Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (9.turpinājums): 

Tēta bēres

Kad Kārlim palika 14 gadi, viņš aizbēga no mājām un iestājās arodskolā. Darīja dažādas palaidnības. Tas sāpināja tēta sirdi. Pa retam Kārlis atbrauca ar draugiem un darīja visādas muļķības. Centis ar Daini vēl bija mazi, taču garīgums viņus nesaistīja. Tad tēvs saslima. Zuda atmiņa. Viņš pat nezināja, cik ir, ja pie diviem pieliek divi. Pēc ārsta izmeklēšanas atklājās galvas audzējs. Tēti ievietoja Ogres slimnīcā, no kuras viņš pa kluso aizbēga. Lielākais pārsteigums- kā viņš atrada mājas? Tagad vajadzēja uzpasēt, lai viņš neiziet no mājām uz mežu, jo ceļu atpakaļ neatrastu. Pēc pāris mēnešiem tētis no gultas vairs necēlās. Kādā dienā, izvemjot strutas ar asinīm, viņš nomira. Tas bija 1954. gadā. Viņam bija tikai 56 gadi. Man bija 20 gadi, bet Centim ar Daini tikai desmit. Mammai tas bija smags pārdzīvojums. Palika daudz problēmas un asaras. Viss smagums nu gūlās uz viņas pleciem. Kā dzīvot tālāk?

Pirmā gadā es daudz palīdzēju. Apstrādāju dārziņu, sapļāvu sienu, bet arī kolhozā jāstrādā. Savai saimniecībai atlika vēlās vakara stundas un agrie rīti.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru