Atmiņu skices – bērnība

Te esam četratā vācu laikā. Es esmu jaunākais. 

Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices:

Tālajā Latvijas ziemeļaustrumu daļā dzīvoja Māte un trīs mazi bērni. Tēvs bija ierauts kara virpulī. Bet Māte lūdza Dievu un meklēja atbildes uz kādreiz jaunībā neatbildētiem jautājumiem.  Tie bija radušies, izejot iesvētības mācības un lasot evaņģēlijus. Reiz, runājot par Svēto Vakarēdienu un tā norisi Kristus laikā, mācītājs par kāju mazgāšanas iestādījumu bija izmetis nelielu frāzi: "Tas tāds lieks notikums uzrakstīts." Kautrīgā un bērnībā neieguvusī lielu izglītību meitene klusēja,  bet sirdī palika jautājums: "Kā var būt kaut kas lieks uzrakstīts Bībelē?"

Turpat blakus dzīvoja Emīlija, viņa bija zaudējusi savu labo roku, bet apguvusi visas dzīvei nepieciešamās iemaņas, izmantojot tikai kreiso roku. Emīlija dzīvoja klusu, dievbijīgu dzīvi un rūpējās par savas mirušās māsas bērniem. Kaimiņienes šad tad satikās, pārrunāja dzīves sarežģītās norises, jo bija taču karš. Emīlijai bija grāmatas, kuras viņa deva Mātei lasīt: tā bija vēl viena "vājība" - lasīt, uzzināt kaut ko jaunu, dziļāk izprast dzīves jēgu, arī dziļāk izprast Bībeli.

Kādā dienā Emīlija iedeva izlasīt grāmatu "Lielā cīņa". Tā bija neparasta grāmata - kristīgās draudzes vēstures grāmata. Kad bija aizvērta pēdējā lappuse, palika doma, kas nedeva mieru - kaut es varētu piederēt pie tās draudzes, kura tiks vajāta! Citiem vārdiem - tā ir draudze, kura cenšas savu mācību un dzīvi saskaņot ar Bībeli.

Sekoja tālākas pārrunas ar kaimiņieni, Bībeles izpēte un nobrieda lēmums: jānotiek izmaiņām manā dzīvē. Kara duna jau tuvojās Latvijai, bet sirdī bija vēlēšanās, pirms frontes līnija sasniegs  dzīves vietu, pilnībā sakārtot attiecības ar Dievu, tikt kristītai, slēgt sirds derību ar dzīvo Dievu, lai tad nāk kas nākdams.

Sarežģītā situācijā, tomēr dziļā vēlēšanās piepildījās. Viņa izstāstīja savas pārdomas mātei, kura bija slima ar trieku. Kaut būdama slima, viņa saprata meitas ilgas vēl pilnīgāk sevi nodot kalpošanai Dievam. Taču savu dziļāko sašutumu par pieņemto lēmumu sāka izteikt visi radinieki: kā var mainīt ticību! Vienīgais atbalsts izskanēja no mirstošās mātes lūpām - lieciet viņu mierā, viņa dara pareizi!

Frontes līnija tuvojās. Radi un draugi deva padomu - bēdz projām, jo tevi uzvarētāji nesaudzēs, tavs vīrs taču karo pret viņiem! Bija jāpieņem grūts lēmums. Daudzas ģimenes bija devušās bēgļu gaitās. Bet viņai bija trīs mazi bērni, doties prom ar visiem šķita praktiski neiespējami. Kā parasti Māte meklēja atbildi  lūgšanā.  Dievs, Tu esi apsolījis: "Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, Es pār tevi turēšu nomodā savu aci.” (Ps. 32:8) Bet kurš ir pareizais ceļš?

Kā parasti, rīts sākās ar lūgšanām un Bībeles lasījumu.  Pēkšņi Bībeles lasījumā viņu uzrunāja panti no 37.psalma, 3.un 4.pants: "Ceri uz To Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!" Tā bija atbilde uz neziņu, atbilde no Dieva- paliec savā zemē!

Frontes līnija tika sagaidīta lauku sētā. Tomēr mājas bija jāatstāj. Kopā ar bērniem viņa bija nonākusi divu karojošo vienību centrā. Gandrīz visa diena pagāja, guļot grāvī un spiežot mazo bērnu galvas pie zemes, jo viņi nespēja saprast, kāpēc tik ilgi jāguļ. Līdz beidzot mājās ienāca uzvarētāju armija. Tika uzdoti jautājumi valodā, kuru viņa nezināja. Uzvarētājs to nespēja saprast - kā var nezināt, ir taču jāpiespiež runāt! Tika izrauta pistole, kas nepārprotami liecināja- šis dusmīgais cilvēks nejoko. Mātei rokās bija mazākais, trīsgadīgais puisēns. Atskanēja šāviens, bet pateicība Dievam, ka lode tikai nedaudz nobrāza mazā zēna galvas ādu. Tas nedaudz atvēsināja uzvarētāju, līdz viņš pats meklēja pārsienamos materiālus un pārsēja brūci…