Runā, ka dzīvojam informācijas laikmetā. Informācijas šodien patiešām netrūkst. Tās ir daudz, tā ir viegli pieejama un tā ir pretrunīga. Turklāt šī informācija ļoti bieži nav neitrāla. Tā nereti liek mums nostāties pret kādu vai aizstāvēt kādu citu. Tie “kādi” var būt politiķi, mācītāji, kolēģi vai draudzes locekļi. Tās var būt arī mācības, patiesības, pasaules uzskati.

Atšķirīgā informācija liek mums nostāties ne tikai dažādās, bet nereti pretējās nometnēs. Informācijas dēļ tie, kuriem vajadzētu sadarboties, nīst viens otru un savā starpā karo. Tā ir tik spēcīga, ka spēj mūs vienot un šķelt. Skaudrā patiesība ir tā, ka šī informācija bieži ir nepamatota un pat nepatiesa.

Kā mums neapjukt šodienas informācijas haosā? Galvenais, kā mums nestaigāt nepatiesas informācijas pavadā?

Kā jau nojaušat, šeit nav vienkāršas atbildes. Tomēr es esmu atradis dažus principus, kas palīdz būt saprātīgi piesardzīgam. Neticēsiet, bet šie principi ir uzrakstīti vecajā, krietni pirms informācijas laikmeta uzrakstītajā Bībelē.

Pirmais: neuzticēties.

Nolādēts ir, kas paļaujas uz cilvēkiem… (Jeremijas 17:5)
Ja runājam par informāciju, tad šaubas ir dievišķas, bet uzticēšanās ir bīstama. Drošāk jebkuru informāciju sākotnēji uztvert kā neuzticamu un apšaubāmu, un mainīt savu nostāju tikai tad, kad esam guvuši pierādījumus pretējam. Tas nenozīmē, ka kristieši stūrgalvīgi nevienā neklausās un noliedz “visu, ko tie nesaprot” (Jūdas 1:10). Drīzāk mēs šos jaunumus ieliekam kastītē, uz kuras rakstīts “nesašķirots”. Un, ja šis jautājums mums ir svarīgs, tad rūpīgi meklējam dzirdēto apgalvojumu pamatotību. Jebkura informācija, kas atrodas “nesašķirots” kastē, nav droša.

Otrais: rūpīgi pārbaudīt avotus.

Lai tiesneši izmeklē labi, un, redzi, ja tas liecinieks ir viltus liecinieks un viņš ir melīgi apsūdzējis savu brāli, tad dariet viņam to, ko viņš bija nodomājis darīt savam brālim! (5. Mozus 19:18, 19)
Ir “jāizmeklē labi” jeb jāpieliek pūles, lai atšķirtu godīgu informāciju no viltus ziņām. Tam ir vajadzīgs laiks, pamatīga studēšana un atvērts prāts. Mūsdienās ir tik viegli izveidot viltus faktus, safabricētus attēlus un pat video ierakstus, ka bez speciālām prasmēm un instrumentiem tos nevar atpazīt. Lai gan šis darbs prasa lielas pūles, ar laiku tas kļūst vieglāk. Es domāju, ka vairums no mums jau ir apguvis, ka reklāmas, politiķu solījumi un dzeltenā prese ir neuzticamie liecinieki (lai gan netīšām tur var iesprukt arī nedaudz patiesības).

Es pie viltus ziņām pieskaitu arī lielās sazvērestības teorijas. Lai gan tur var būt daļa patiesības, tās parasti pamatojas uz “slepenu”, “nejauši noplūdušu” un, galvenais, nepārbaudāmu informāciju. Apgalvojumi par slepeno organizāciju kontroli pār valstīm ir satraucoši, tomēr tos nekādi nav iespējams pārbaudīt. Atliek tam tikai akli ticēt, noliegt vai neņemt par pilnu.

Trešais: nepamatojies uz vienu informācijas avotu.

Viens liecinieks nedrīkst liecināt par kādu vainu vai grēku, par jebkādu grēku, ko kāds darījis, – lieta lai tiek izskatīta pēc divu vai trīs liecinieku liecības. (5. Mozus 19: 15)
Svarīgi paturēt prātā, ka runa ir par neatkarīgām liecībām. Trīs cilvēki, kas izlasījuši vienu un to pašu ziņu, nav trīs neatkarīgi liecinieki ziņā aprakstītajam notikumam. Te ir tikai viens liecinieks – attiecīgais ziņu dienests vai žurnālists (ja tā ir šī ziņu dienesta oriģināla, neaizgūta ziņa).

Cilvēciski šo ir grūti ievērot. Aprunātājiem tas vispār nav iespējams. Tomēr divos gadījumos arī pārējie cilvēki samierinās tikai ar vienu informācijas avotu: ja šī informācija apstiprina viņa viedokli, un tad, ja tā apgāž pretinieka viedokli.

Ceturtais: ja informācija kādu apsūdz, tad jāuzzina, ko saka pats apsūdzētais.

Vai mūsu bauslība tiesā cilvēku, ja iepriekš nav viņu uzklausījusi un uzzinājusi, ko viņš dara? (Jāņa 7:51)
Žurnālisti melnās krāsās var nokrāsot jebkuru. Kā cilvēki uz to reaģē? Lasītāji nenotiesā žurnālistu, kurš izplata nepamatotu informāciju, bet bez aiztures uzbrūk apsūdzētajam, nereti nevainīgajam.

Līdzīgi tiek apsūdzēti ne tikai cilvēki, bet arī organizācijas, mācības, viedokļi. Pirms tos nolinčojam, ieklausīsimies, ko tie paši par sevi saka.

Piektais: uzklausīt pretējos viedokļus.

Šķiet taisns, kas pirmais runā tiesā! Bet nāk otrs – un apstrīd viņu. (Sakāmvārdi 18:17)
Esmu dzirdējis viedokli, ka droši ir lasīt tikai adventistu grāmatas un skatīties/klausīties tikai adventistu raidījumus. Kādreiz es arī tā domāju. Tomēr tas līdzinās tai sievai no pasakas “Gāganu kari”, kuru vīrs ietupināja tupeņu bedrē, pārklājot ar sakaltušu govs ādu. Pēc tam viņai varēja sastāstīt jebkādus brīnumus, kas pasaulē noticis. Un viņa tam noticēja.

Protams, nepareiza sabiedrība un informācijas telpa var ļoti negatīvi ietekmēt mūsu domāšanu un uztveri. Tomēr, ja mēs tiešām turamies pie īstas patiesības, tad iepazīšanās ar pretējiem viedokļiem mūsu pozīcijas tikai nostiprinās. Turklāt mēs labāk iepazīsim citu stiprās un vājās puses.

Atceros, ka man bija nedaudz bail skatīties debates starp kristiešiem un ateistiem par to, vai Dievs ir vai nav. Ja nu ateists mani pārliecinās pamest kristietību?! Izrādījās, ka bailēm nebija pamata. Es iepazinu pasaulē vadošo ateistu un kristiešu argumentus. Mana pārliecība tikai nostiprinājās un attīrījās.

Kopsavilkums.

Tātad Bībeles dotā ceļa karte informācijas laikmetā:
  1. Sākotnēji visu informāciju uztversim ar šaubām un piesardzību.
  2. Rūpīgi pārbaudīsim, vai tā ir no uzticama avota.
  3. Meklēsim, vai šo informāciju apstiprina vēl citi neatkarīgi un uzticami avoti.
  4. Ieklausīsimies tajos (cilvēkos vai mācībās), kuri tiek apsūdzēti.
  5. Izpētīsim pretējos viedokļus konkrētajā jautājumā.
Lai Dievs mūs ikvienu māca apieties ar mūsdienu lielāko bagātību un reizē postu - informāciju!

Dalīties Google Plus

Ulvis Skadiņš:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru