Kā aizsniegt Adventistus?

Mans pirmais iespaids par adventistiem bija kā par ļoti vienotu, iekšēji viengabalainu, stabilu kustību, kas skaidri apzinās savu mērķi un uzdevumus un vienotā garā tos īsteno. Tomēr laiks atvēra man acis. Izrādās, ka tik vienoti vis neesam. Starp adventistiem ir izveidojusies plaisa, kas tos sadala divās vai vairākās nesavienojamās daļās. Šķiet, laikam ejot, šī plaisa tikai pieaug.

Kā aizsniegt adventistus, kas atrodas plaisas otrā pusē? Kā aizsniegt savu brāli un māsu, no kuriem esam attālinājušies tik tālu, ka vairs nesaprotam viens otru?

Ne visiem šis jautājums ir aktuāls. Citi priecājas, ka beidzot pelavas no graudiem tiek atdalītas un palaistas vējā. Beidzot tās puvušās zivis ir pietiekami tālu no mums, svaigajām, ka viņu smaka vairs netraucē. Kā bija rakstīts kādā komentārā: jānomet liekais svars, lai gaisa balons varētu pacelties gaisā.

Tomēr tā nedomā visi, kas izjūt šo atšķirtību. Citi jebkuru cilvēku draudzē uzskata par ļoti lielu vērtību, kuru nekādā gadījumā nedrīkst mest pār bortu. Ir tādi, kas vēlētos pār plaisu uzbūvēt tiltu, lai atkal savienotos, lai atkal cits citā ieklausītos, lai atkal kopā augtu un cits citu pilnveidotu. Viņi arī apzinās, ka vienotība vairs nevar būt tāda kā iepriekš, ka mēs visi būsim vienoti mērķī un uzdevumos. Tomēr, ja izdotos to atjaunot, tā veidotos jaunā kvalitātē un būtu daudz spēcīgāka. Mēs būtu vienoti par spīti dažādajām nostājām mūsu mērķos un uzdevumos.

Lūk, daži padomi tiem, kas vēlas mazināt plaisu.

Pirmais. Nekad nekādos veidos – ne slēptos, ne atklātos – necenties otru pārveidot. Katrs pats augs un pārveidosies tā, kā Dievs to gribēs un pats cilvēks to izvēlēsies.

Otrais. Tajos, kas ir otrajā pusē, vajag atrast tās vērtības, kas sakrīt ar mūsējām. Piemēram, veselīga dzīvesveida popularizēšana. Ja cilvēki, kas tajā plaisas pusē aktīvi veicina veselīgu dzīvesveidu, redzēs, ka arī tu to dari, viņi kļūs pret tevi pielaidīgāki un labprāt ar tevi aprunāsies. Paslavē viņus par labi veikto darbu, arī ja ne viss tev ir pieņemams.

Līdzīgi ir ar citām kalpošanām. Piemēram, darbošanās Ceļa meklētāju klubā. Aktīva darbošanās ar pusaudžiem var savest kopā dažādi domājošos pieaugušos. Ar veselības kalpošanu un darbošanos Ceļa meklētāju klubā mēs ne tikai varam uzrunāt cilvēkus ārpus draudzes, bet arī aizsniegt brāļus un māsas draudzē.

Trešais. Cik tas ir iespējams, laid otrus pie izteikšanās un arī pie teikšanas. Ja vēlies būt kopā ar visiem, tad arī visiem jābūt sadzirdētiem un visiem jābūt iespējai ietekmēt kopīgo attīstību. Protams, tas jādara organizēti. Esmu piedalījies un vadījis debates, kurās visiem ir vienādas tiesības izteikties. Tas nenozīmē, ka drīkst runāt, cik daudz reižu un cik ilgi grib – tādā gadījumā lielie runātāji aizņem visu laiku. Tieši otrādi, ir jābūt stingriem noteikumiem, lai katrs tiek pie izteikšanās. Līdzīgi draudžu padomēs jābūt pārstāvjiem no dažādām uzskatu pusēm.

Ceturtais. Nesāc strīdēties par lietām, kas var izraisīt asas vārdu maiņas. Ir tik viegli iesvilties un aizrauties pat par sīkumiem, nežēlojot ne laiku, ne enerģiju, ne arī materiālus, kas būtu noderējuši tilta būvniecībai. “Miermīlīga atbilde apklusina dusmas, bet skarbs vārds izraisa lielu niknumu.” (Sālamana pamācības 15:1) Tā vietā ļauj, lai otrs izrunājas un pauž savu “nepareizo” domu vai liek “nepareizos” uzsvarus. Klausies viņos nevis ar dusmām, bet ar ziņkārību – ar vēlmi otru labāk iepazīt un saprast. Šādās situācijās klusēšana vai jautājumi ir daudz piemērotāki par kritizēšanu. Atceries, pārveido nevis argumenti, bet attieksme.

Piektais. Ja tas ir iespējams, nekad nepārtrauc ar otriem komunicēt. Esi vienmēr atvērts un pieņemošs. Novēršanās nav risinājums.

Lai Dievs mums visiem šai lietā palīdz!