jeb
Ak, šīs sentimenta samazgas!
(Pārdomas par filmu „It's a Wonderful Life”)
„Kāpēc gan iekšēja smaguma nospiestam ir dota gaisma
un tam, kas sarūgtināts dvēselē, dzīvība?” (Ījabs)
„Par atbildi uz savu lūgšanu es tikko dabūju
pa žokli.” (Džordžs Beilijs)
Pats bieži esmu juties kā neveiksmes iemiesojums,
tāpēc veltu šo visiem neveiksmes iemiesojumiem. (Niklāvs Adats)
un tam, kas sarūgtināts dvēselē, dzīvība?” (Ījabs)
„Par atbildi uz savu lūgšanu es tikko dabūju
pa žokli.” (Džordžs Beilijs)
Pats bieži esmu juties kā neveiksmes iemiesojums,
tāpēc veltu šo visiem neveiksmes iemiesojumiem. (Niklāvs Adats)
Katram neveiksminiekam, katram kas dzīvē neko nav sasniedzis, ir ienācis prātā jautājums: kas būtu, ja manis nebūtu? Arī man. Šim jautājumam ir arī otrs, vēl labāks variants: ...ja manis nekad nebūtu bijis? Nu, un kas tad būtu? Nekas nebūtu! Nemaz nerunājot par to, ka līdzcilvēku simti, tūkstoši, miljoni un miljardi vienu nekad nebijušu neveiksminieku pat nepamanītu, reizēm tu domā: pat Dievam taču ir vienalga — viens neveiksminieks vairāk vai mazāk.
Tieši tā ir šīs filmas ideja: ļaut cilvēkam redzēt pasauli tādu, kāda tā būtu, ja viņa nebūtu.
Tas ir viena cilvēka — Džordža Beilija — dzīvesstāsts, ko Ziemassvētku vakarā, stundā, kad viņš, visā pievīlies, ir gatavs izdarīt pašnāvību, kāds lielāks eņģelis stāsta citam, mazākam eņģelim, Klārensam, kurš 200 gadu laikā nav pat pratis nopelnīt sev spārnus un par kuru pārējie eņģeļi iesmej, ka viņam ir „IQ of a rabbit” (mēs teiktu: „zāģu skaidas galvā” — un ko gan citu var sagaidīt no eņģeļa, kura mīļākā grāmata ir „Toma Sojera piedzīvojumi”?). Bet Klārenss, pats būdams neveiksminieks, šo stāstu dzirdot, apņemas rīkoties otra neveiksminieka labā — pie tam ar Toma Sojera cienīgu gājienu (precīzāk būtu teikt: kritienu). Jo kurš gan labāk kā otrās šķiras eņģelis saprot, kā jūtas otrās šķiras cilvēks?
Ja padomju un vēlāk postpadomju telpā Jaunais gads nebija (un bieži vien joprojām nav) iedomājams bez Eldara Rjazanova „Likteņa ironijas jeb Vieglu garu!”, tad zemeslodes otrā pusē Ziemassvētku laikā katra ģimene izjūt teju vai pienākumu noskatīties Frenka Kapras 1946. gada filmu „It’s a Wonderful Life”. (Šo tradīciju izbaudīt 2021. gada Ziemassvētkos bija iespējams arī Latvijas televīzijas skatītājiem.)
Likteņa ironija ir pats šīs filmas dzīvesstāsts. Filma tūlīt pēc iznākšanas uz ekrāniem piedzīvoja pilnīgu izgāšanos, tā ka līdz tam veiksmīgais režisors Frenks Kapra pēc šī kritiena tā īsti vairs arī nespēja piecelties. Filma tika nokritizēta kā banāla, teatrāla un sentimentāla — un uz 28 gadiem nodota aizmirstībā. Vienīgā balva, ko tā saņēma, bija par inovatīvo mākslīgā sniega ražošanas tehnoloģiju (ņemiet vērā, ka Ziemassvētku ainas ir uzņemtas jūlija karstumā Kalifornijā!). Kases ieņēmumi nespēja segt filmēšanas izdevumus, iztrūkums bija 500 000 dolāru, un rezultātā Kapras kinokompānija „Liberty Films” (kuru viņš bija dibinājis centienos pēc radošās brīvības un kuras logo — slavenais Brīvības zvans (Liberty Bell)[1] — skatāms filmas sākuma un beigu titros) bankrotēja.
Aizgāja pat tik tālu, ka filma nonāca CIP redzeslokā kā mēģinājums apzināti demonizēt valdošo šķiru. Vārdā nenosaukts aģents, kurš plašākas pret komunisma propagandu Holivudā vērstas CIP programmas ietvaros bija noskatījies šo filmu, savā ziņojumā rakstīja, ka „It’s a Wonderful Life” tiek pielietoti divi raksturīgi komunistu propagandas paņēmieni. Šie divi ierastie paņēmieni jeb „triki” bija 1) nonievāt vērtības vai institūcijas, kas uzskatāmas par izteikti amerikāniskām, — šai gadījumā portretējot kapitālistu (baņķieri Poteru) kā skopuli un mizantropu, un 2) slavināt vērtības vai institūcijas, kas uzskatāmas par izteikti antiamerikāniskām un prokomunistiskām — šai gadījumā pievēršot sakāpinātu uzmanību depresijai un eksistenciālai krīzei un mēģinot pārspīlēt vienkāršo ļaužu problēmas. Tika sākta izmeklēšana par pretvalstiskām darbībām, bet, par laimi, tālāk process nevirzījās.
Bet kas tad notika pēc 28 gadiem? 1974. gadā beidzās filmas autortiesību termiņš, un autortiesību turētājs pat bija aizmirsis to pagarināt un, droši vien, pat ja atcerētos, uzskatītu, kas tas nebūs komerciāli izdevīgi, tāpēc filma kļuva brīvi pieejama visiem. To izmantoja televīzijas kompānijas un sāka šo bezmaksas ģimenes drāmu „drillēt” ik gadus Ziemassvētkos. Aculiecinieki atceras, ka 1978. vai 1979. gada Ziemassvētkos televīzijas kompānija PBS filmu raidījusi nedēļas garumā ik dienu vairākas reizes dienā. Rezultātā tās popularitāte pieauga tiktāl, ka nācās domāt, kā ierobežot tās pieejamību, lai ar to atkal nopelnītu naudu. Deviņdesmitajos gados tas arī tika izdarīts.
Pats Kapra to uzskatīja par savu labāko filmu, un arī šodien tā IMDB visu laiku 250 labāko filmu reitingā ieņem apmēram 25. vietu — kaut kur pa vidu starp „Jēru klusēšanu” un „Ierindnieku Raienu”. Tā ka filmas dzīvesstāsts paradoksālā kārtā ir atkārtojis tās galvenā varoņa dzīvesstāstu. „Filma tagad dzīvo pati savu dzīvi,” Kapra sacīja 1984. gadā, „un izskatās, ka es tur neko nevaru darīt. Jūtos kā tēvs, kam puika ir izaudzis un kļuvis par prezidentu. Es lepojos… bet puika pats to visu ir panācis.” Iespējams, ka ar „puiku” viņš domāja Džordža Beilija lomas atveidotāju Džeimsu Stjuartu, kurš nenoliedzami ir filmas sirds un dvēsele. „Šī filma vienkārši atteicās ilgāk gulēt plauktā,” sacīja Stjuarts. „Tie, kas to mīlēja, mīlēja to tik ļoti, ka nevarēja nepastāstīt citiem. Viņi neparko neļautu tai mirt — tāpat kā Klārenss neļāva mirt Džordžam.”[2]
Tomēr mazliet savādi, ka šī filma ir kļuvusi par Ziemassvētku klasiku. Ziemassvētkos mēs burtiski izjūtam spiedienu būt priecīgiem, laimīgiem, starojošiem, un šī filma, lai gan tiek pasniegta kā svētku prece, ne visai atbilst šādai klišejai. Būtībā tā ir daudz drūmāka, nekā vairums ļaužu to uztver. Galu galā stāsts ir par cilvēku, kurš Ziemassvētku vakarā nonāk līdz pašnāvībai. Gaišo noskaņu tai piešķir tikai pats sākums un idilliskais noslēgums, bet pa vidu un īpaši uz beigām filma ir drūma, līdz pirms fantastiskā atrisinājuma jau ir kļuvusi par film noir ar progresējošām eksistenciālām noskaņām un fatālu apstākļu slazdiem. Arī daudzi izteiksmes līdzekļi (flešbeki, kontrastainās, dramatiskās nakts ainas, pretgaisma) drīzāk piederas noir žanram.
