Ir piektdienas rīts. Atnācu no ikrīta tikšanās ar savu Tēti debesīs. Viens no sarunu tematiem bija par iespēju aizvest dēlus šodien uz kādu no batutu parkiem. Rēķināju, vai ir prātīgi tam tērēt naudu. Šajā mēnesī pēc slimošanas mums ir saspringtāka finansiālā situācija. Protams, jāprasa vēl pašiem puišiem. Viņi par manu ideju neko nezina. Man gribas, lai viņiem ir interesanta diena.

Dievs vienmēr dod tad, kad vajag. Es zinu, Viņam sagādā lielu prieku mani un visus mūs iepriecināt. Tā jau ir – ne jau tikai es, arī Viņš ir Tētis maniem bērniem. Un vai gan Viņam būtu mazāks prieks darīt labu nekā man?

Es zinu, ka katram Dievs devis skaistas dāvanas. Es Viņam esmu pateicīgs par vienu no visbrīnišķīgākajām dāvanām – ģimeni. Man ir iespēja mīlēt un piedzīvot mīlestību. Mums ir forši trīs puiši. Vecākie jau piedzīvo pusaudžu izaicinājumus. Mēs, vecāki, savukārt izbaudām viņu mīlestību. Protams, viņi vēl tikai mācās to izpaust praktiski – tāpat kā es un mēs visi. Visu mūžu mēs mācāmies mīlēt. Taču es šad un tad aizdomājos par to, cik tā ir liela laime būt tētim.

Evaņģēlijā ir pierakstīta kāda Jēzus sadursme ar farizejiem. Īsteni ticīgie meklē iespēju apsūdzēt Jēzu, ka Viņš sevi pielīdzina Dievam, un Jēzus citē tekstu no Dāvida Psalmiem, kur cilvēks tiek nosaukts par dievu. Jēzus jautā, kā šo rakstvietu viņi saprot? Farizeji nespēj atbildēt.

Kopš esmu kļuvis par tēti, esmu atklājis savu vienu no atbildēm uz šo jautājumu. Dievs man ir dāvājis iespēju kļūt par Viņam līdzīgu dievu. Piedzīvot tās pašas emocijas, kuras piedzīvo Viņš: mīlēt, rūpēties, gādāt, ciest, sāpēt, priecāties. To visu piedzīvo tēta (un, protams, mammas) mīlestība.  Droši vien līdzīgi citiem tētiem, es sev uzdodu jautājumu, vai tā reizēm nepārcenšas. Mīlestība mudina žēlot, kad vajadzētu pārmācīt vai piespiest. Tā reizēm liek paklusēt, kad it kā vajadzētu runāt. Tā liek izdarīt viņu vietā to, ko vajadzētu darīt bērniem. Nez, vai Dievs spēj rīkoties gudrāk?

Protams, es vēl tikai mācos mīlēt. Tik bieži rīkojos nepareizi. Bet mans Debesu Tētis jau kuro reizi izlabo tās kļūdas, kuras es pieļauju.

Kopš esmu kļuvis tētis, es uz savām attiecībām ar Dievu raugos ar citām acīm. Tā tas ir jau gandrīz 15 gadus. Man ir žēl to cilvēku, kuri šo mīlestību nav piedzīvojuši. Tagad, kad adventistu draudzēs pēta Atklāsmes grāmatu, esmu dzirdējis ļoti īpatnējus apgalvojumus. Izrādās, ka Dievs iznīcinās tos, kas nebūs atnākuši uz pareizo draudzi, kas nebūs pareizajā dienā atpūtušies, kas nebūs pareizi aprēķinājuši pravietojumu gadaskaitļus, kas būs atļāvušies ēst nepareizu ēdienu utt.  Es aizdomājos, kā tas būtu, ja es apņemtos nogalināt savus puikas, ja viņiem matemātikā būtu slikta atzīme. Protams, šādu salīdzinājumu pat nemēģinu izteikt, jo tas ikvienam šķistu Dieva zaimošana. Un tomēr, man šķiet, šie cilvēki nekad nav piedzīvojuši, ko nozīmē sirsnīgi mīlēt.  Nav jau arī nozīmes to sacīt, jo mīlestību nevar iestāstīt, to var tikai piedzīvot.

Puikas vēl guļ, jo skolā ir brīvlaiks, bet drīz jau celsies. Vairākas dienas pie mums ciemojās viņu draugi, bet vakar vakarā visi aizbrauca, un nu mājās esam palikuši tikai paši. Pajautāšu viņiem par batutu parku. Man jādodas uz darbu, es varētu pa ceļam viņus aizvest, jāizrēķina tikai, ko tas mums maksās. Varbūt vērts naudu iekrāt kam lielākam un foršākam? Taču man patīk, ja puiši ir priecīgi. Es īstenībā ļoti gribu, lai viņi ir laimīgi un izbauda savu bērnību. Ticu, ka arī Dievs vēlas to pašu.
 Savā iztēlē iedomājos, kā Dievs tagad paskatās uz mani uz smaida- mēs esam uz viena viļņa, uz mīlestības viļņa. Mīlestība šo dzīvi padara skaistu.
Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru