Es stāstīju zirgam par gaišo nākotni

Es stāstīju zirgam par gaišo nākotni.

Viņš klausījās,

manī vērdamies ar piekusušām acīm,

kas nespēkā nopūtās:

“Es gurstu no zirga nastas”.

Es stāstīju par to,

ka reiz viss būs citādāk –

pienāks laiks,

kad zirgiem vairs nekabinās klāt smagus ratus.

Viņiem vairs nebūs jāvelk zemē iedzītais lemesis.

Tajā dienā zirgus vairs netrieks nelabā ātrumā, lai apziņotu visu valsti.

Tiem nebūs vairs jāpiedzīvo kara briesmu,

un cīņas karstumā nedzīs to krūtis pret ienaidnieka šķēpiem.

Zirgs klausījās,

manī vērdamies cerības pilnām acīm,

kas neticībā jautāja:

“Bet kā tas ir iespējams?”

Tai dienā būs rati, kas brauc bez zirgiem.

Pa arumiem brauks arkls ar duci lemešiem,

kam pašam simtu zirgu spēks.

Ziņas pašas skries gaismas ātrumā no ciema uz ciemu, no valsts uz valsti.

Tai dienā dzelzs zirgi karos, kam rūcoša sirds, kas svinu spļauj.

Tai dienā viss būs citādāk.

Tai dienā zirgi varēs atpūsties.

Zirgs klausījās,

manī vērdamies ar skumjām acīm,

kas neteica vairs neko.