Esmu viens no tiem žurnālistiem, kurš 24.septembrī strādās, atspoguļojot pāvesta vizīti Latvijā. Kamēr pie mums sociālajos tīklos cilvēki strīdas, kāpēc Latvijas budžetam šī vizīte tik dārgi izmaksā (un stāsts nav tikai par vienu negaidītu brīvdienu valstī), pasaulē pāvesta aktivitātes raisa pilnīgi citas emocijas. Pār Romas Katoļu baznīcu jau ilgāku laiku gulstas pedofilijas skandālu ēna. Un jāatzīst, ka paša Franciska rīcība to kaut kādā mērā apzināti provocē. Viņš dodas uz tām valstīm un tiekas ar cilvēkiem, kurus baznīcas noziegumi ir ļoti asi skāruši. Tas nevar neuzjundīt sāpīgas un reizēm pretrunīgas emocijas.
Pasaulplašie pedofilijas skandāli ir briesmīga ilustrācija tam, kādas sekas var izraisīt ačgārnas rūpes par savas organizācijas reputāciju. Baznīcā jau gadu desmitiem daudzi zināja, ka par konkrētiem priesteriem ir nopietnas aizdomas bērnu seksuālā izmantošanā. Dažās pilsētās šī informācija bija pārliecinošāka, citās ne tik ļoti. Kā lai notic, ka priesteris spēj izdarīt kaut ko tādu?! Tas, kurš ikdienā runā par mīlestību un rūpēm, kas palīdz, krista, laulā, nodarbojas ar labdarību… Mēs redzam, kā draudze Rēzeknē nespēj pieņemt, ka viņu priesteris varētu būt iesaistīts seksuālos noziegumos. (Te man jāpaskaidro, ka es nezinu, vai priesteris Zeiļa ir vainīgs, jo šobrīd ir runa tikai par aizdomām, taču mūsu reakcija ļauj saprast, kā tas bija arī citviet pasaulē.)
Bet runa nav tikai par spēju noticēt. Ko ar baumām un liecībām darīt? Ja tās izrādītos patiesība, vai tās nemetīs briesmīgu ēnu pār baznīcu? Cilvēki taču vairs negribēs nākt uz draudzi! Mūsu pienākums ir sliktās lietas uz āru nenest! – tā sprieda baznīcas vadītāji un darīja visu, lai aizdomas, „apmelojumi un nesmukumi” paliktu baznīcas iekšienē.
Sekas šīm rūpēm par draudzes un baznīcas reputāciju bija traģiskas. Visā pasaulē vairāku gadu desmitu garumā tika sakropļotas tūkstošiem un tūkstošiem bērnu dzīves. Un beigās vienalga piepildījās vārdi, par kuriem Jēzus ir brīdinājis jau sen: „Jo nekas nepaliek apslēpts, kas nenāktu gaismā, un nekas nenotiek slepenībā, kas netaptu zināms.” Cilvēku pūles reputācijas dēļ censties informāciju noslēpt nebūs sekmīgas ilglaicīgi.
Vai baznīca no šīs traģēdijas ir mācījusies?
Šo jautājumu vajadzētu uzdot ikvienai reliģiskai organizācijai. To, kādas mācības ir ņēmusi vērā Romas Katoļu baznīca, mēs vēl tikai redzēsim. Pāvests Francisks nākamā gada sākumā ir sasaucis nebijušu visas pasaules mēroga baznīcas kardinālu sanāksmi, lai spriestu, kā tālāk rīkoties. Es domāju, tā liela mērā atklās, kādu mācību baznīca no šīm traģēdijām ir guvusi. Bet mums, visiem pārējiem, kas neesam Romas Katoļu baznīcas vadītāji, ir vērts sev uzdot jautājumu: kāda ir mana atbildība, kad es uzzinu kaut ko aizdomīgu vai sliktu par savu organizāciju? Vienalga, vai tā būtu mana draudze un baznīca, vai arī darbavieta, kura piekodinājusi, ka par slikto, kas notiek mūsu iekšienē, mēs publiski nedrīkstam runāt. Vai mēs apzināmies, kur ir tā robeža, kad varbūt tiešām ir vērts paklusēt (jo neba nu mēs paši esam svētie), un kad klusēšana vairs nav pieļaujama. Man notiekošais Romas Katoļu baznīcā rāda, cik traģiskas tai var būt sekas.
Pasaulplašie pedofilijas skandāli ir briesmīga ilustrācija tam, kādas sekas var izraisīt ačgārnas rūpes par savas organizācijas reputāciju. Baznīcā jau gadu desmitiem daudzi zināja, ka par konkrētiem priesteriem ir nopietnas aizdomas bērnu seksuālā izmantošanā. Dažās pilsētās šī informācija bija pārliecinošāka, citās ne tik ļoti. Kā lai notic, ka priesteris spēj izdarīt kaut ko tādu?! Tas, kurš ikdienā runā par mīlestību un rūpēm, kas palīdz, krista, laulā, nodarbojas ar labdarību… Mēs redzam, kā draudze Rēzeknē nespēj pieņemt, ka viņu priesteris varētu būt iesaistīts seksuālos noziegumos. (Te man jāpaskaidro, ka es nezinu, vai priesteris Zeiļa ir vainīgs, jo šobrīd ir runa tikai par aizdomām, taču mūsu reakcija ļauj saprast, kā tas bija arī citviet pasaulē.)
Bet runa nav tikai par spēju noticēt. Ko ar baumām un liecībām darīt? Ja tās izrādītos patiesība, vai tās nemetīs briesmīgu ēnu pār baznīcu? Cilvēki taču vairs negribēs nākt uz draudzi! Mūsu pienākums ir sliktās lietas uz āru nenest! – tā sprieda baznīcas vadītāji un darīja visu, lai aizdomas, „apmelojumi un nesmukumi” paliktu baznīcas iekšienē.
Sekas šīm rūpēm par draudzes un baznīcas reputāciju bija traģiskas. Visā pasaulē vairāku gadu desmitu garumā tika sakropļotas tūkstošiem un tūkstošiem bērnu dzīves. Un beigās vienalga piepildījās vārdi, par kuriem Jēzus ir brīdinājis jau sen: „Jo nekas nepaliek apslēpts, kas nenāktu gaismā, un nekas nenotiek slepenībā, kas netaptu zināms.” Cilvēku pūles reputācijas dēļ censties informāciju noslēpt nebūs sekmīgas ilglaicīgi.
Photo by DAVID ILIFF. License: CC-BY-SA 3.0 |
Šo jautājumu vajadzētu uzdot ikvienai reliģiskai organizācijai. To, kādas mācības ir ņēmusi vērā Romas Katoļu baznīca, mēs vēl tikai redzēsim. Pāvests Francisks nākamā gada sākumā ir sasaucis nebijušu visas pasaules mēroga baznīcas kardinālu sanāksmi, lai spriestu, kā tālāk rīkoties. Es domāju, tā liela mērā atklās, kādu mācību baznīca no šīm traģēdijām ir guvusi. Bet mums, visiem pārējiem, kas neesam Romas Katoļu baznīcas vadītāji, ir vērts sev uzdot jautājumu: kāda ir mana atbildība, kad es uzzinu kaut ko aizdomīgu vai sliktu par savu organizāciju? Vienalga, vai tā būtu mana draudze un baznīca, vai arī darbavieta, kura piekodinājusi, ka par slikto, kas notiek mūsu iekšienē, mēs publiski nedrīkstam runāt. Vai mēs apzināmies, kur ir tā robeža, kad varbūt tiešām ir vērts paklusēt (jo neba nu mēs paši esam svētie), un kad klusēšana vairs nav pieļaujama. Man notiekošais Romas Katoļu baznīcā rāda, cik traģiskas tai var būt sekas.
Cover photo by Benhur Arcayan (Malacañang Photo Bureau), via Wikimedia Commons
Romas katoļu baznīcas traģiskā mācība
Reviewed by Aidis Tomsons
on
pirmdiena, septembris 17, 2018
Rating:
Nav komentāru: