Mans dzīves vilciens – 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (1.turpinājums): 

Esmu dzimusi 1934. gadā Ogres rajona Jumpravas ciema „Gailīšos”. Septiņi kilometri no Jumpravas centra. Šīs dzimtās mājas vairs nav.
Ģimenē augām četri bērni. Es, vecākā, un trīs brāļi- Kārlis un dvīņu brāļi Centis un Dainis. Viņi šobrīd bērniem un mazbērniem labi pazīstami.

Tētis
Mans tēvs

Pastāstīšu par vecākiem un vecvecākiem. Vispirms par tēva līniju- to, ko atceros. Vectēvu netiku redzējusi, viņš bija jau miris. Divas reizes bijis precējies, jo pamāte vēl bija dzīva. Tētim par viņu vajadzēja rūpēties. No pirmās laulības ģimenē auguši trīs bērni- mans tēvs Andrejs, māsa Anna., jaunākā brāļa vārdu neatceros. Esot bijis sevišķi apdāvināts gleznotājs. Savā talantā esot sadedzis un 14 gadu vecumā miris. Tuvāk nezinu, ar ko un kā.

Māsa Anna no mums dzīvoja pāris kilometru attālumā. Viņai bija sava māja, zeme un diezgan liela saimniecība. Viņas vīru neatceros, jo viņa vairs nebija. Māsai bija divi lieli, pieauguši dēli, kas, Otrajam Pasaules karam sākoties, aizbrauca uz ārzemēm un neatgriezās.

Atceros, kā viņa šad un tad pie mums ciemojās. Kad un kā tante mira, neatceros, bet pēc tam viņas mājā saimniekoja sveši cilvēki.
Māja, kurā mēs dzīvojām, bija vectēva celta kā pagaidu māja, jo iepriekšējā Pirmā Pasaules karā tika nodedzināta. Kā pagaidu māja tā arī palika, jo mūža gājums neļāva iecerētam piepildīties. Pirms nāves visu īpašumu, saimniecību vectēvs norakstīja manam tēvam.

Tēvs savā jaunībā dienēja uz kuģiem. Viņam ļoti paticis, tāpēc palicis virsdienestā. Mums, bērniem, teica, ka būtu gatavs vēl atgriezties. Viņa jūrnieka fotokartiņa vēl ir saglabājusies kā pierādījums.
Absolvējot Sužus

Kad tēvs atgriezās no dienesta, viņš iestājās Sužu seminārā. Ieguva tur augstāko izglītību, apguva trīs svešvalodas- krievu, vācu un angļu. Tika aicināts strādāt par sludinātāju. Atteicās, jo negribēja pamest mantoto īpašumu un diezgan lielo saimniecību. Tā bija viņa kļūda, ko vēlāk viņš atzina.

Lai ar visu saimniecību tiktu galā, bija vajadzīgs mūža dzīves palīgs. Tētis Izvēlējās jaunu meiteni Mariju no Lapu ģimenes. Tuvāk par to vēlāk.

Mamma
Ciltskoks no mammas puses. Šis sazarojums man ir pazīstamāks. Atceros gan vectēvu, gan vecmammu. Viņu ģimenē bija trīs bērni- dēls Jānis un meitas Emīlija un Marija. Vecmamma un visi bērni pievienojās 7.dienas adventistu Skrīveru draudzei. Vectēvs tāpēc izšķīrās un aizgāja uz Birzgali, un dzīvoja kopā ar citu sievieti. Viņš diezgan daudz dzēra un smēķēja. Vēlāk pa retam pie mums atbrauca. Kad un kā noslēdzās viņa dzīve, neviens neuzzināja. Vecmamma dzīvoja pie mums un mani mazu auklēja. Kad nomira, neatceros. Skolā vēl negāju.
Mamma labajā pusē

Mammas māsa Emīlija izvēlējās nepārdomātu soli. Kā dzīves draugu izvēlējās Valdi Dunkuru no neticīgas ģimenes. Lai Emīliju iegūtu, Valdis ienāca draudzē un tūlīt arī to atstāja, jo nespēja atbrīvoties no dzeršanas. Pēc neilga laika aizgāja arī viņa pati. Viņiem piedzima pieci bērni- Imants, Valdis, Mirdza, Jānis un Ziedonis. Kad piedzima Ziedonis, tēvu alkohola reibumā uz ceļa atrada mirušu.

Alkohola atkarība skāra arī pirmos trīs bērnus. Imants nespēja pārvarēt atkarību. Sieva ar bērnu no viņa aizgāja. Palicis viens, viņš grima arvien dziļākā bedrē un ātri šķīrās no dzīves. Valdis atkarības dēļ dzīvi beidza pakaroties. Mirdza tā nodzērās, ka nožēlojamā stāvoklī palika uz gultas paralizēta un ar pudeli rokā beidza savu dzīvi. To pati redzēju, viņu apmeklējot. Cik briesmīgas ir grēka sekas!
Par Jāni nezinu neko. Esot ģimene un bērni, dzīvojot normālu dzīvi.

Ziedoni paņēma audžu vecāki, jo māte jau bija tik slima, ka vairs nespēja par viņu parūpēties. Ziedonis šobrīd dzīvo Smiltenē- mājā, kura ir mantojums no audžu mātes. Ir divreiz precējies. Tuvāk par viņu nezinu.

Emīliju skāra daudz smagas slimības. Ilgus gadus viņa gulēja uz gultas. Dzīves pēdējos gadus dzīvoja pie manas mammas. Mamma viņu kopa un arī apglabāja.

Tas man izraisa dziļas pārdomas no visa redzētā un piedzīvotā. Kādas smagas grēka sekas!

Iepazīstot Jēzu, slēdzot derību, pēc tam atsakoties, atstājot patiesību, izdarot nepārdomātu izvēli, cik daudz sāpju un ciešanu! Noslēgums bez turpinājuma. Tādēļ cik svarīgi ir izvēlēties ceļu, kura gala mērķis ir Kristus! Apzināties, ka ar nāvi dzīve nebeidzas, ikvienam tiek piedāvāta mūžīgās dzīvības cerība. Tas ir mērķis, kādēļ mēs šajā pasaulē dzīvojam. Ja ciešam Kristus dēļ, tas ir svētīgi. To labi sapratu bērnībā, par ko vēlāk pastāstīšu.

Mammas ģimene
Tagad nedaudz par mammas brāli Jāni Lapu. Šobrīd daudzi viņu atceras kā uzticīgu 7.dienas adventistu draudzes sludinātāju. Arī viņš ir beidzis Sužu semināru. No turienes izvēlējās dzīvesdraugu Klāru Holmu. Patiesi ticīgu, uzticīgu, darbīgu, muzikālu gan kā dziedātāju, gan kā kora diriģenti. Vienmēr smaidīga, līdzjūtīga, uzmanīga, laipna pret katru. Ikviens varēja griezties pie viņiem ar savām dzīves problēmām- dienā vai naktī. Katrs tika uzklausīts, viss ar lūgšanām kopīgi risināts. Man labprāt patika pie viņiem pavadīt atvaļinājumu.
Ar māsicu Vēsmu

Viņu ģimeni Dievs svētīja ar meitu Vēsmu un dēlu Modri. Arī viņi ir patiesi uzticīgi Dieva bērni. Neskatoties, ka bija grūtie padomju laiki, Vēsmai izdevās iegūt muzikālo izglītību. Viņa draudzē daudz varēja izlietot savu muzikālo dāvanu, Dievam par godu gan dziedot, gan spēlējot, gan rakstot dziesmas.

Vēsma apprecējās ar Viktoru Geidi un kļuva par sludinātāja sievu- bija liels palīgs vīra darbā. Viņus Dievs svētīja ar trīs dēliem. Visi jau pieauguši un nodibinājuši savas ģimenes. Maz par viņiem zinu, tādēļ tālāk neturpināšu.

Modris sekoja tēva pēdās un arī kļuva par sludinātāju. Apprecējās ar Dagniju Ozoliņu. Arī viņa ir Bībeles strādniece, daudz dara Dieva darbā. Bērnu viņiem nav. Neskatoties, ka Modris pensijā, viņš turpina vēl strādāt garīgā laukā.

Vecāki- Jānis un Klāra ir aizgājuši dusēt līdz Augšāmcelšanās rītam.

Rakstot viņu ciltskoku, kavējos pārdomās. Brālis un māsa, ko nozīmē Dievam kalpot un ko nozīmē Dievu atmest? Jau šajā zemes dzīvē Kungs atalgo uzticīgos, ja savu sirdi nododam Viņam.

Ģimene
Pirmā bērnības fotogrāfija

Kā jau iepriekš rakstīju, kad tētis beidza Sužu semināru, viņš tika aicināts par sludinātāju. Kamēr viņš mācījās, tikmēr vectēvs bija kļuvis bezspēcīgs, lai tiktu galā ar lielo saimniecību.

Notika izšķirīga cīņa. Ko darīt? Atstāt savu tēvu bezizejā? It kā arī nevarētu! Saimniecība diezgan liela- vairākas govis, zirgi, aitas un 23 hektāru zeme. Arī pamāte maz ko varēja palīdzēt. Tajā laikā tehnikas nebija. Galvenie smagā darba darītāji bija zirdziņi un smagais roku darbs. Tā kā nebija, kam atstāt, tēvs nolēma pats saimniecību pārņemt. Vēlāk saprata, ka tomēr vajadzējis paklausīt dievišķam aicinājumam.
Ar brāli Kārli

Tā kā viņš viens šo smago nastu nespēs panest, bija pienācis laiks izvēlēties palīgu. Kā jau iepriekš minēju, tētis izvēlējās jaunu meiteni Mariju Lapu.

Kāzas! Pēc gada pasaulē nācu es, vēl pēc pāris gadiem brālis Kārlis.

Tētis bija čakls, strādīgs, darbīgs, patiesi ticīgs un uzticīgs 7.dienas adventists. Ziemā brīvajos brīžos lasīja, pētīja Bībeli. Lai neaizmirstu valodas, lasīja arī svešvalodās. Spēlēja vijoli un klarneti. Vēlu gāja gulēt un agri cēlās. Nezinu, kurā brīdī vectēvs mira, es viņu netiku redzējusi. Visa lielā slodze gūlās uz tēta pleciem, jo mamma bieži slimoja, un vēl rūpes par bērniem.

Ar laiku saimniekošana kļuva arvien grūtāka. Valsts uzlika lielus nodokļus. Kamēr uzlikto normu valstī nodeva, pašiem palika maz. Ar katru gadu apstākļi pasliktinājās. Valstij bija jānodod ne tikai labība, bet arī zināms daudzums lopiņi gaļai. Tas bija laiks, kad arī Latvijai tuvojās 2. Pasaules karš.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru