(Vēl dažas būtiskas lietas par manu mammu —
cilvēku, bet ne Dieva nepieņemto —
un par dzīvi vispār.)
Pēdējā grāmata, kas manai mammai palika uz galda atvērta vēl tad, kad viņa jau vairs nespēja piecelties no gultas, bija Andersena pasakas — un tieši pasaka par neglīto pīlēnu. Palika, un es tā arī nespēju to aizvērt. Vēl tagad tā tur stāv. Un laikam tieši šī vaļā atstātā grāmata kļuva par iemeslu, kāpēc sapratu, ka stāstam par Dzintru Adatu nepieciešams vēl viens turpinājums.
Vakarā pēc bērēm, kad bijām paēduši pēc mammas receptes („kā Dievs man mācījis”, viņa teiktu) vārīto auzu putru un gremdējāmies atmiņās, Laurai (vienai no maniem viesiem) radās jautājums par dziesmām: kāpēc viņa, pletējot vai pie šujmašīnas sēžot, dziedāja tikai skumjas un sērīgas dziesmas? Arī Lauras mamma, mājas darbus darot, bija dziedājusi — tikai, gluži pretēji, priecīgas dziesmas, kas grūto ikdienas soli dara vieglāk panesamu. Bet, jā, mana mamma nekad tādas nedziedāja. Tāpat viņa vecajās fotogrāfijās reti ir smaidoša. Izņēmums ir vienīgi bildes ar mazo Niklāvu. Pat augstskolas izlaiduma bildē viņa ir ļoti nopietna. Viņa arī agri nosirmoja, jau studiju laikā, domāju, savas mātes smagā infarkta dēļ, kad viņai bija vienai jātiek ar visu galā — gan jāturpina mācīties, kas medicīnā prasa tevi visu, gan reizē jāvar aprūpēt māti un mazo māsas meitiņu Ingunu. Turklāt bija jādomā arī, kur turpmāk dzīvot, jo dienesta dzīvoklītis Sapas krogā viņas mātei pēc mūža invaliditātes iegūšanas bija jāatstāj. Saprotams, tik jaunos gados Dzintra savu sirmumu negribēja rādīt, tāpēc arī es no savas bērnības un skolas gadiem atceros viņu tikai ar krāsotiem matiem — īpašā vairāk vai mazāk sarkanā tonī, kādu ieguva, pēc sajūtām sajaucot „Hennu” ar „Basmu”, un kas viņas zaļajām acīm ļoti piestāvēja.
Viņa ienāca pasaulē, savā ziņā negribēta (pēc neveiksmīga aborta, par ko rakstīju iepriekš), un, lai gan māte viņu mīlēja un ne mazākajā mērā neizrādīja to, kas bijis, šis jau pirms dzimšanas piedzīvotais atraidījums tādā vai citādā veidā pavadīja viņu visu mūžu. Daudzi notikumi, dzīves apstākļi it kā sacīja: tu te esi lieka. Vispirms jau tas, ka viņām ar māti bija jāaiziet no mājām (pēc mātesbrāļa nāves viņa sieva „izēda”) un jāpiemetas pie svešiem ļaudīm, bieži mainot dzīvesvietu. Tālāk nicinājums, kādu viņa pieredzēja Rencēnu skolā. Un, kaut arī vēlāk viņa sastapās ar mīlošiem skolotājiem Cempu skoliņā un piedzīvoja daudz ko citu labu, cauri gadiem viņu tomēr nepameta sajūta, ka viņa šai pasaulē ir lieka. Reizēm atraidījuma ēna kļuva tikpat kā nemanāma, reizēm savilkās biezāka. Tā kā viņām ar māti bija samērā grūti ar iztikšanu, māte, labu gribot, pa skolas brīvlaikiem sūtīja Dzintru padzīvot pie savas labi situētās māsas Sarkandaugavā — lai Dzintra redzētu jūru (jo tantei bija arī vasarnīca Vecāķos) un būtu paēdusi. Par ēšanu tiešām nevarēja sūdzēties, jo Elīztante strādāja visai labā „robā” — par trakomājas šefpavāri, tāpēc spēja sagādāt savai ģimenei, radiem un paziņām (un droši vien arī pārbaudītiem klientiem) kaut ko tādu, ko veikalā nevarēja nopirkt (bulgāru persiku kompotus skārda bundžās, mandeles u. c. parastiem mirstīgajiem tolaik neaizsniedzamas lietas, ko piegādāja trakajiem ēdienkartē). Bet kādam tas viss bija jāiznes cauri caurlaidei. Darbinieki to nekādā ziņā nedrīkstēja darīt — bet kāpēc gan ne bērns? Taču, protams, ne jau Elīztantes pašas meita! Šī lieta Dzintrai briesmīgi derdzās, bet, būdama nepilngadīga un tantes maizē, viņa neko tur nevarēja darīt. Elīztante viņu veda uz jūru un dāvāja nabadzīgajai radiniecei drēbes, no kurām pašas meita bija izaugusi, kā arī sūtīja līdzi uz mājām koferus ar pārtiku, tā ka neviens nevarētu teikt, ka Dzintrai būtu nodarīts pāri. Tomēr Dzintra ievainota bērna bezspēcības apziņā reiz radu viesībās uztaisīja skandālu, sākot dziedāt: „Tas krekliņš, tas bija to vērts: to valkāju es gadiem, līdz atdāvāju radiem.” Tas bija sava veida protests, kuru viņa izpauda, kā nu mācēja.
Vēlāk, manos skolas gados, viņa ļoti pārdzīvoja, ka nemanot ir ievilkta blata attiecībās. Bija paziņa aptieķniece, kas prata gatavot izcilus liķierus (tāds liķieris bija ne vien labs papildinājums svētku galdam, bet arī sava veida „valūta”, ko samaksāt, piemēram, meistaram par plīts pārmūrēšanu, jo medicīniskais spirts aptiekā bija krietni lētāks nekā alkohols veikalā). Liķieriem vajadzēja spirtu. Spirtam vajadzēja receptes. Receptes izrakstīt varēja ārsts. Tad nu aptieķniece kaut ko sagādāja ārstam (pat ne obligāti no aptiekas, varbūt, piemēram, no sava dārza), lai par atlīdzību mīļi palūgtu kādu spirta recepti. Bija citi, kas neaprobežojās ar spirtu, bet mīļi palūdza kādas efedrīnu vai kodeīnu saturošas zāles.
Daudzreiz Dzintra arī atteicās no tamlīdzīgiem „darījumiem” — gadiem ejot, arvien biežāk, — un piedzīvoja jaunus atstumtības gadījumus. Bet caur šo pieredzi viņa vēl noteiktāk sāka saskatīt to sienu, kas viņu nošķir no bagātiem radiem, devīgiem paziņām un vispār tiem, kas prot dzīvē iekārtoties. Viņa neprata.
Viņa pasaulē jutās nevarīga, nepiemērota tai kārtībai, kā daudzi apkārt dzīvoja, — un tas kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc viņa meklēja patvērumu Dievā.
Viņa jutās citāda, nepieņemama arī savas mēnessērdzības dēļ. Reiz viņa pat naktsdežūras laikā slimnīcas bērnu nodaļā bija pamodusies brīdī, kad gājusi ārā pa ārstu istabas durvīm (ārstu istabā viņa gulēja). Viņa ar šausmām domāja, kas būtu, ja kāds būtu redzējis dežurējošo ārsti naktskreklā pastaigājamies pa slimnīcas gaiteņiem.
Bet bēdīgi, ka atraidījuma ēna viņu pavadīja arī draudzē. Viņa uzvilka uz dievnamu savu labāko kleitu un saņēma aizrādījumu, ka tā esot pārāk caurspīdīga (lai gan nekas nepiedienīgs cauri nespīdēja, tikai balts krekliņš). Viņai mazie pacienti bija iedāvinājuši brīnišķīgas krellītes no cidoniju sēkliņām. Iedomājieties, kas tas ir par darbu — katru mazo sēkliņu caurdurt ar adatu, uzvērt uz diega, — un tādu sēkliņu tur bija simtiem (krelles bija ar trim virtenītēm)! Toties kāds tur sanāca skaistums — jo cidoniju sēkliņas, atšķirībā, piemēram, no ābolu, ir spožas, mirdzošas. Bet neko tādu nedrīkstēja uz baznīcu vilkt. Un citur nebija kur. Pasaulei viņa bija pārāk reliģioza, bet draudzei — pārāk nepakļāvīga un neērta. Jau rakstīju arī, kā draudzes vadība nevarēja samierināties, ka viņa vienu sestdienu mēnesī strādā, — un ka rezultātā viņa medicīnu atstāja vispār.
Dievā viņa atrada pieņemšanu, ko neviens cilvēks viņai nebija spējis un nekad nespētu dot, savukārt draudze viņas dziļo atstumtības sāpi pat paasināja. Viņa ļoti sāpīgi uztvēra visu, kas falšs — kristīgu dežūrsmaidiņu, formālu rokasspiedienu vai statista lomu kora kuplināšanā („Tu tikai paplāti muti, lai koris izskatās lielāks.”) Daudzi viņu tāpēc uzskatīja par pūcīgu un pārmeta viņai nekristīgu uzvedību. Bet viņai bija svarīgi neliekuļot. Viņa gribēja būt tāda, kāda bija, tāpēc nespēja smaidīt vai apkampties, kad kristīgās uzvedības protokols to pieprasīja.
Īpaši sāpīgi viņai bija izjust adventistu draudzē pastāvošo dalījumu „dzimušajos adventistos” un „pagānos”. Mamma spilgti atcerējās kādu gadījumu, kad par vienu un to pašu lietu mācītājs viņai strupi aizrādīja, bet „dzimušo adventisti” uzslavēja. Izrādās, ka pa divdesmit kristietības gadsimtiem nekas daudz nav mainījies — vismaz „jūdu” un „pagānu” attiecībās draudzē. Savā ziņā šo plaisu, vismaz mūsu reģionā, ir pastiprinājis padomju laiks. Ņemot vērā, ka atklāta evaņģelizācija tajos gados bija aizliegta, draudze izveidojās par samērā noslēgtu kopienu, kurā katru, kas dievkalpojumā ienāca no malas, uzlūkoja kā potenciālu VDK (valsts drošības komitejas) aģentu. Tāpēc arī, sākoties atmodas laikam, kad pildījās baznīcas, liela daļa veco adventistu uz jaunpienācējiem skatījās, mazākais, ar piesardzību. Un bija jau arī gana daudz iemeslu — ne viņi prata uzvesties, ne ģērbties kā nākas, ne vispār sajēdza, kas kristietim piedienas, kas ne.
Bēdīgākais gan laikam bija, ka ar laiku šis atraidījums ieauga manas mammas sirdsapziņā un jau bez impulsa no malas sāka ēst viņu no iekšienes. Atceros kādu reizi, kad viņai piektdienas vakarā sanāca vēlāk pārrasties no kvalifikācijas celšanas kursiem Rīgā. Viņa man stāstīja, ka Rīgas autoostā ieradusies ļoti izsalkusi, bet, tā kā līdz Valmierai vēl bija divarpus stundu ceļš, pirms kāpšanas autobusā ieskrējusi tirgū nopirkt banānus — un tikai pēc tam atjēgusies, ka pirkusi tos sabatā. Ak, cik ļoti viņa to nožēloja un cik ļoti lūdzās Dievam piedošanu par sabata pārkāpumu! Un līdzīgi gadījumi bija vēl. Tikai pavisam, pavisam lēnām pašos pēdējos gados viņa no šiem sirdsapziņas kropļojumiem atbrīvojās.
Pēdējās slimības laikā viņa pārlasīja ne vien Andersenu, bet arī Zelmu Lāgerlefu (1). Īpaši viņai bija iekritis sirdī „Apmainītais bērns” no stāstu un teiksmu krājuma „Troļļi un cilvēki”. Tas ir stāsts par to, kā troļļu māte nozog cilvēku mātei bērnu un vietā noliek savējo — neglītu, atbaidošu, nemīlamu. Un kā cilvēku māte tomēr nespēj šo pretīgo trollēnu atstāt mežā zem krūma vai nodarīt viņam pāri, jo tas taču ir tikai bērns, nevarīgs bērns, kurš viens aizies bojā. Viņa pat ķer vardes un peles, ar ko ēdināt trollēnu, jo cilvēku ēdienu viņš neēd un citādi nomirtu badā. Rezultātā viņa zaudē cieņu visas draudzes un pat kalpu acīs, zaudē arī māju un kļūst pretīga pat savam mīļotajam vīram. Šo stāstu manā lasījumā varat noklausīties šeit:
Teju visi Lāgerlefas stāsti ir tādi — par atstumtajiem, neieredzētajiem, nicinātajiem. Ir pat stāsts ar tieši tādu nosaukumu „Izstumtais”, kur vēstīts par polārpētnieku, kurš pēc kuģa avārijas, lai izdzīvotu, kopā ar pārējiem ēdis cilvēka — kāda sava mirušā biedra — gaļu. Tam nākot zināmam sabiedrībā, viņš kļūst nicināmāks par slepkavu, zagli vai laulības pārkāpēju — un nav nozīmes, cik daudz laba viņš dara citiem cilvēkiem. Par viņu pārāki jūtas visi — no mācītāja līdz pēdējam žūpam. Mamma izjuta gara radniecību ar Lāgerlefu, jo saprata: Lāgerlefa tā varēja rakstīt tāpēc, ka arī pati bija viena no šiem izstumtajiem, un, kaut arī ieguva slavu un atzinību un kļuva par pirmo sievieti vēsturē, kas saņēma Nobela prēmiju literatūrā, savu dziļo, nelabojamo atraidījuma sāpi nesa līdzi visu mūžu un paņēma līdzi kapā.
Kādā janvāra naktī es, domājot par mammu, lasīju „Munkitanas teiku”. Lāgerlefa bija viņas mīļākā rakstniece. Ienākusi adventistu draudzē, viņa, paklausot tam, kā tobrīd saprata ticību Dievam, atteicās no visas daiļliteratūras, tostarp savas mīļās Lāgerlefas, jo, lai gan Lāgerlefa tik daudz raksta par Dievu, viņas darbos ir kaut kas mistisks, pārpasaulīgs, par ko mamma draudzē bija mācījusies domāt, ka tas nāk no tumšajiem spēkiem. Bet pēdējos gados mēs atkal sapirkām Lāgerlefas grāmatas. Nezinu, kā tas nāca, ka es saņēmos drosmi un pasacīju mammai, ka ilgojos pēc Lāgerlefas. Un, man par vislielāko pārsteigumu, viņa teica, ka arī ilgojas, tikai nav uzdrīkstējusies man sacīt. Un tad es internetā uzmeklēju un sapirku vairākus sējumus no vecajiem Kopotajiem rakstiem.
Tagad izlasīju „Munkitanas teiku” vienā elpas vilcienā. Pabeidzu īsi pirms trijiem naktī. Un ieraudzīju tur pats sevi tai dienā, kad apmēram pirms desmit gadiem kāda nepanesama notikuma iespaidā gandrīz kļuvu ārprātīgs — un tikai mammas mīlestība un viņas pieskāriens mani tad izglāba. Tas bija laikā, kad tikko biju pabeidzis tulkot Valtera Veita „Truth Matters” („Patiesība nav nebūtiska”). Jau tulkojot es to grāmatu ļoti ienīdu. Nespēju pieņemt, kā autors ņirgājas par māti Terēzi, par Billiju Grehemu — un vēl daudz ko citu, ko viņš rakstīja. Vispār šo iedomīgo tipu nevarēju ciest. Šāda veida grāmatas man gadu gaitā ir radījušas lielu pretīgumu pret adventistiem vispār. Bet jātulko bija, jo biju apņēmies. Turklāt vajadzēja naudu. Pats ironizēju, ka pārdodu savu sirdsapziņu par tulkošanas autoratlīdzību, kas turklāt nebija visai liela: 5 mēnešos nopelnīju, šķiet, 800 vai 900 latu. Bet mana sirdsapziņa, kā spriedu, nebija pat tik daudz vērta, tā ka beigās darījums sanāca tīri izdevīgs.
Tomēr nauda ir tāda lieta, kuras nekad nepietiek. Un tad internetā manu acu priekšā „izlēca” informācija par to, kā laimēt online kazino, spēlējot ruleti. Vienā dienā „pakāsu” vairāk nekā pusi no savas „asins naudas” (jā, nebaidos to naudu tā nosaukt). Tā bija mana pirmā un pēdējā pieredze ar azartspēlēm, bet varēja kļūt par pēdējo pieredzi vispār manā apzinīgajā mūžā. Gulēju uz dīvāna savā istabā, telpa ap mani slīga miglā, un es jutu, ka zaudēju prātu.
Viņa atnāca, nometās ceļos pie manas gultas, uzlika rokas man uz galvas un lūdza Dievu. Vēlāk viņa man sacīja: „Es nespētu izturēt, ja tu kļūtu par dārzeni.” Bet tobrīd — es pat vairs neatceros, ko viņa teica, bet atceros to sajūtu — un tā ir aprakstīta „Munkitanas teikā”:
„Uz īsu mirkli viņš aizturēja elpu. Kā aicināts glābējs tumsa viņam atkal sāka mākties virsū. Viņu apņēma kā miglas plīvurs. Lūpas sarāvās sāpīgā smaidā. Viņš juta, ka sejas vaibsti sāk zaudēt izteiksmi, skatā iedegas ārprāta uguns.
Tā arī bija labāki. Viņam trūka spēka panest savu drausmīgo pagātni. Viņš taču bija tas pats izsmietais, apmēdītais plānprātiņš, uz kuru visi rādīja ar pirkstu! Nē, tad jau labāk tiešām būt ārprātīgam un zaudēt apziņu! Kādēļ gan lai viņš atgriežas dzīvē? Ikkurš cilvēks no viņa novērsīsies ar riebumu.
Pirmie vieglie tumsas plīvura audi jau sāka viņu ietīt.
Ingrīda stāvēja viņam blakus, redzēja un dzirdēja viņa izbailes un domāja par to, ka pēc īsa brīža viss būs atkal zudis.
Viņa tik labi redzēja, ka viņam atkal draud uzmākties ārprāts.
Viņai bija bailes, bailes. Izgaisa visa viņas drosme.
Bet, pirms viņš galīgi nebija zaudējis prātu, viņa vismaz gribēja no viņa atvadīties, no viņa un no savas mūža laimes.
Gunars Hēde juta, ka Ingrīda noslīd viņam blakus ceļos, apliek roku ap kaklu, piespiež vaigu pie viņa vaiga un skūpsta to.
Viņa nekautrējās pienākt viņam, šim nožēlojamam plānprātiņam, tik tuvu! Viņa nekautrējās to pat noskūpstīt!
Tumsa sāka šņākt. Vieglie miglas plīvuri atraisījās un virzījās atpakaļ. Viņš nu redzēja, ka tie līdzinās čūsku galvām, kas vērstas pret viņu un šņāc aiz dusmām, ka nevar viņam iedzelt.
— Es labāk gribu atkal zaudēt prātu! — viņš kunkstēja. — Es nespēju panest domas, ka esmu bijis ārprātīgs!
— Tu tomēr to varēsi! — iegalvoja Ingrīda.
— Nē, neviens nespēj to aizmirst! — viņš žēlojās. — Es taču biju tik atbaidošs! Neviens nespēs mani mīlēt.
— Es tevi mīlu, — Ingrīda teica.”
Mamma daudziem slimajiem ir uzlikusi rokas — gan bērniem, gan pieaugušajiem, labi zinot, ka adventistu draudzē to drīkst darīt tikai iesvētīti kalpotāji (mācītāji un draudzes vecākie). Bet Bībelē rakstītais („Neveseliem tie rokas uzliks..”) viņai bija svarīgāks par to, kas draudzē ir vai nav pieņemts — un ir vai nav atļauts. Tāpat viņa par vairākiem nedziedināmi slimiem cilvēkiem, kuri paši to vēlējās, ir lūgusi, lai Dievs viņus ņem prom no šīs pasaules, un tas tad arī ātri vien īstenojās. Tā notika ar dažām tantiņām pansionātā, kur viņa savulaik ik sestdienu gāja sludināt Dieva Vārdu, kā arī ar kādu draudzes locekli gados, kurš ļoti smagā stāvoklī atradās slimnīcā un kura sieva aicināja manu mammu tā lūgt (pati gribēja, bet neuzdrīkstējās). Mamma teica, ka pēdējās slimības laikā ir mēģinājusi lūgt šādu eitanāziju no Dieva (nosauksim to tā) arī pati sev — bet tas nedarbojās, jo, kā viņa saprata, cilvēks pats to nevar sev izlūgt. Un draudzē nebija neviena cita, kas tā uzdrīkstētos lūgt. Es arī ilgi nevarēju kaut kam tādam saņemties, tomēr beigās sadūšojos (lai gan pats īsti neticēju, ka Dievs šādu lūgšanu var uzklausīt — un īpaši no dēla, jo tad jau sanāk interešu konflikts). Bet pēc šīs manas lūgšanas viņa teica: „Kā es priecājos, ka tu beidzot esi mani atlaidis!” Līdz viņas nāvei gan pagāja vēl vairākas nedēļas, tā ka es tomēr īsti neticu, ka manai lūgšanai bija kāda ietekme. Kad mamma pati tā bija lūgusi par citiem, vienmēr viss bija noticis pāris dienu laikā.
Ne vien tajā reizē, kad nospēlēju savu „asins naudu”, bet vienmēr — lai kas arī nenotiktu, mamma mani neatraidīja. Viņa izšķirīgos brīžos vienmēr stāvēja man līdzās kā mūris — tāpat kā es viņai (piemēram, tai reizē, kad barikāžu laikā viņa brauca uz radio aizstāvēt Kaulu, es nelaidu viņu vienu, un viņa pēcāk teica — tiem pašiem vārdiem —, ka es esot stāvējis līdzās kā mūris). Viņa vienmēr nāca līdzi izstrēbt to putru, kas man reizēm sanāca konfliktos ar darba devējiem vai citādi. Zināju, ka viņa mājās mani vienmēr gaidīs, lai kas arī nenotiktu. Nekad viņa neprasīja, lai nesu mājās vairāk naudas. Kad aizgāju no studijām Rīgā, viņa man neko nepārmeta, necentās apelēt pie sabojātās nākotnes vai kaut kā tamlīdzīga. Laikam tieši tāpēc, ka viņa neprotestēja, izplatījās valodas, ka viņa pati esot „izrāvusi” mani no studijām, lai paturētu savā tuvumā. Vēl bija valodas, ka viņa sargājot mani no meitenēm, lai es neapprecētos un neaizietu no viņas. Ar skumjām secināju, ka šāds uzskats par viņu draudzē ir dzīvs līdz šai dienai.
Viņas mīlestība gan nekad nekļuva salkana vai siekalaina — tas būtu pretēji viņas dabai; neatceros, ka pat bērnībā viņa būtu mani bučojusi. Bet izšķirīgos brīžos — slimības vai grūtu pārdzīvojumu laikā — viņa vienmēr mani pieņēma. Viņas mīlestība nebija vārdos, bet garā un spēkā (kaut ko līdzīgu ir sacījis apustulis Pāvils 1Kor 2:4). Viņa, piemēram, nevarēja ciest špagatu. Viņa to uzskatīja par gaužām muļķīgu un veselībai kaitīgu nodarbošanos, tomēr, kad es špagata dēļ salauzu kāju, pašaizliedzīgi rūpējās par mani, lobīja granātābolus, manus mīļākos augļus, un nesa burciņā uz slimnīcu, bet, kad jau biju mājās un gāju ārā staigāt ar kruķiem, vienmēr nāca līdzi.
Bija arī tādas reizes, kad mēs sastrīdējāmies un solījām viens otram, ka iesim projām no mājām. Parasti viņa bija pirmā, kas teica: es tev traucēju, tāpēc iešu. Tie laikam bija manas dzīves sāpīgākie brīži, kad viņa tā teica. Bet izšķirīgos brīžos viņa vienmēr mani pieņēma.
Es senāk domāju, ka ir lietas, par kurām nedrīkstu ar mammu runāt. Ka ir filmas, grāmatas vai kaut kas no manis paša izjūtām vai pieredzes, ko nedrīkstu viņai stāstīt, lai viņu nesakaitinātu vai nesasāpinātu. Tomēr, gadiem ejot un pakāpeniski gandrīz vai „uz aklo” taustoties tālāk un tālāk, es ieraudzīju, ka tādu lietu nav. Jau rakstīju par to, kā pēc ilga laika iesāku runāt par Lāgerlefu — un kā viņa tūlīt atsaucās. Līdzīgi bija ar daudzām filmām (arī tām, par kurām esmu rakstījis jau iepriekš „Vēstīs adventistiem”), kuras rādīju viņai ar sirds drebēšanu — vai viņa tās nenoraidīs kā pārāk pasaulīgas. Bet nē, viņa tās pieņēma. Nezinu, kurš gadu gaitā bija vairāk mainījies, kļuvis atvērtāks — viņa vai es; vai varbūt abi.
Tikai par vienu lietu nekad neuzdrīkstējos runāt ar mammu — par savu seksuālo orientāciju. Zināju, ka vienkārši nedrīkstu to darīt, jo tas viņu satrieks. Viņa vienmēr bija izjutusi dziļu riebumu pret visu, kas saistīts ar homoseksuālismu. Es negribēju viņu mocīt. Viņa bija pārāk tīra, lai es uzkrautu viņai tādu nastu. Un, domāju (nē, esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināts): viņa arī nezināja, ka — ak, cik skumja ironija! — viņas mīļās Lāgerlefas dziļā, vārdā nenosaucamā sāpe bija tieši šī — ka viņa nespēja mīlēt (tādā nozīmē, kā šo vārdu parasts saprast) vīriešus — un nedrīkstēja to atklāti atzīt, jo mūsdienās ultraprogresīvā Zviedrija tolaik bija viena no nedaudzajām valstīm, kur sodāms bija homoseksuālisms ne tikai vīriešu, bet arī sieviešu starpā. Un, ja nebūtu šīs sāpes, nebūtu arī tādas Lāgerlefas, kādu mēs viņu pazīstam — un kādu iemīlēja mamma.
Bet es gan nodarīju viņai to, ko viņa nekad nebija nodarījusi man: es viņai liedzu patvērumu mājās. Vissmagākajā brīdī, kad viņai tas bija visvairāk nepieciešams, es nespēju dot viņai beznosacījumu mīlestību, ko viņa bija devusi man. Un notika tas tā. Vēža dēļ viņas stāvoklis pastāvīgi pasliktinājās, krājās šķidrums vēderā un kājās, līdz kādu rītu, kad viņa sēdēja uz gultas malas un ēda brokastis, pie kājām satecēja peļķe. Es sākumā domāju, ka viņa ir izlaistījusi dzērienu (rokas bija ļoti vājas, izdilušas un varēja nesaturēt krūzi), tomēr nē — šķidrums nāca no kājām. Spiedās cauri porām. Kopš tā brīža kājas tecēja augām dienām. Liku gultā frotē dvielīšus, lai uzsūc slapjumu. Dvielīši bieži bija jāmaina. Baidījos, ka caur jēlumu neiekļūst infekcija. Arī visi mūsu mediķi (2) vienā balsī sacīja, ka mamma jāliek slimnīcā, „citādi tev viņa mājās sapūs”. Iepriekš gan viņa pati bija man lūgusi, lai apsolu, ka nevedīšu viņu uz slimnīcu. Bet nu bija citādi, šķita, ka ir skaidri redzams: bez slimnīcas nevarēs. Izšķirošo pagriezienu panāca telefona zvans no mammas klasesbiedrenes — arī pensionētas mediķes. Mammai vai nu vairs nepietika spēka turēties pretī, vai arī klasesbiedrene viņu patiešām pārliecināja, bet rezultāts bija tāds, ka tagad viņa pati uzstāja, lai saucu „ātros”.
Tomēr slimnīcā viņa kategoriski atteicās no visas ārstēšanas, stāstīja personālam, ka „manam dēlam ir labākas zāles”. Tā nu gan nevajadzēja runāt, jo pretī viņa saņēma tikai atraidījumu: „Nu, tad ej pie sava mīļā dēliņa!” Pēc divām dienām viņa man zvanīja un teica: „Te ir briesmīgi! Ņem mani mājās!” Labi sapratu, ka viens nespēju viņu tādu, kāda viņa bija — gulošu nevarīgu, tik trauslu, ka katrs pieskāriens kājām varēja pārplēst ādu un radīt jaunu jēlumu, — pārvest mājās. Mašīnu vēl varētu kaut kur sarunāt, bet, nenodarot neglābjamu postu, uznest viņu pa šaurajām, stāvajām kāpnēm — to es neņēmos. Bet vajadzēja ņemties! (To gan es saprotu tikai tagad.)