Savulaik Amerikā par šo filmu izplatījās joks no TV sitkoma (situāciju komēdijas) „Draugi”. Fēbe, viena no šī seriāla personāžiem, sūdzoties, ka nevar noskatīties „It’s a Wonderful Life” līdz galam, jo tā uzdzen depresiju, saka: „They shouldn’t have called it “It’s a Wonderful Life,” they should have called it “It’s a Sucky Life and Just When You Think It Can’t Suck Any More, It Does.”” („To vajadzēja nosaukt nevis par „brīnišķīgo”, bet par „nepanesamo [pieklājīgi tulkojot — N.A.] dzīvi”.”) Un tiešām — tā ir tik drūma filma (ja neskaita finālu), ka reizēm jābrīnās, kā vispār ļaudis to var skatīties pie svētku galda ģimenes lokā. Arī pats režisors to nemaz nebija iecerējis kā Ziemassvētku filmu.
Tieši tā ir šīs filmas ideja: ļaut cilvēkam redzēt pasauli tādu, kāda tā būtu, ja viņa nebūtu.
Tas ir viena cilvēka — Džordža Beilija — dzīvesstāsts, ko Ziemassvētku vakarā, stundā, kad viņš, visā pievīlies, ir gatavs izdarīt pašnāvību, kāds lielāks eņģelis stāsta citam, mazākam eņģelim, Klārensam, kurš 200 gadu laikā nav pat pratis nopelnīt sev spārnus un par kuru pārējie eņģeļi iesmej, ka viņam ir „IQ of a rabbit” (mēs teiktu: „zāģu skaidas galvā” — un ko gan citu var sagaidīt no eņģeļa, kura mīļākā grāmata ir „Toma Sojera piedzīvojumi”?). Bet Klārenss, pats būdams neveiksminieks, šo stāstu dzirdot, apņemas rīkoties otra neveiksminieka labā — pie tam ar Toma Sojera cienīgu gājienu (precīzāk būtu teikt: kritienu). Jo kurš gan labāk kā otrās šķiras eņģelis saprot, kā jūtas otrās šķiras cilvēks?
Ja padomju un vēlāk postpadomju telpā Jaunais gads nebija (un bieži vien joprojām nav) iedomājams bez Eldara Rjazanova „Likteņa ironijas jeb Vieglu garu!”, tad zemeslodes otrā pusē Ziemassvētku laikā katra ģimene izjūt teju vai pienākumu noskatīties Frenka Kapras 1946. gada filmu „It’s a Wonderful Life”. (Šo tradīciju izbaudīt 2021. gada Ziemassvētkos bija iespējams arī Latvijas televīzijas skatītājiem.)
Likteņa ironija ir pats šīs filmas dzīvesstāsts. Filma tūlīt pēc iznākšanas uz ekrāniem piedzīvoja pilnīgu izgāšanos, tā ka līdz tam veiksmīgais režisors Frenks Kapra pēc šī kritiena tā īsti vairs arī nespēja piecelties. Filma tika nokritizēta kā banāla, teatrāla un sentimentāla — un uz 28 gadiem nodota aizmirstībā. Vienīgā balva, ko tā saņēma, bija par inovatīvo mākslīgā sniega ražošanas tehnoloģiju (ņemiet vērā, ka Ziemassvētku ainas ir uzņemtas jūlija karstumā Kalifornijā!). Kases ieņēmumi nespēja segt filmēšanas izdevumus, iztrūkums bija 500 000 dolāru, un rezultātā Kapras kinokompānija „Liberty Films” (kuru viņš bija dibinājis centienos pēc radošās brīvības un kuras logo — slavenais Brīvības zvans (Liberty Bell)[1] — skatāms filmas sākuma un beigu titros) bankrotēja.
Aizgāja pat tik tālu, ka filma nonāca CIP redzeslokā kā mēģinājums apzināti demonizēt valdošo šķiru. Vārdā nenosaukts aģents, kurš plašākas pret komunisma propagandu Holivudā vērstas CIP programmas ietvaros bija noskatījies šo filmu, savā ziņojumā rakstīja, ka „It’s a Wonderful Life” tiek pielietoti divi raksturīgi komunistu propagandas paņēmieni. Šie divi ierastie paņēmieni jeb „triki” bija 1) nonievāt vērtības vai institūcijas, kas uzskatāmas par izteikti amerikāniskām, — šai gadījumā portretējot kapitālistu (baņķieri Poteru) kā skopuli un mizantropu, un 2) slavināt vērtības vai institūcijas, kas uzskatāmas par izteikti antiamerikāniskām un prokomunistiskām — šai gadījumā pievēršot sakāpinātu uzmanību depresijai un eksistenciālai krīzei un mēģinot pārspīlēt vienkāršo ļaužu problēmas. Tika sākta izmeklēšana par pretvalstiskām darbībām, bet, par laimi, tālāk process nevirzījās.
Bet kas tad notika pēc 28 gadiem? 1974. gadā beidzās filmas autortiesību termiņš, un autortiesību turētājs pat bija aizmirsis to pagarināt un, droši vien, pat ja atcerētos, uzskatītu, kas tas nebūs komerciāli izdevīgi, tāpēc filma kļuva brīvi pieejama visiem. To izmantoja televīzijas kompānijas un sāka šo bezmaksas ģimenes drāmu „drillēt” ik gadus Ziemassvētkos. Aculiecinieki atceras, ka 1978. vai 1979. gada Ziemassvētkos televīzijas kompānija PBS filmu raidījusi nedēļas garumā ik dienu vairākas reizes dienā. Rezultātā tās popularitāte pieauga tiktāl, ka nācās domāt, kā ierobežot tās pieejamību, lai ar to atkal nopelnītu naudu. Deviņdesmitajos gados tas arī tika izdarīts.
Lappusīte no Frenka Kapras autobiogrāfijas ''The Name above the Title'' |
Džeimss Stjuarts 1942. un 1944. gadā |
Savulaik Amerikā par šo filmu izplatījās joks no TV sitkoma (situāciju komēdijas) „Draugi”. Fēbe, viena no šī seriāla personāžiem, sūdzoties, ka nevar noskatīties „It’s a Wonderful Life” līdz galam, jo tā uzdzen depresiju, saka: „They shouldn’t have called it “It’s a Wonderful Life,” they should have called it “It’s a Sucky Life and Just When You Think It Can’t Suck Any More, It Does.”” („To vajadzēja nosaukt nevis par „brīnišķīgo”, bet par „nepanesamo [pieklājīgi tulkojot — N.A.] dzīvi”.”) Un tiešām — tā ir tik drūma filma (ja neskaita finālu), ka reizēm jābrīnās, kā vispār ļaudis to var skatīties pie svētku galda ģimenes lokā. Arī pats režisors to nemaz nebija iecerējis kā Ziemassvētku filmu.
(turpinājums sekos)
__________________________
[1] Amerikas brīvības simbols — zvans, ar kura skaņām tika izziņota Neatkarības deklarācijas pasludināšana.
[2] https://www.independent.co.uk/arts-entertainment/films/features/its-a-wonderful-life-christmas-classic-film-james-stewart-frank-capra-a8681486.html
[2] https://www.independent.co.uk/arts-entertainment/films/features/its-a-wonderful-life-christmas-classic-film-james-stewart-frank-capra-a8681486.html
Dzīves aplamais skaistums (1)
Reviewed by VA redakcija
on
sestdiena, februāris 04, 2023
Rating:
Nav komentāru: