Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (30.turpinājums): 

Vēl tolaik, kad jaunībā pārcēlos uz Rīgu, mani daudz iepriecināja un aizrāva garīgā darbošanās. Biju priecīga, ka varēju apmeklēt trīs līdz četras reizes nedēļā dievkalpojumus, dziedāt korī, pārrakstīt praviešu gara darbus gan rokrakstā, gan ar rakstāmmašīnu. Patika jauniešu nopietnās, garīgās sanāksmes, svētdienas dievkalpojumi, kur pilnībā izskaidroja visus pravietojumus. Tie lika pašiem pētīt un domāt līdzi.

Man jau tuvojās trīsdesmit. Sāku lūgt un ilgoties pēc savas ģimenes. Tā kā biju garīgi daudz izaugusi, pasaules draugus atraidīju. Draudzē bija puiši, kas centās piesaistīt manu sirdi. Kāds puisis, kurš ļoti mani vēlējās, sacīja: „Ja es lūgšu zīmi no Dieva un atbilde būs pozitīva, vai tu man dosi „jā” vārdu?” Piekritu. Dievs atbildēja ar „nē”. Lai cik tas viņam bija smagi, vajadzēja pieņemt to, jo viņš bija patiess Dieva bērns.

Mani atturēja tie puiši, kuri par mani bija pārāki, talantīgi, izglītoti, gudri un apdāvināti. Kā jau rakstīju, man dzīvē neizdevās neko sasniegt. Līdz ar to biju kautrīga, un mani nodarbināja mazvērtības sajūta. Vēlējos sev līdzīgu.

Dievs lūgšanas atbildēja un saveda kopā ar Laimoni, par ko iepriekš rakstīju. Abiem mums bijusi līdzīga bērnība, līdzīgi dzīves stāsti, abi esam no laukiem. Vienīgais šķērslis, kas nodarbināja manu prātu- mūsu gadu neierastā starpība. Mēģināju saprast, vai daru pareizi? Dalījos pārdomās ar tuviniekiem. Saņēmu atbildi, ka tas nav šķērslis.

Tagad, pēc tik daudz nodzīvotiem gadiem saprotu- patiešām, gadi nav bijis šķērslis. Esmu Dievam pateicīga! Mīlestība nav zudusi. Mums ir kopīga ticība, kopīgi uzskati, kopīgas cīņas un uzvaras, kopīgi prieki, kopīgas sāpes, kopīga darbošanās, kopīgas rūpes vienam par otru un kopīgas lūgšanas. Esam bijuši viens otram atbalsts, viens otram vajadzīgi. Protams, nevar teikt, ka nebūtu bijušas domstarpības, īslaicīgas vārdu pārmaiņas. Domāju, ka bez tā nav iztikusi neviena ģimene. Svarīgi ir staigāt ar Kristu sirdī, lūgt pēc Viņa klātbūtnes cīņā ar savu „es”, cīņā pret grēku, ar ko sātans uzbrūk, lai postītu un ārdītu ģimenes. Ja Dievs vēl mums liks dzīvot divus gadus, tad svinēsim zelta kāzas.
VA – (Šo rakstu publicēšanas brīdī būtu jāraksta "pirms diviem gadiem tās tika nosvinētas.")
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru