Kāpēc es baznīcā mēdzu lamāties

Niklāvs Adats:
No angļu valodas iztulkoju Miha Mareja (Micah J. Murray) rakstu, kuru gribētos publicēt, ja tā var...
„Tu neesi tik īpašs kā iedomājies.” 
Tā man pirms pāris nedēļām pateica Deivids. Līdz tam biju domājis, ka esmu gan īpašs.
Biju tā domājis tāpēc, ka gandrīz katru svētdienu, kad apsēžos baznīcas solā, iekšēji sajūtos miris. Tāpēc, ka katru svētdienas rītu mani plosa iekšējs konflikts starp vēlmi piedzīvot Dievu kopā ar līdzcilvēkiem — un vecajām traumām, kuras uzplēš ierastā kārtība ar trim kopdziesmām un svētrunu.
Domāju, ka esmu īpašs, jo pieņēmu, ka visā zālē esmu vienīgais, kas svētdienas rītos tā jūtas. 

Es ģērbjos reliģiskā traumā. Tas ir mans stils. Tāda estētika.
Saprotiet to burtiski: es eju uz Dieva namu cepurē ar nagu uz muguru, saplēstos džinsos, notetovējies, ar pīrsingiem — lai neviens neiedomātos, ka esmu labs kristietis. Es nejūtos labs kristietis un nevēlos izskatīties pēc tāda. Gandrīz katru svētdienu jūtos iekšēji miris.
Var to saukt par pozu vai klišeju, bet tas precīzi attēlo manu iekšējo stāvokli.
Daru, ko gribu.

Pirms gada es pievienojos grupai, kura dibināja jaunu draudzi. Ar mērķi būt īstiem, atvērtiem un godīgiem — vismaz viņi paši tā teica. Manā uztverē tie visi ir novalkāti vārdi, jo tāpat runā daudzas smadzeņu pūderētāju draudzes — lai notirgotu savu smadzeņu pūderēšanu tādiem kā es.
Nu, jūs jau zināt, kā tas notiek:
„Visi ir gaidīti” (līdz brīdim, kad tu vairs neesi gaidīts).
„Mēs šeit nevairāmies no grūtiem jautājumiem” (kamēr tu piekrīti pareizajām atbildēm).
„Šeit tu vari būt atklāts” (līdz brīdim, kad tava atklātība liks mums justies neērti).
Bet tik un tā es vēl arvien neesmu gatavs pavisam atmest cerību, ka vismaz kādi cilvēki kaut kur patiešām vēlas būt īsti, atvērti un godīgi — pa īstam, ne tikai brenda pēc.
Tāpēc arī pievienojos tai grupai, kas dibināja jaunu draudzi. Pašā pirmajā tikšanās reizē mēs sasēdāmies viesistabā aplī, un katram bija kaut kas jāpasaka par sevi.
Tā kā ģērbjos reliģiskās traumas estētikā, pateicu kaut ko tīšuprāt provokatīvu. Neatceros detaļās, bet kaut ko par to, ka man simpatizē budisms, un vēl iespraudu „fuck” — divas lietas, kas likušas savilkties skābiem ģīmjiem visās draudzēs, kur līdz šim esmu gājis. Pēcāk kāds pienāca un iečukstēja man ausī: „Es arī pa druskai spēlējos ar budismu, bet nezināju, ka te to drīkst sacīt.”
Tā es daru vienmēr. Pasaku ko tādu, ko mūsu sabiedrībā nedrīkst sacīt.
Un ikreiz, kad kāds pienāk un atzīstas: „Es arī tā domāju, bet nezināju, vai te to drīkst sacīt,” — es pasmaidu.
Tas ir labi. Tieši tāpēc jau es daru to, ko daru: rakstu internetā, runāju publiski, saku „fuck” draudzes sanāksmēs.
Es uzskatu, ka kauns ir visu mūsu sāpju sakne un ka zāles pret to ir — darīt sevi ievainojamu. Nostāties stobra galā, atplēst kreklu un pateikt: „Jā, redziet, tāds es esmu!” Es ticu, ka kauns zaudē vismaz daļu savas indes, ja citi ierauga, ka viņi nav vienīgie tādi.
Ja tāda lieta kā „dzīves aicinājums” reāli pastāv un nav tikai mārketinga triks pašpalīdzības grāmatu pārdošanai, tad, domāju, mans dzīves aicinājums ir kļūt ievainojamam — un pavērt ceļu citiem tādiem kļūt. Tāpēc, kad es pasaku kaut ko, ko nepienākas sacīt, un jūs atzīstat: „Es arī tā jūtos, bet nezināju, ka drīkstu par to runāt,” tad saprotu, ka daru to, kam esmu aicināts.

Bet dažkārt es nogurstu valkāt reliģiskās traumas estētiku.
Es nogurstu būt pirmais, kam jāpasaka kas tāds, par ko pie mums nerunā. Nogurstu no sajūtas, ka esmu vienīgais tāds, kas svētdienas rītos jūtas iekšēji miris.
Ja reiz mēs sanākam šeit tāpēc, ka gribam būt īsti, atvērti un godīgi, kāpēc tad joprojām uzskatām, ka ir lietas, par kurām nedrīkstam runāt? Kāpēc mēs nevaram nākt baznīcā ar visu savu būtni, visu sirdi un dvēseli, nevis tikai ar to daļu, ar kuru pieņemts?
Mēs sakām, ka esam šeit, jo negribam dzīvot ar masku.
Tad kāpēc man vienmēr jāsāk pirmajam?

„Tu devi man signālu, ka arī es drīkstu runāt atklāti.”
Tā pirms dažām dienām man sacīja Verna. Viņa runāja par to sanāksmi gandrīz pirms gada, kad es pateicu „fuck” un kaut ko par labu budismam.
Verna ir manas mammas vecumā un, pēc visām pazīmēm spriežot, cienījams cilvēks. Cienījamiem cilvēkiem manas mammas vecumā nepienāktos priecāties, kad es baznīcā lamājos. Viņiem pienāktos mazliet samulst un negribīgi pieņemt mani, norakstot tādu uzvedību uz jaunības impulsiem.
Pilnīgi noteikti viņiem nepienāktos manus no sirds nākušos lamuvārdus uztvert kā signālu, ka arī paši var baznīcā no sirds nolamāties.

Ir pagājis gads, kopš iesaistījos grupā, kas dibināja jaunu draudzi, gads — un svētdienas rītos es joprojām jūtos iekšēji miris, neapmierināts ar sevi un pārsvarā viens.
Tomēr šajā jaunajā draudzē godīgums nav tikai brends, tikai mārketinga triks, jo, kad es pateicu mācītājam, kā jūtos, viņš atbildēja: ir okei. Viņš nenolasīja man sprediķi. Tā vietā viņš deva man pašam iespēju norunāt sprediķi.
Tā nu kādā svētdienas rītā decembra sākumā pēc kopdziesmas un ziņojumiem es piecēlos, lai sludinātu. Bet sprediķa vietā es pateicu draudzei, ka iekšēji jūtos miris, ka nevaru ciest Bībeli, ka man nepatīk baznīcas dziesmas un ka jūtos briesmīgi viens.
Pēc tam bariņš cilvēku man atzinās, ka arī jūtas tāpat.

Es ģērbjos reliģiskā traumā, lai pārpratuma pēc kāds neiedomātos, ka esmu labs kristietis.
Bet es esmu kļūdījies, pieņemot, ka visi pārējie draudzē jūtas labi kristieši. Pieņēmu tā tāpēc, ka viņi ģērbjas, kā nopietniem pieaugušiem cilvēkiem pieklājas, tāpēc, ka viņi dzied baznīcas dziesmas, un tāpēc, ka viņi nesaka „fuck”, kamēr neesmu pateicis to pirmais.
Pārāk ātri esmu aizmirsis visus tos gadus, kad pats valkāju obligāto reliģiskās performances uniformu, apglabājis zem tās savas šaubas un sāpes un klusībā lūgdamies no Dieva, kaut rastos kāds, kas man pateiktu, ka neesmu vienīgais tāds.
Tev nemaz nav jāvalkā reliģiska dumpinieka tēls, lai svētdienas rītos justos iekšēji miris.

Es baznīcā lamājos, jo gribu būt godīgs.
Es baznīcā lamājos, jo gribu, lai sajūtat, ka arī jūs drīkstat būt godīgi.
Bet vēl es lamājos tāpēc, ka noticu savas kauna sajūtas iedvestajiem meliem, ka esmu te vienīgais tāds. Es baznīcā lamājos, jo baidos, ka esmu te vienīgais, kas svētdienas rītos jūtas iekšēji miris. Es lamājos, jo saprotu: būt pirmajam, kurš noņem masku, — arī tā var kļūt par sava veida masku. Es baznīcā lamājos, jo jūtu, ka ievainojamības pozā jutīšos drošāk nekā ja pa īstam tikšu ievainots.

Deivam bija taisnība: es nemaz neesmu tik īpašs.
Reliģiskā trauma nav mans monopols. Neesmu te vienīgais, kas spēlējas ar budismu. Neesmu te vienīgais, kam reizēm prasās pateikt „fuck”. Pat neesmu te vienīgais, kas ir notetovējies.
Esmu pateicīgs tiem no draudzes, kas ļauj man baznīcā lamāties, kad jūtu, ka tā vajag. Esmu pateicīgs Vernai, kura atzinās, ka es viņu atbrīvoju, ļāvu būt tādai, kāda viņa patiesībā ir, un esmu pateicīgs Deivam, kurš pateica man acīs, ka neesmu tik īpašs kā iedomājos.
Man nav viegli baznīcā. Es nevaru ciest Bībeli, man nepatīk baznīcas mūzika, un parasti svētdienās es jūtos iekšēji miris.
Es baznīcā mēdzu lamāties, jo gribu, lai jūs zinātu, ka neesat vienīgie tādi. Bet no jums esmu mācījies, ka arī pats neesmu vienīgais tāds. Paldies jums par to!
Kāpēc es baznīcā mēdzu lamāties Kāpēc es baznīcā mēdzu lamāties Reviewed by VA redakcija on sestdiena, marts 11, 2023 Rating: 5

Nav komentāru:

ads 728x90 B
Nodrošina Blogger.