Tēvreize - skaitīt vai neskaitīt?

Biju sākumskolas skolnieks, kad vedu mazo māsu ar riteni uz lauku baznīciņu Gaiķu pagastā. Ne cik tālu tikuši, divritenim nokrita ķēde. Tā ar šo braucamo mēdza gadīties. Nokāpām, uzliku ķēdi un skubināju māsu lūgt Dievu, lai ķēde turpmāk vairs nekrīt. Abi salikām rokas, noliecām galvas, aizvērām acis, un es skaitīju: “Mūsu Tēvs, Debesīs! Svētīts, lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība! Lai ...”
Mūs trīs kilometru ceļā Tēvreizi nācās skaitīt vairākkārt. Citiem vārdiem, tas neko nepalīdzēja – ķēde turpināja krist.

Pievēršoties kristietībai nopietnāk, sapratu, ka formāla vārdu skaitīšana ir tukša. Tā tiešām neko nepalīdz. Dievs vēlas ar mums komunicēt, sarunāties, nevis klausīties pantiņus pie dāvanu maisa, kur skaitītāji par katru dzejolīti sagaida kādu dāvaniņu.

Un tomēr, kā lūgt? Kā sarunāties ar Dievu? Kad mācekļi šo jautājumu uzdeva Jēzum, Viņš atbildēja: “Tādēļ lūdziet tā: mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk Tava valstība! Lai ...”

Pēdējos gados mana attieksme pret šo lūgšanu ir ļoti mainījusies. Neesmu dzirdējis nevienu pārāku lūgšanu par šo. Lai gan Bībelē nav liecības, ka kāds jelkad būtu lūdzis saskaņā ar Kristus doto paraugu, savās ikdienas sarunās ar Dievu es gandrīz vienmēr turos pie šiem vārdiem. Es vienkārši nespēju iedomāties citu, labāku veidu, kā lūgt.

Lūk, daži iemesli, kas man liek tā darīt.

Šī lūgšana Visvareno un pāri visam esošo Dievu ieved grēcīgā cilvēka pašā sirdī. Tā pakāpeniski no bezgalīgā plašuma sašaurinās līdz sīkā indivīda iekšējai pasaulei. Lūgšana sākas ar pāri visam esošo Dievu kā mūsu Tēvu, tad par Viņa Vārdu, tad Dieva valstību, tad lūgums par mūsu zemi, kurai vajadzētu vadīties pēc Dieva gribas. Tālāk lūgšana sašaurinās, ietverot mūsu apkārtni, no kā atkarīga mūsu fiziskā labklājība (darbs, saimniecība, valsts). Nākamais ir šaurāks loks – mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem, pārsvarā ar tuviniekiem. Līdz beidzot tā fokusējas uz mums pašiem un mūsu iekšējo pasauli, kur atklājas mūsu patiesā daba un mūsu galvenās problēmas.

Šī ir arī pakļaušanās lūgšana. Mūsdienu “self” (pats) kultā un kultūrā tas ļoti noder.

TU esi Tēvs, mēs visi tikai bērni. TAVS Vārds lai tiek pagodināts, ne mans. Lai nāk TAVA valstība – TU esi noteicējs, ne es. TAVA griba lai notiek, ne manējā, ne manu labvēļu, ne ienaidnieku, ne kāda cita, bet Tava. Jo mēs, cilvēki, esam savtīgi, bet tu domā par mūsu patieso labumu.
Mēs esam atkarīgi no Dieva arī mūsu fiziskajās vajadzībās. Lai kā mēs paļaujamies uz saviem pūliņiem un ikmēneša ienākumiem, mēs neesam pašpietiekoši. Mums ir nepieciešams, ka Dievs gādā par mūsu uzturu un citām fiziskām vajadzībām.
Bet tikpat ļoti kā dienišķā maize, mums ir nepieciešama Dieva piedošana. Gan tīši, gan netīši mēs mēdzam cits citu sāpināt. Un tikpat ļoti kā mums, arī citiem cilvēkiem ir nepieciešama mūsu piedošana.
Visbeidzot, mēs bez Dieva esam bezspēcīgi tik galā paši ar savu uzvedību. Mēs nespējam stāties pretī mūsu kārdinājumiem, kas ir mūsos pašos.

Kristus lūgšana ir arī attiecību lūgšana. Lūk, piemērs, kā šo parauglūgšanu es izmantoju, lūdzot par savām attiecībām ar dēlu, kas ne vienmēr ir gludas un patīkamas. Jūs varat līdzīgi lūgt par jebkurām citām attiecībām ar saviem līdzcilvēkiem.

Mūsu Tēvs – mēs abi esam Tavi bērni – vienādi Tavā priekšā.
Kaut mūsu attiecībās Tu tiktu pagodināts!
Lai mūsu starpā ienāk Tava valstība – taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.
Lai notiek Tava griba, kā Debesīs, tā arī mūsu starpā – ne mana, ne mana dēla, bet Tava griba. Kaut mēs to saprastu un spētu tai pakļauties.
Dod mums to, kas apmierinās mūsu fiziskās vajadzības. Manā gadījumā: ļauj man vairāk izgulēties, lai spēju būt savaldīgāks.
Piedod man, ka sāpinu savu dēlu. Piedod viņam arī viņa pārkāpumus. Es arī tos piedodu.
Neieved mani kārdināšanā – atturi mani, mūs no turpmākiem konfliktiem. Un pats galvenais, atbrīvo mani no visa ļauna. Es apzinos, ka visas problēmas sākas manī. Mana sirds ir mūsu konfliktu avots. Bet es nespēju pats sevi dziedināt.

Es gandrīz katru rītu iesāku ar līdzīgu lūgšanu. Kāds rezultāts? Vēl pirms skolas autobusa piedzīvojam kārtējo kliegšanu, bāršanos un saspīlējumu attiecībās. Citiem vārdiem, tēvreize neko nepalīdz – konflikti turpina rasties.

Un tomēr es šo lūgšanu lūdzu un ticu, ka tā tiks uzklausīta. Esmu sapratis, ka šīs lūgšanas mērķis nav pierunāt Dievu pārdabiskā veidā atrisināt visas manas problēmas. Tā drīzāk ved mani atpakaļ pie pareizās domāšanas. Tā atkal saliek manā prātā visu pareizā secībā. Tā liek man atkal uz lietām skatīties līdzsvaroti. Tā, pirmkārt, maina un sakārto manu iekšējo pasauli, manu uztveri. Un tad sāk mainīties arī pārējais. Tad palēnām mainās arī manas attiecības ar apkārtējiem un manu dēlu.

Tādēļ lūdziet tā: “Mūsu Tēvs, Debesīs! Svētīts, lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība! Lai ...”