Pēc brīža, drīz pēc mammas zvana, zvanīja arī daktere un teica: ja mamma tā vēlas, nav pamata paturēt viņu slimnīcā — vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa ir pilnīgi spriestspējīga un tāda ir viņas izvēle; tomēr ieteica man atbraukt uz nodaļu un parunāt klātienē, vēl mēģināt pārliecināt. Tobrīd es no sirds ticēju, ka slimnīcā viņai būs labāk, tikai jāpaciešas. Tur, uz vietas, kopā ar dakteri mums izdevās pielauzt mammu, lai paliek. Viņa piekrita visām zālēm, visam, ko ar viņu tur darīs, „samierinājās”, kā daktere to formulēja, bet tikai pēcāk, atpakaļ skatoties, es apjēdzu, ka tas bija neatgriezenisks lūzuma punkts. Mamma bija saņēmusi atraidījumu no manis, no vienīgā cilvēka, no kura cerēja, ka tas viņu pieņems, — un no tā brīža viss gāja tikai uz leju. Atcerējos, kā bērnībā pēc aizdegunes mandeļu operācijas viņa mani tūlīt paņēma mājās, nelika pa nakti palikt slimnīcā, lai gan tā pienācās. Es lūdzu, lai neatstāj, un viņa mani uzklausīja. Uzņēmās visus komplikāciju riskus. Mājās gulēju gultā, griesti virs manis griezās, bet es biju laimīgs, jo biju mājās, pie viņas. Tagad es viņai pašai to biju liedzis.
Kopš tā brīža mamma strauji izdila. Ja iepriekš, kamēr viņa bija mājās, tie, kas viņu redzēja, teica, ka viņai nav mirējas seja, tad slimnīcā viņas izskats krasi mainījās. Mediķi mani bija baidījuši: viņa tev mājās sapūs, ja nevedīsi uz slimnīcu. Nu labi, sapuva slimnīcā. Un izdzisa manāmi — dienu pa dienai. Vienu brīdi analīzes gan uzlabojās; bet seja sakritās. Palika tikai lielas, lielas acis, kas vēl kaut ko gaidīja, bez vārdiem lūdzās pieņemšanu no manis — bet nesaņēma.
Vienai lietai gan es neparko nepiekritu — dakteres ieteikumam pēc 7–10 dienām Valmieras slimnīcā (maksimālā laika, cik ilgi te tura) pārvest mammu uz aprūpes nodaļu Limbažos. Teicu, ka noteikti gribu viņu ņemt mājās, lai cik grūti tas būtu. Valmieras slimnīcā es vismaz varēju viņu katru dienu apmeklēt (paldies dakterei, ka ļāva to darīt, neraugoties uz karantīnu), bet Limbažos mūs šķirtu krietni lielāks attālums. Tad nu beigās man arī atļāva viņu ņemt mājās — un pat paši attransportēja. No rīta viņu atveda, viņa vēl saprata, ka ir mājās, vēl pazina mani. Pēcpusdienā, kad satumsa, prasīja, cik pulkstens, bet, kad sacīju, ka pieci, jautāja, vai no rīta… Viņa ļoti gaidīja rītu. Ziemassvētku rītu. Nesagaidīja.
Un uz galda palika atvērta Andersena pasaka par neglīto pīlēnu.
Tomēr tad es atcerējos, ka reiz, vēl pirms slimnīcas, bet jau pēdējās slimības laikā, kad runājām par Andersenu, viņa man teica: „Agrāk, kad to lasīju, kaut kā nebiju sapratusi, ka neglītais pīlēns bija gulbis. Sapratu to tikai tagad.”
(2) Vienīgi mūsu ģimenes ārste, mammas bijusī kolēģe, ar pietāti (pat lielāku nekā es pats) izturējās pret mammas gribu, pret viņas, medicīniski vērtējot, varbūt aplamo pārliecību.
Nav komentāru: