Es ilgi domāju, vai man rakstīt to, ko turpināšu. Viena no sabiedrības labajām īpašībām ir vēlme pēc miera un saticības. Lai to saglabātu, mēs lielākoties savas domas paturam pie sevis, jo rēķināmies ar pārējiem cilvēkiem. Tas nav slikti. Tajā pašā laikā apzināmies, ka veselīgas sabiedrības pazīme ir nevis tā, ka katrs domā citādi, bet tā, ka mēs spējam uzklausīt citus, ieklausīties un viņus respektēt. Tādēļ pēc ilgstošas svārstīšanās es tomēr nolēmu rakstīt, jo varbūt kādam tālākais var noderēt (pat ja citiem tas liksies bīstami un kaitīgi).

Runa ir par drīzo Kristus nākšanu un pastardienas gaidīšanu. Pilnīgi visi kristieši tic un gaida, kad tas notiks. To dara pat neticīgie. Adventistiem šis ir īpaši tuvs temats- šīs ilgas ir ieliktas konfesijas nosaukumā. Kopš bērnības atceros pastāvīgās sarunas un iedrošinājumus, ka tūlīt jau Jēzus nāks. Un kas gan var būt skaistāks, kā šī lielā apsolījuma piepildījums?! Esmu dzimis un audzis adventistu tradīcijā, proti, esmu dzīvojis šīs kustības informatīvajā telpā, kas ietekmē manu domāšanu arī šodien. (Iespēju robežās esmu visu pārvērtējis un secinājis, ka adventismā ir lielas, skaistas vērtības, kuru dēļ gribu turpināt būt adventists- par to kādā no nākamajiem pārdomu rakstiem.) Ja jau visi kristieši gaida Jēzus atnākšanu, un Bībelē par to daudz rakstīts, manuprāt, ir vērts tam noteikti pievērst uzmanību.

Evaņģēlijos aprakstīts, kā Kristus izstāsta savas atnākšanas priekšvēstnešus un saka, ka tie palīdzēs mums saprast, kurā brīdī Viņa atnākšana ir tuvu. Es sāku tos pētīt.
Un lasīt visu, ko par to raksta adventistu pionieri. Baznīca ir izdevusi arī E.Vaitas rakstu kompilāciju, kuros apkopoti viņas izteikumi par gala laiku. Grāmata saucas „Pēdējo dienu notikumi”. Vairākkārt to rūpīgi pārlasīju. Tā kā mans žurnālista darbs ir ik dienas sekot līdzi notikumiem pasaulē, visu salīdzināju. Un… paturēju savas domas pie sevis. Baidījos samulsināt citus ar saviem vērojumiem. Jo, izvērtējot kopainu, cik nu tas ir iespējams, es secināju, ka pašu adventistu izlolotās zīmes (tās noteikti ir krietni specifiskākas nekā Jēzus dotie norādījumi) vēl nav piepildījušās. Ja ņem vērā šos konfesionālos skaidrojumus, tad jāsecina, nedz sabiedrība, nedz pasaules politika nav nobriedusi Kristus nākšanai. Jā, iespējams, notikumi var risināties ātri, taču arī tādā gadījumā līdz pavasarim vēl jāgaida. Tomēr ātri sapratu, ka runāt par to ir nepiedienīgi. No kanceles bieži ir atgādināts pravietojums no 2.Pētera vēstules: „Vispirms saprotiet to, ka pēdējās dienās nāks tādi, kas dzīvo savās iekārēs un, ņirdzīgi ņirgādamies teiks: kur paliek apsolījums par viņa atnākšanu? Kopš sentēvi ir aizmiguši mierā, viss paliek tāpat kā no radības iesākuma.” (Jaunais tulkojums.) Lai arī es nekad neesmu grasījies ņirgāties, šo rakstvietu izmanto, lai nepieļautu runas, ka Kristus tik drīz varētu neatnākt.

Kāpēc es tomēr šodien atļāvos par to rakstīt? Jo mani mazliet bažīgu dara uzbudinājums, kuru vēroju pēdējos pāris gadus. Adventistu diskusiju vietnes un forumi ir pilni ar „pierādījumiem”, ka visas zīmes ir piepildījušās, un pasaules gals ir jau klāt. Es lietoju vārdus „mazliet dara bažīgu”, jo zināmā mērā, šķiet, tā nav liela problēma. Kristu gaidīja jau Pāvila un Pētera laikā. Lai gan tesaloniķiešus Pāvils mudināja neļauties priekšlaicīgam satraukumam, nevarētu teikt, ka apustuļi pārlieku par to raizējās. Gaidīšana un gatavība Bībeles skatījumā ir laba un vajadzīga. Slikti ir tad, ja tā kļūst par traucēkli ticībai. Diemžēl man ir nācies vērot, ka inteliģentus cilvēkus šī nervozā apokalipses gaidīšana atbaida.

Pasaulē patiešām ir nemierīgi. Man nav ne jausmas, kā attīstīsies notikumi. Es ceru, ka nepiedzīvosim līdzīgu situāciju kā pagājušā gadsimta 30.gadu beigās un 40.gadu sākumā. Lasot to gadu adventistu žurnālus, var redzēt absolūtu pārliecību, ka pasaules gals ir klāt. Tuvojošais pasaules karš tiek dēvēts par pēdējo karu, kurš vainagosies ar Kristus nākšanu, jo pēc šāda kara pasaule izdzīvot nav spējīga. (Nacisms un komunisms ar savu teroru tiešām bija briesmīgs.)

Neesmu no tiem, kurš zina, kā viss tālāk notiks. Vēsturiskā pieredze liek domāt, ka mūs gaida pārsteigumi. Kristus pirmā atnākšana bija tāda, ka to nespēja izprast pat viszinošākie, kas to ļoti gaidīja un sludināja. Arī Jānis Kristītājs vienā brīdī apjuka. Sacīt, ka mēs zinām, kas un kā notiks, ir pārdroši. Taču zināmus ceļa stabiņus Kristus ir devis. Un viens no tiem ir tas, ka Jēzus ieradīsies visnegaidītākajā brīdī, kad viņu negaidīs NEVIENS.

Es gribu dzīvot labākā pasaulē, kur nav vairs ļaunuma. Tāpēc jā, es ilgojos pēc Kristus nākšanas. Taču es apzinos, ka man visticamāk tā būs tad, kad es nomiršu. Bībele saka, ka tad mums visiem būs jāsatiekas ar Dievu. Man tas var notikt jebkurā brīdī.  Es nezinu, vai pabeigšu šo rakstu, vēl dzīvs būdams. Taču ticu, ka reiz šajā pasaulē pienāks brīdis, kad Viņš patiešām ieradīsies tā, kā to ir solījis.

Jēzus, runādams par savu atgriešanos, uzsvēra domu par gaidīšanu un gatavību. Pēdējā nedēļā pirms krustā sišanas viņš mācekļiem izstāstīja par savas atnākšanas pazīmēm. Visplašāk šo Jēzus runu pierakstījis Matejs. Kristus stāstu par nākšanu un gaidīšanu sadala divās daļās – Mateja evaņģēlijā 24.nodaļa ziņo par laika zīmēm, bet 25.nodaļa par to, kā viņš vērtēs mūsu dzīvi, kad mēs ar viņu sastapsimies. Un tur ir runa par to, ko mēs būsim vai nebūsim darījuši.  Jēzus izstāsta trīs līdzības. Pirmā līdzība ir par to, ka Viņš nāks tad, kad mēs būsim noguruši viņu gaidīt, jo Viņš kavēsies. Viņš saka, ka pirms viņa nākšanas VISI būs aizmiguši.  Otrā atklāj to, ka Viņš prasīs mums norēķinu, kā mēs esam dzīvojuši. Un trešā izskaidro, pēc kā Viņš mūs vērtēs. Šai līdzībai mūs vajadzētu uztraukt visvairāk. Tā rāda, ka Kristus izpratnē gaidītāji būs tie, kas vienkārši darījuši labas lietas un bijuši līdzcietīgi. Līdzībā viņiem pat nav bijuši reliģiski motīvi. Viņi vienkārši ļāvušies labajam. Runa nav ne par zināšanām, ne par izpratni, vien par iejūtību un līdzcietību.

Internetā mūsdienu sociālie tīkli veidoti tā, lai cilvēks vispirms uzzinātu to, kas viņu vairāk interesē. Ja jūs esat auto fans, tad feisbukā visbiežāk jums atvērsies lapas, kurās ir kaut kas par auto. Tāds ir programmas algoritms. Drīz vien jums liksies, ka visa pasaule interesējas par automašīnām. Un jūs dzīvosiet savā informācijas burbulī, riskēdami palaist garām kaut ko ļoti svarīgu ārpus šī burbuļa. Ja interesēsities par pasaules galu, drīz vien liksies, ka tas ir jau pienācis. Internetā netrūkst resursu, kur ir rēķināts un pārskaitīts, tiek koncentrēti visdažādākie „pierādījumi” un apgalvojumi, ka pasaule ir uz sabrukšanas robežas. Kas ir tas, ko jūs redzat un visvairāk lasāt savā ikdienā? Vai, atverot savu sociālo tīklu, jūs biežāk redzat tās iespējas, kur var palīdzēt, iedrošināt, samīļot, ziedot? Vai arī tās lapas, kur runā par katastrofām, zvēra zīmi, praidu un Sodomu? Sociālie tīkli šodien var būt labs indikators, kurš atklāj, kas mēs esam.

Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger Comment
    Facebook Comment

2 komentāri :

  1. Sveiks, Aidi! Tā "uzpūti", ka tā sausā lapa pacēlēs un grib lidot tālēs... Aizdomājos arī par Kristus aicinājumu palikt Viņā, lai Viņš paliktu mūsos... Varbūt vajadzīgs kas lielāks par darīšanu vai nedarīšanu, izpratni vai neizpratni pārkonfesionālā ziņā? Cik piedzīvoju, šodienas strāvas Baznīcā ļoti tēmētas uz indivīda garīgošanu, apčubināšanu "ir labi, kā tev tīk" stilā. Nekonkrētība aizvien biežāk tiek uztverta kā sevišķas garīgas inteliģences pazīme. Bet Kristus, tas, kuru neatpazina paši trenētākie nekad nav aicinājis "darīt labo" tā, kā katrs to saprotam, bet: sekojiet man!
    ...tālāk, man vajag to Garu, kas uzpūš vēlreiz;) Kas tas ir: sekojiet man!?
    Bet par interneta tīkliem - lieliski!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies, man liekas, ka sekošana bieži arī nozīmē šo darīšanu. Jo, kā saprotu, es Kristu ik dienas satieku cilvēkos, kurus Jēzus nosauc par vismazākajiem. Un tas ir Kristus prieks būt viens otram noderīgam.

      Dzēst