Dzīves aplamais skaistums (2)

jeb

Ak, šīs sentimenta samazgas! 

(Turpinājums pārdomām par filmu „It's a Wonderful Life”) 

Pats bieži esmu juties kā neveiksmes iemiesojums, 
tāpēc veltu šo visiem neveiksmes iemiesojumiem. (Niklāvs Adats) 

Šī ir filma par to, cik nepiepildāms izrādās „amerikāņu sapnis”, — tādēļ vēl jo apbrīnojamāk, ka Amerikā kļuvusi tik populāra. Džordžs tā arī nekad nespēj izrauties no savas mazās, provinciālās pilsētiņas — pat ne uz brīdi, lai apskatītu pasauli. Viņš nekad nespēj iegūt izglītību, pēc kuras tā ilgojas. Viņš nekad neuzceļ jūdzi garos tiltus un debesskrāpjus, par kuriem sapņo, un galu galā dusmu uzplūdā sasper pats savu tilta modeli. Nepiepildās nekas no viņa zēna gadu sapņiem. Katru reizi, kad viņš ir gatavs — un iekrājis naudu — iecerēto īstenot, notiek kaut kas neparedzēts, kas visu izjauc (tēva nāve, pēc kuras Džordžam neplānoti jāuzņemas ģimenes uzņēmuma vadība, brāļa laulības un darba plāni, kas pārvelk svītru Džordža paša plāniem, banku krīze viņa laulību dienā utt.). Katrs no šiem notikumiem viņu nostāda izvēles priekšā: nospļauties par visu un aizbraukt — vai palikt un palīdzēt tiem, ar kuriem viņu saista — kas tad īsti? Un, lai gan viņš pats ar visiem spēkiem tiecas pārliecināt citus (un vēl vairāk sevi), ka tieši nīstamie apstākļi ir tie, kas viņu piespiež palikt, patiesībā tā ir vienīgi viņa paša labā sirds, kas neļauj rīkoties citādi. Šis iekšējais konflikts plēš viņu vai pušu un nepārtraukti kāpina iekšējo spriedzi. 

Viņš dara visu, ko ienīst (un te viņa pretiniekam Poteram ir taisnība: viņš ienīst savu neveiksmīgo uzņēmumu gandrīz tikpat spēcīgi kā Poters pats). Viņš ir nokļuvis citu cilvēku vajadzību slazdā. Pēc tēva nāves viņš nevēlas pārņemt uzņēmuma vadību, tāpat kā nevēlas mīlēt Mēriju, jo saprot, ka tas viņu piesaistīs šai vietai uz visiem laikiem. Viņš nevēlētos dzīvot pamestajā Grenvila namā, pat ja būtu spoks, tomēr tieši tur nonāk. Viņš vēlas ar laso noķert mēnesi, bet noķer tikai stārķi. Viņš ir nonācis cietumā jau sen pirms brīža, kad Poters pieprasa viņam aresta orderi. Zīmīgi, ka trīs reizes filmā parādās restes: pirmās ir „Bailey Building and Loan” durvju restes Džordža laulību dienā, kad uzņēmuma glābšanas labā viņš atsakās no medusmēneša. Tātad pirmā lieta, kas viņu sasaista, ir viņa neienesīgais, tīrai labdarībai dibinātais uzņēmums. Otrās restes ir viņa laulības gultas galvgaļa stieņi, kas redzami brīdī, kad viņš ir atraidījis savas dzīves lielāko iespēju — Potera piedāvāto 20 000 $ gada algu (ar inflācijas koeficientu pārrēķinot mūsdienu naudā, tie būtu 200 000 $). Tieši tajā vakarā Mērija viņam paziņo, ka ir „pieteicies” pirmais bērniņš. Tātad otrā lieta, kas viņu sasaista, ir laulība un ģimene. Trešās restes ir bankas kases logs brīdī, kad tēvocis Billijs attopas, ka ir pazaudējis naudu. Tas simboliski norāda, ka Džordžs ar savu iecietību pret līdzcilvēku (šai gadījumā tēvoča Billija) vājībām, ir kļuvis atkarīgs no viņiem. Līdzatkarīgs, kā tagad mēdz sacīt. Un galvā atbalsojas Potera vārdi: „Slinki salašņas!” — un tādiem tu izšķied savu dzīvi! Džordžs būtībā visu mūžu ir nodzīvojis cietumā — aiz pienākuma restēm, atbildības restēm, ģimenes, laulības saišu restēm, galu galā savas neuzpērkamās sirdsapziņas restēm, lai gan tik ļoti ir gribējis no tām izrauties plašākā dzīvē. 

"Džordž, tava alga būs 20 000 $ gadā..." Pat vairāk nekā Stjuartam pirms aiziešanas karā.

Restes

No otras puses, Kapra parāda tieši to, kā Džordža dzīvē īstenojas „amerikāņu sapnis”. Tikai ne tāds, kādu Džordžs to pats ir iedomājies, bet pilnīgi citāds. Kā, atdodot sevi, Džordžs ir spējis izvest vai pusi pilsētas no parādu verdzības un Poteram piederošā graustu rajona Potersfīldas, burtiskā tulkojumā „podnieka tīruma”, kas ir Bedfordfolsas „Hakeldama”, Bībeles laiku „asins tīrums”, nabago ļaužu kapavieta. 

Filma ir pilna paradoksu. Viens no tiem: ka galvenais varonis, nonācis uz pašnāvības robežas, izglābj savu sargeņģeli. Un, tā kā nav iespējams reizē glābt citu slīcēju un pašam slīcināties, izglābjas arī pats. Būtībā tā pati īpašība, kas viņu noveda līdz sabrukumam, — nesavtīgas rūpes par citiem — viņam arī neļauj aiziet bojā. Tas ir brīnišķīgais kristietības paradokss: kas savu dzīvību cenšas paturēt, tam tā zūd, bet, kas to atdod, tas to iegūst (skat. Lk 17:33 un citos līdzīgos Bībeles tekstos). Tas pats ir uzrakstīts „Bailey Building” kantorī pie sienas zem Džordža tēva portreta: „All you can take with you is that which you’ve given away.” („Līdzi tu paņemsi tikai to, ko esi atdevis.”) 

Un tas ir tikai viens no šajā filmā atrodamajiem ētikas paradoksiem. Lūk, vēl daži: pienākuma un atbildības saites, kas neļauj cilvēkam realizēt savus personīgos sapņus, patiesībā viņu nevis sapin, bet spārno; šķietami ikdienišķais un parastais slēpj sevī ne mazāku potenciālu varonībai kā episkais un dēkainais; neveiksmi — tāpat kā panākumus — nevar mērīt naudā, lai gan — atkal paradoksāli — tieši nauda beigās izglābj Džordžu Beiliju. Bet tā ir nauda, ko viņš pats savulaik bija atdevis, negaidot atpakaļ. 

Šos paradoksus mēģināju izteikt virsrakstā — „Dzīves aplamais skaistums”. Dzīvē ir daudz netaisnības, daudz aplamību — mūsu pašu un pret mums sadarītu, un tomēr vārdu „aplam” mēs bieži lietojam ar izteikti pozitīvu pieskaņu, tāpat kā „briesmīgi skaists”, „baigi jauks” un „nāvīgi labs”. 

Tāpēc, pazaudējis visu, Džordžs var sacīt: „I’m going to jail? It’s wonderful!” („Man jāiet cietumā? Brīnišķīgi!”), kas cieši sasaucas ar filmas nosaukumu — „It’s a wonderful life!” („Dzīve ir brīnišķīga”). Tagad viņš atzīst: nav nekā brīnišķīgāka kā būt aiz restēm, būt sasaistītam ar cilvēkiem, pret kuriem izjūti atbildību un pieķeršanos, un kuri, ja nebūtu tevis un tavu saišu, būtu nonākuši kapsētā, trakomājā, cietumā vai palikuši vecmeitās.  

Visbeidzot, paradokss ir pats filmas dzīvesstāsts: kā šī nesaudzīgā konsumerisma kritika ir varējusi kļūt par mūsdienu pasaules lielāko konsumerisma[3] svētku simbolu? Varbūt tieši tāpēc, ka tā aizskar tādas sentimenta stīgas, ko nekas cits nespēj aizskart? 

Kapram pārmeta sentimentālu „miglas pūšanu”, lētu spēlēšanu uz cilvēku jūtām. Tika pat izgudrots īpašs termins capracorn (pēc analoģijas ar popkornu — kaut kas uzpūsts, kraukšķīgs un salds, un, galvenais, kinozālē graužams), ko attiecināja uz visām Kapras filmām. Bet tieši šo filmu pat nodēvēja par sentimental hogwash — „sentimenta samazgām (vai cūku dziru)”. Tomēr interesanti, ka apzīmējums sentimental hogwash ir neviena cita kā filmas galvenā antivaroņa — paša Potera — izteikts. Tā Poters, rūdīts biznesmenis, raksturoja Džordža dzīves principus un viņa pieeju biznesam. 

Kapra par savu pirmo iepazīšanos ar sižetu raksta šādi: „Tas bija stāsts, kādu biju meklējis visu savu dzīvi! Mazpilsēta. Cilvēks. Labs cilvēks, ar lieliem talantiem un sapņiem. Bet tik aizņemts, palīdzot citiem, ka dzīve aiziet garām. Viņš nonāk izmisumā. Vēlas, kaut nekad nebūtu dzimis. Caur sava sargeņģeļa acīm viņš ierauga pasauli tādu, kāda tā būtu bez viņa.”[4] 

"Ja tevis nebūtu, paliktu drausmīgs tukšums." (Frenks Kapra)

Pats uzaudzis nabadzīgā itāļu imigrantu kopienā, Kapra to visu bija izjutis līdz kaulam, tāpēc savā autobiogrāfijā varēja rakstīt: „Es vēlējos uzņemt filmu tādiem kā es [..], filmu, kas pastāstītu pagurušajiem, cerību zaudējušajiem, visiem, kas vīlušies, [..] ka neviena dzīve nav neizdevusies („no man is failure”)! Lai parādītu tiem, kam nepietiek apsviedības, kam pietrūkst galvā vai kājās, tām vecākajām māsām, kam rūpēs par brālīšiem un māsiņām pašām jāpaliek vecmeitās, un tiem vecākajiem dēliem, kam nolemts neskolotiem aizvadīt dzīvi smagā darbā, bez iespējas izrauties, — lai parādītu viņiem, ka katra cilvēka dzīve atstāj iespaidu uz neskaitāmiem citiem. Un, ja tevis nebūtu, paliktu drausmīgs tukšums. Filmu, kas nospiestajiem, dzīves dauzītajiem, apdalītajiem pateiktu: „Galvu augšā, puis! Neviens nav nabags, ja viņam ir kaut viens draugs! Ja trīs, tad tev jau ir miljons („you are filthy rich”)!” Filmu, kas pārplūstu mīlestībā pret pajumti zaudējušajiem un nemīlētajiem, pret sievām, kam dzīve ir smags krusts, un vīriem, kuri visu, kam pieskaras, pārvērš pelnos [..]. Es gribēju izsaukties tā, lai viņi visi dzird: „Jūs esat zemes sāls! Un „It’s a Wonderful Life” ir mans piemineklis jums!””[5] 

Atbruņo Džeimsa Stjuarta īstums. Netēlots prieks un netēlots izmisums. Stjuarts jau pirmskara lomās bija ļoti īsts (lai atceramies kaut vai tā paša Kapras „Mr Smith Goes to Washington”), tomēr pieļauju, ka to emociju dziļumu, kāds skatāms „It’s a Wonderful Life”, lielā mērā noteica viņa kara pieredze. Karā viņš aizgāja brīvprātīgi, apmainot savu 12 000 $ Holivudas algu pret 12 dolāriem nedēļā. Viņš dienēja par bumbvedēja pilotu, sekmīgi veica neskaitāmus kaujas lidojumus un bija piedzīvojis arī, ka pāris collu attālumā no viņa kājām vācu lādiņš izrauj lidmašīnas grīdā caurumu divu pēdu diametrā. Viņa pakļautībā bija jaunie piloti, un, kad kāds no tiem no kaujas uzdevumiem neatgriezās, viņa kā eskadriļas komandiera pienākums bija sēru vēsti paziņot kritušā tuviniekiem. Katru šādu gadījumu viņš smagi pārdzīvoja, stress krājās, kaujas uzdevumus viņš turpināja pašaizliedzīgi pildīt, ieguva pulkveža pakāpi, saņēma apbalvojumus, tomēr no kara atgriezās ēnai līdzīgs un nosirmojis, tā ka paša vecāki viņu tik tikko pazina, un nedēļām ilgi spēja norīt tikai pusšķidru ēdienu. 

Par savu kara pieredzi Stjuarts vairījās stāstīt vēl turpmākos piecdesmit gadus līdz pat nāves brīdim, bet, kad 1945. gadā viņš kategoriski atteicās filmēties Holivudas iecerētajā kases grāvējā par saviem pilota piedzīvojumiem karā, viņa agrākais darba devējs — kinokompānijas MGM producents Luijs Maijers — viņu nolamāja par „son of the bitch”, lauza līgumu un pateica: „Šajā pilsētā tu nekad vairs nestrādāsi.” Viņš arī pats domāja, ka nekad vairs nespēs atgriezties aktiera dzīvē, tomēr mēs varam pateikties tieši Džordža Beilija lielākajam pretiniekam misteram Poteram, proti, Laionelam Berimoram, kurš Stjuartu pielauza filmēties „It’s a Wonderful Life”. Tā kļuva par viņa pirmo filmu pēc kara, un tajā Stjuarts, šķiet, tiešām, kā pats baidījās, ir aizmirsis tēlot. Tikai filmai tas ir nevis zaudējums, bet ieguvums. Viņš ienes filmā visu karā pārdzīvotā īstumu. 

Frenks Kapra par Stjuartu teica: „Aktierspēlē pastāv kāds līmenis, kas ir augstāks par augstāko meistarību, un tas ir — netēlot vispār. Aktieris pazūd, un viņa vietā uz ekrāna parādās reāls, dzīvs cilvēks, kuram skatītāji dzīvo līdzi. Ir tikai reti, ļoti reti aktieri, kam izdodas sasniegt šo augstāko līmeni, un viņš ir viens no tiem.” 

Meitenīte, kas, tēlojot Džordža meitiņu Dženiju, uz klavierēm spēlēja „Debespulks dzied apstarots”, vēlāk atminoties stāstīja: „Mums šai ainā [kad Džordžs sāk kliegt uz bērniem] bija jāraud, un, ticiet man, tas nenācās grūti, jo viņš mūs pa īstam pārbiedēja — tik labi viņš tēloja!” Tāpat skatītāju nopietni sabiedē aina, kur Džordžs, aiz apkakles saņēmis, purina nabaga aizmāršīgo tēvoci Billiju, vai viņa telefona saruna ar Zuzu skolotāju un viņas vīru. Salīdzinot to ar trīsdesmito gadu filmām, kļūst skaidri redzams, ka kara pieredze gaišajā, puiciskajā Stjuarta tēlā ir ievilkusi krietni drūmākas rievas, ko pēcāk savā labā veiksmīgi izmantoja Alfrēds Hičkoks (filmās „Rope”, „Rear Window” un „Vertigo”). 

"Debespulks dzied apstarots"

Džeimsa Stjuarta asaras Martini bārā pie letes arī ir īstas. Nepanesamā izmisumā Džordžs izsaka lūgšanu Dievam, kuram pats īsti netic. „Neesmu nekāds lūdzējs,” viņš saka, „bet, ja Tu tur augšā esi un mani dzirdi, tad parādi ceļu! Es karājos mata galā…” Vēlāk Stjuarts, atsaucot šo brīdi atmiņā, stāstīja: „Izsakot šos vārdus, es pēkšņi izjutu to vientulību un bezcerību, kādu izjūt bezizejā nonākušie, un manas acis pildījās asarām. Es salūzu un sāku šņukstēt. Tas nebija plānots, to panāca lūgšanas spēks. Apziņa, ka Debesu Tēvs ir tepat līdzās, gatavs palīdzēt bezcerīgajiem, aizkustināja mani līdz asarām.”[6] Operators nebija gatavs šo brīdi uzņemt tuvplānā, jo asaras scenārijā nebija paredzētas. Taču Kapra tādu pērli nevēlējās laist zudībā, tāpēc vēlāk, montējot filmu, šo kadru palielināja — tad nu arī uz ekrāna tas ir graudaināks par pārējiem. 

Tāpat arī aina, kur Džordžs sajūsmā noskūpsta bankas klienti, kura 20 dolāru vietā paprasa tikai 17,50, viņam sanāca spontāni. Arī skūpstīšanos ar Donnu Rīdu ainā pie telefona Mērijas mājās viņš iepriekš nebija mēģinājis un baidījās, vai pēc piecu gadu pārrāvuma Holivudas karjerā vispār to spēs. 

(turpinājums sekos) 

__________________________

[3] Konsumerisms — patēriņa kults. 
[4] Frank Capra, The Name Above the Title (New York: The MacMillan Co., 1971), 376. 
[5] Frank Capra, The Name Above the Title (New York: The MacMillan Co., 1971), 383. 
[6] https://www.independent.co.uk/arts-entertainment/films/features/its-a-wonderful-life-christmas-classic-film-james-stewart-frank-capra-a8681486.html