Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (2.tuprinājums): 

Tuvākā draudze bija vairāk nekā 20 km tālu- Skrīveros. Tētis bija draudzes vecākais. Bieži aizvietoja sludinātāju.
Skrīveru draudze

Nokļūšana uz Skrīveriem bija sarežģīta. Labākais transports bija zirdziņš. Otrs- vilciens, bet 7 km bija jāiet ar kājām vai zirgu jāatstāj stacijā. Trešais transports- velosipēds. Ar to viņš varēja braukt tikai viens, ko visbiežāk arī darīja. Lai mēs visi nokļūtu draudzē, braucām ar zirgu. Man tas patika, likās interesanti vērot apkārtni un dabu. Tajos sabatos, kad palikām mājās, pie mums notika dievkalpojums. Kopā bijām ne tikai paši, bet mums pievienojās divas ģimenes no Krapes pagasta: Irbītis ar vecākiem un Vīksnu ģimene ar bērniem. Kopīgi pētījām apcerējumu. Iesaistīja arī mūs, bērnus. Man patika, ka arī man uzticēja lasīt Bībeles pantiņus. Tētis man bija iemācījis lasīt, lai gan skolā vēl negāju. Jutos priecīga un lepna, ka varu lasīt kopā ar pieaugušajiem. Man bija sava Bībelīte jaunā drukā. Pēc tam tētis runāja svētrunas. Man tās patika. Viņam vienmēr bija kāds interesants piemērs vai stāstiņš- piemērots bērniem. Viens stāstiņš man vēl šodien palicis atmiņā par kādu meitenīti. Mamma bija nopirkusi saldus, garšīgus ķiršus. Kad visi bija paēduši, pārējos aiznesa uz pagrabu ievārījumam. Meitene zināja, ka mamma vairāk nedos, bet tik ļoti gribējās. Viņa nolēma: „Pa kluso aiziešu uz pagrabu, cieši aiztaisīšu durvis un drusku paēdīšu. Mamma neuzzinās, un Dievs arī neredzēs, jo durvis aiztaisīšu.” Mamma tomēr bija manījusi un jautāja: „Vai tu ēdi ķiršus?” Meitenīte atbildēja: „Nē!” Mamma sacīja: „Mani tu vari apmānīt, bet Dievu gan nē!” „Kā Dievs varēja redzēt, es durvis aiztaisīju!?” Cik daudz mēs domājam, ka mūsu nepareizo rīcību Dievs redz?

Ko vēl atceros par mūsu ģimenes garīgo dzīvi? Tētis bija tas, kas uzturēja līdzsvaru. Mammas ticība bija vāja. Neatceros, ka viņa mums kādreiz būtu stāstījusi par Dievu, lai gan visā piedalījās.

Tētis vienmēr ievēroja saulrietu piektdienas vakaros. Pulcināja visus kopā uz lūgšanu brīžiem, nolasīja kādu Bībeles pantiņu un izskaidroja, lai mēs saprastu. Katrs zemojās lūgšanā. Kā mācēja, tā lūdza. Tētis rūpējās par bērnu garīgo izaugsmi. Lasīja priekšā Bībeles stāstus un izskaidroja mums saprotamā valodā. Tas viss dziļi iespiedies atmiņā, ko nekad neaizmirsīšu. Man izveidojās stipra ticība un pārliecība, jo domāju un gaidīju, ka Jēzus drīz var atnākt, un tāpēc Viņam jāpaklausa, ko Viņš sacījis Savā Vārdā. Ja izdarīju kādas blēņas, lūdzu, lai Jēzus piedod. Kad vakaros tētis zemojās pie gultas lūgšanā, es vienmēr pievienojos.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru