Atmiņu skices – jaunība

Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices: (2.turpinājums)

Viduskolas laikā

Ir pabeigta pamatskola. Sākas darba dzīve ar domu- pietiek mācīties. Taču pienāk pirmais septembris, garām uz skolu steidzas bērni, arī vienaudži uz vidusskolu. Esmu vēl tikai bērns, un sirdī man viss sagriežas, manī ir nepārvaramas ilgas mācīties! Jau nākamajā dienā tiek iesniegti dokumenti Strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā (tā to toreiz sauca). Mācības notiek četrus vakarus nedēļā, un viens no tiem ir piektdienas – sabata vakars. Tomēr tas netraucē mācības. Klase nav liela, esam tikai astoņi, bet ļoti dažāda vecuma. Daži atgriezušies no armijas, bet vienai krietni pāri trīsdesmit gadiem. Viņu visi uzrunā: „biedrene L.,” viņa ir Alūksnes rajona partijas komitejas otrā sekretāra sieva.

Viņa strādā bibliotēkā un nolemj, ka viņas pienākums ir sakārtot pareizi manu domāšanu. Protams, tajā laikā neesmu lasījis tā laika zinātniski politiskos darbus un nespēju atbildēt uz viņas teikto. Tādēļ pēc viņas piedāvātā plāna sāku lasīt un pētīt attīstības teorijas pamatus. Paužu viņai savu viedokli – ir jābūt pierādījumiem, kā uz mūsu planētas radās pirmā dzīvā šūna, lai viss sāktu attīstīties. Šodien vairs neatceros padomju zinātnieku vārdus, kas par to tajā laikā bija rakstījuši, bet atceros – viens no viņiem apgalvoja, ka zina, kā dzīvība ir radusies, otrs izteica pieņēmumu, kā dzīvā šūna radās, trešais bija izstrādājis savu versiju. Saku biedrenei L, ka izlasītie argumenti man nav pieņemami, tādēļ ticu Bībeles radīšanas aprakstam.

Protams, mums ir daudzas sarunas, un vienreiz viņa saka: „Kādēļ tu nevari darīt un dzīvot kā visi?”
Iespējams, mana atbilde ir skarba: ‘Beigtas zivis vienmēr peld pa straumi, dzīvām vienmēr galva ir pret straumi.”
„Tu saki, ka es esmu beigta zivs?” seko jautājums.
‘Domā kā gribi,” atbildu.
Tomēr esmu viņai pateicīgs, ka viņa lika man dziļāk pētīt un iepazīt arī citus viedokļus, kas noderēja vēlāk dzīvē, turklāt šie meklējumi vēl vairāk nostriprināja manu ticību Dievam Radītājam, visuma Valdniekam.

*****

Ir 1959. gada februāris. Rit dzīves septiņpadsmitais gads. Ir darbs, skolā mācos vakaros. Pēdējā vidusskolas klase. Viss rit diezgan mierīgi.

Kādā pirmdienā priekšpusdienā ierodas mans  darba vadītājs. Strādāju remonta un celtniecības kantorī, mūrējam divatā krāsnis. Darba vadītājs saka tieši, ka ir pavēle no "drošības vīriem" mani atbrīvot. Bet piebilst: "Tu šonedēļ vēl strādā, bet es teikšu, ka tev dota nedēļa pārdomām. Kaut gan zinu, ka tu nepārdomāsi un sestdienā nestrādāsi."

Mierīgi paiet nedēļa. Pienāk nākošā pirmdiena. Atkal ierodas darba vadītājs un ar asarām acīs saka: "Neko nevar darīt. Lielajam priekšniekam skaidri pateikts- vai nu tu viņu atlaidīsi, vai ja nē, tad pats tiksi atlaists. Es pats esmu bijis jau Sibīrijā, tādēļ par tevi pacīnītos, taču šeit man teikšanas nav. Uzraksti atlūgumu, varbūt ka pieņems un tu tiksi atbrīvots pēc paša vēlēšanās. Līdz rītam! Tiekamies kantorī."

Drūmā garastāvoklī vakarā dodos uz skolu, domājot par rītdienu un arī par nākošo iespējamo darbavietu. Bet pēc otrās stundas pēkšņi tiek izsludināta visas skolas sapulce. Tur esam sapulcināti gan tie, kas mācās, gan skolotāji un vēl daudzas man nepazīstamas sejas. Vēlāk noskaidrojas, ka uzaicināti arī pārstāvji no darbavietām, no partijas komitejas un vēl citām iestādēm.

It kā galvenā tēma - sekmīga sadarbība starp skolu un darba vietām, bet faktiskais mērķis tikt galā ar citādi domājošiem. Ievadā tiek izskaidrots, kādu labvēlību mēs saņemam, ka mums ir dota iespēja strādāt un mācīties. Atkal un atkal atkārtojas vārdi, ka vakarskola ir strādājošajiem, ne slaistiem un dīkdieņiem. Tad uzmanības centrā nonāk skolas kavētāji, bet viņu sekmes netiek ņemtas vērā. Protams, atkal uzmanības centrā ir piektdienas vakari, kuri netiek apmeklēti. Sabata vakari. Tiek nosaukti vārdi, noskaidrotas darba vietas. Nosauc manu vārdu. Pirmais jautājums: "Kur tu strādā?" Vēl ar mierīgu sirdi atbildu: "Remonta un celtniecības kantorī." Redzu, kā noplok daudzu klātesošo entuazisms.  Tomēr viena man nepazīstama persona izsaucas: "Kā, tu vēl strādā?"  Cenšos pēc iespējas mierīgi atbildēt: "Jā, strādāju." Kaut gan zinu,  ka pēc divpadsmit stundām būšu bezdarbnieks un kā tādam tad arī skolas durvis būtu slēgtas.
Otrdienas rītā saņemu darba grāmatiņu. Paldies Dievam, tiek pieņemts mans atlūgums.

Sākas darba meklējumi. Ir sludinājumi, ka vajadzīgi strādnieki, bet pirmais jautājums katrā vietā nav par darba spējām, prasmi, bet gan - vai sestdienā strādāsi? Bieži šos cilvēkus redzu pirmo reizi, neesmu nosaucis savu vārdu, bet viņi jau zina! Jā, pilsētiņa nav liela. Par to ir parūpējušās attiecīgās iestādes.

Rit mēneši. Tuvojas pavasaris, gala eksāmeni, bet saprotu, ka man nepieļaus nobeigt skolu. Aizeju atklāti izrunāties ar direktori, kura ir ļoti labvēlīgi noskaņota. Saku viņai skaidri, ko jūtu: „Attiecīgās iestādes nepieļaus man pabeigt vidusskolu.” Biju izpētījis likumus un biju gatavs oficiāli aiziet no skolas, lai tad iesniegtu atļauju nolikt visusskolas kursu kā eksternāts. Tad skolai nebūtu tiesības man diktēt eksāmenu laikus, bet tas notiktu pēc vienošanās.
Viņa man atbild: "Pacieties, varbūt kaut ko izdomāšu." Un izdomāja.

No astoņiem eksāmeniem četri ir ielikti piektdienas vakaros pulksten sešos, laikā. kurā neesmu apmeklējis skolu. Bet eksāmenu laiks ir jūnijs, un saulīte riet vēlu. Tātad viņa ir "pāraudzinājusi spītīgos".