Dzīves aplamais skaistums (3)

jeb

Ak, šīs sentimenta samazgas! 

(Noslēgums pārdomām par filmu „It's a Wonderful Life”) 

Pats bieži esmu juties kā neveiksmes iemiesojums, 
tāpēc veltu šo visiem neveiksmes iemiesojumiem. (Niklāvs Adats) 

Filmā ir ļoti daudz ko redzēt ne tikai pirmajā un otrajā, bet arī turpmākajās skatīšanās reizēs. Režisors tajā ir iekodējis ainas un mājienus, kas uzreiz nedodas rokā. 

Interesanti ir vērot, kā kamera vizuāli parāda Džordža dzīves virziena izvēli. Filmā ir divas gandrīz identiskas ainas ar pilnīgi pretēju nozīmi. Abas norisinās vienā vietā: Džordža mātes mājas priekšā. Pirmā ir filmas sākumdaļā, Džordža brāļa Harija kāzu laikā. Kad māte norāda Džordžam, kurp iet (pa labi, pie Mērijas), viņš pēc dažiem soļiem apgriežas un apzināti aiziet pretējā virzienā (pa kreisi), lai gan vēlāk (tiesa, neparko negribēdams to atzīt ne citu, ne savā priekšā) tomēr atgriežas mātes (un savas sirds) norādītajā virzienā. Savukārt otrreiz — jau Potersvillas ainās — kad kamera atkal vēro Džordžu no tā paša skatu punkta mātes durvju priekšā, viņš, šoreiz mātes atraidīts, ar sāpju un ārprāta izteiksmi acīs tuvojas kamerai un vispirms pagriež galvu pa kreisi (no mums), bet pēc tam pa labi — un aiziet pa labi, proti, virzienā, ko māte norādīja sākumā. (Kā savādu paradoksu režisors te izspēlē pat vispārsaprotamo faktu, ka tā puse, kas Džordžam ir labā, mums, skatītājiem, ir kreisā — un otrādi. Proti, Džordžs visu redz ačgārni, bet mēs pareizi; un, lai gan viņam liekas otrādi, mēs kā vērotāji no malas redzam, ka vislabākās izvēles ir tās, kas viņam pašam šķita nepareizās.) 

Tāpat vērīgam skatītājam nepaslīdēs garām fonā redzamie uzraksti: piemēram, Potersvillas ainas ir piesātinātas ar aizliegumiem (No dogs allowed! No parking! No loitering! Keep moving! No left turn! Keep off the grass!) dīvainā kombinācijā ar naktsklubu un bāru izkārtnēm , kamēr Bedfordfolsas uzrakstam vienmēr līdzās ir „Welcome” („Welcome to Bedford Falls!” „Welcome home, Harry Bailey!”) Tāpat arī „Bailey Building and Loan” reklāmas sauklis „OWN YOUR OWN HOUSE” un jau minētais uzraksts Džordža darbavietā zem tēva portreta. 

Šai filmai ir raksturīgs realitātes tvērums caur pasakas prizmu (starp citu, kā visām Kapras filmām). Notikumiem un raksturiem ir mazliet pārspīlējuma, hiperbolas piegarša. Bet pasaka bieži vien atklāj realitāti skaudrāk un trāpīgāk, nekā iespējams pateikt tiešos vārdos. 

Vēstījuma formā un izteiksmes līdzekļos manāma līdzība ar 50 gadus vēlāk tapušo „Forestu Gampu” — un ne tikai „pasakainuma” ziņā, bet arī tajā, ka, tāpat kā „Forests Gamps” ir 20. gadsimta otrās puses Amerikas vēstures hronika, „It’s a Wonderful Life” ir 20. gadsimta pirmās puses hronika. Tur taču ir viss — imigrantu liktenis Amerikā, spāņu gripa, Lielā Depresija, II Pasaules karš… Varbūt arī tas šo filmu dara amerikāņiem īpaši tuvu. 

Filma pārkāpj sava laika Holivudas morāles kodeksu: ka ļaundaris nedrīkst palikt nesodīts. Poters paliek un dzīvo tālāk. Kaut vai tādēļ vien ir pilnīgi neiespējami, ka tā būtu komunisma propaganda. 

Džordža Beilija pasaule — tā vispār ir pasaule, kur ļaunie netiek sodīti un arī labie ne vienmēr saņem pienācīgu algu par saviem labajiem darbiem. Džordžs, viņa tēvs un citi nesaņem to, kas pienāktos par viņu smago un godīgo darbu. Džordžs grib apceļot pasauli kā viņa ekstravagantais draugs Sems Veinraits. Tomēr viņam tas nekādi neizdodas. Kāpēc? Ļoti vienkārši: viņš tam ir pārāk labs. Viņš savu medusmēneša naudu izdāļā savas krājaizdevu sabiedrības klientiem, lai glābtu bezperspektīvu biznesu, kas galu galā viņu pašu teju vai novedīs cietumā! Viņš, uzņēmuma vadītājs būdams, maksā sev pārāk maz, lai iegādātos automašīnu, kuras durvis var normāli atvērt un aizvērt! Viņš neatlaiž no darba aizmāršīgo un neuzņēmīgo tēvoci Billiju, kurš turklāt mīl ieskatīties glāzītē! Viņš ekonomiskās krīzes laikā apgādā sev četrus bērnus! Viņam ir pārāk mīksta sirds. Un tāpēc viņa paša dzīve neizbēgami iet uz leju, kamēr Potera — uz augšu. 

"Priecīgus Ziemassvētkus, tēt!"

"Bērni! Un jūs esat īsti!"

Nonācis bedres dibenā, Džordžs apsver domu pat ne vairs par pašnāvību, bet — kaut vispār nebūtu dzimis. Nāve gan varētu sagādāt tūlītēju atvieglojumu no ciešanām, tomēr tā nespētu izdzēst visu viņa dzīves darbu, kas ir izrādījies absolūta neveiksme, izgāšanās, kļūda. Džordžs tāpat kā Ījabs savas dzīves smagākajā brīdī atzīst, ka viņš ir failure — pat ne vienkārši neveiksminieks, bet neveiksmes iemiesojums, jo viss, kam viņš pieķeras, saiet grīstē, vai, Kapras vārdiem sakot, „viss, kam viņš pieskaras, pārvēršas pelnos”, tāpēc labāk būtu, ja viņa nemaz nebūtu bijis. 

Tad sižetā iesaistās vēl viens neveiksminieks — otrās šķiras eņģelis bez spārniem, kurš šo Džordža vēlmi — kaut viņš nemaz nebūtu bijis — pārvērš realitātē. Fabula par eņģeli, kas debesīs nav spējis nopelnīt sev spārnus un brīvajos brīžos lasa „Tomu Sojeru”, ir teoloģiski pilnīgi greiza, — bet tieši tas, ka arī debesīs ir neveiksminieki, dara debesis zemei tuvākas, saprotamākas. Ir tā, kā Džordžs ironizējot saka: „Tieši tādu eņģeli esmu pelnījis. Kritušu eņģeli.” Klarenss ir kritušais eņģelis vārda tiešā nozīmē — jo nokritis no debesīm, lai palīdzētu kādam cilvēkam. 

"Es esmu tavs sargeņģelis." - "Ne visai izskatās. Kur spārni?"

Eņģelis Džordžam parāda pasauli, kāda tā būtu bez viņa. Būtībā noved viņu ellē, nebūtībā. Jo elle — tā ir mūžīga nebūtība. Visas šīs murgainās vīzijas nolūks nav parādīt Džordžam, cik labs viņš ir (lai gan skatītājs to nepārprotami redz), bet — cik brīnišķīga ir dzīve. Atbrīvots no elles — no nebūtības — Džordžs, pilniem malkiem kampdams savas provinciālās pilsētiņas gaisu, skrien pa tās galveno ielu, absolūtas mīlestības pieliets — pret visiem un pret visu. Viņš ir gatavs, priekā lēkādams, iet cietumā (pat vēl nezinādams, ka nebūs jāiet). Viņš neaizmirst pat Poteram novēlēt priecīgus Ziemassvētkus (asociācija ar Ījaba aizlūgšanu par draugiem). Viņš ir brīvs iekšēji. Nekādas restes to nevar atņemt. 

Vai nevar būt tā, ka tā bēdu pasaule, ko Džordžam rada Klārenss, un mūsu iedomātā ideālā pasaule, kur visi ļaunie tiek sodīti un visi laba darītāji saņem precīzi pēc nopelniem, — ka tās abas ir viens un tas pats? Varbūt Bērts un Ērnijs nav pelnījuši to laimi, ko piedzīvo reālajā pasaulē? Varbūt viņu posts tajā pasaulē, kur Džordžs nekad nav dzimis, ir tieši tas, kas viņiem pienākas? Martini ģimene taču nav pelnījusi, ka pat viņu kazu aizvizina automašīnas aizmugurējā sēdeklī uz jaunajām mājām! Un vai piedzērušam aptiekāram, kas savā skurbulī difterijas zāļu kapsulās ieber indi, tiešām nepienāktos mūža ieslodzījums? Varbūt Poteram ir taisnība, kad viņš saka, ka šis salašņu bars neko labāku nav pelnījis? Kad viņš norāda, ka Džordžs izšķiež savu dzīvi, velti auklēdamies ar šiem ķiploku ēdājiem (asociācija ar Mozu)?[7] 

Bet — vai atceraties, kā Bērts un Ērnijs Džordža kāzu vakarā, līdz pēdējai vīlītei izmirkuši, dzied serenādi pie pussabrukušā Grenvila nama loga? Lietusgāze simbolizē Lielo Depresiju. Tomēr lietus nevar izmērcēt Mērijas mīlestību, un ļaunums — pārvarēt žēlastību. Žēlastība ir un paliek neaptverama un neizprotama. Iedomātā labākā pasaule, kur katrs noziegums saņem sodu un katrs labais darbs tiek pienācīgi atalgots, ir pasaule bez žēlastības, kur nenotiek nekas neparedzams, nav sagaidāms nekas jauns un nekas netiek dots tāpat vien. 

Tieši tāpēc Džordža Beilija ačgārnā pasaule ir tik aplam skaista. Tā ir žēlastība, šīs „sentimenta samazgas” (sentimental hogwash), kas to tādu padara. Tā ir nepelnītā žēlastība, kādu Džordžs parāda citiem un kādu piedzīvo pats, žēlastība, kas ļauj īstenoties neīstenojamiem sapņiem. 

Pretrunas tā arī netiek atrisinātas. Poteram netiek atmaksāts pēc nopelniem, viņš paliek savā vietā, un kas zina, ko sagudros tālāk. Dzīve vienmēr paliks nepilnīga. Tomēr tāpēc tā nav mazāk skaista. To lieliski parāda šķietami pārlieku dramatizētā aina filmas noslēgumā, kur Džordžs noskūpsta vienmēr nokrītošo kāpņu staba uzgali, kas iepriekš viņam sagādājis tikai dusmas. Ar to viņš simboliski atzīst, ka dzīve ir skaista ar visām tās nepilnībām — un varbūt tieši pateicoties tām. Nav nekādu garantiju, ka rītdiena būs labāka, bet žēlastība, šī sentimental hogwash, tev sagādās prieku pat visdziļākajā bedrē. Ir aplam skaisti dzīvot šo ačgārno dzīvi. 
Un ir vērts. Kaut vai tāpēc, ka tava dzīve var spārnot kādu neveiksminieku eņģeli. 

"Neviens nav neveiksminieks, ja viņam ir kaut viens draugs.

__________________________

[7] Nespēju atturēties, nenocitējis šeit Potera daiļrunības pērles vārds vārdā. Par pilsētas iedzīvotājiem viņš saka: „A discontented, lazy rabble instead of a thrifty working class. And all because a few starry-eyed dreamers like Peter Bailey stir them up and fill their heads with a lot of impossible ideas.” Bet par Džordžu: „..trapped into frittering his life away, playing nursemaid to a lot of garlic eaters.”