika. Varbūt ir vērts mācīties no Ījaba kļūdas.