Brauciens uz Tezē

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (30.turpinājums): 

1994.gads ne tikai man bija sākums daudz jaunām un patīkamām pārmaiņām. Taņa kristījās, pēc tam arī Aidis, un tad abi vienojās laulībā. Prātā palicis, ka, pirms viņi salaulājās, viņi atnāca pie mums, lai mēs kā vecāki svētītu viņu izvēli. Tas bija ļoti patīkami. Mēs visi zemojāmies Dieva priekšā un izlūdzām Viņa svētību.

Viņus salaulāja Uldis Liepiņš Kupala ielā, bet kāzas rīkojām turpat Pļavniekos, Dzeņu ielā. Galvenā saimniece kāzu mielastam tika izraudzīta mana pusmāsa Aija. No Līvāniem sarunājām Zukuli, kas kāzas uzņēma video filmā. Ar viņu Aidis iepazinās, kad es rīkoju Līvānos semināru. Ir brīnišķi, ka var to visu iemūžināt un jebkurā brīdī noskatīties.

1994.gadā arī tiku ordinēts kā pilntiesīgs mācītājs un varēju, ja vajadzīgs, arī laulāt.
Tā gada vasarā  mums arī bija izdevība pirmo reizi nokļūt Eiropā ārpus Latvijas. Aidis un Taņa ar Ulda Liepiņa atbalstu bija noorganizējuši braucienu uz Tezē klosteri Francijā. Tezē ir ekumēniska kustība. Tā mums radās iespēja pirmo reizi ieraudzīt Eiropu.

Autobusā lielākoties bija Rīgas 5.draudzes locekļi. Atbildīgais par braucienu bija Aidis. Uldis un es bijām vairāk kā garīgie vadītāji. Lielāko laika daļu mums nācās uzturēties Tezē kopienā. Katru dienu tur notika lielā sanāksme grandiozā teltī un mācību nodarbības savukārt citās teltīs. Tur labi ēdināja un izguldināja bez jebkādas maksas.

Atceros, Ligita pat vairākas reizes izstāvēja rindu pēc ēdieniem. Viss pasākums bija iespaidīgs, tāpēc pēc tam centāmies dzirdēto un redzēto pārrunāt. Katru dienu tika rīkotas dažādas nodarbības, kas bija ļoti labi un pārdomāti noorganizētas. Pēdējā dienā, kad Tezē kopienas dibinātājam Rožē apkārt bija sapulcējušies daudz bērnu, Ulda meitiņa Lienīte viņam pasniedza grāmatu „Lielā cīņa”.

Mūsu vīzu un ceļojuma laika termiņa limits vēl atļāva pēc tam izbraukt cauri visai Francijai. Uldis līdzi bija paņēmis vairākas grāmatu pakas „Lielā cīņa” franču valodā. Tās tika dotas cilvēkiem rokās, kā arī ieliktas pastkastītēs. Vienu dienu ļāvāmies atpūtai pie Vidusjūras.
Brauciens tiešām bija izdevies, un atpakaļceļā varējām vēl daudz ko ieraudzīt. Parīzē vienu nakti pat pārgulējām uzslietās teltīs pie slavenā Eifeļa torņa.

Prātā palicis arī kāds amizants atgadījums. Vairāki gulēja autobusā, tai skaitā arī Sveta. Siltās nakts dēļ durvis un logi bija vaļā. Sveta bija pamodusies, kad pēkšņi pamanīja, ka augšējā autobusa lodziņā parādās roka un sniedzas pēc tuvumā pakārtās sieviešu somiņas. Sveta piecēlās sēdus un iesita zaglim stipri pa roku. Kad bija jau rīts un Sveta izstāstīja šo nakts notikumu, pateicāmies Dievam, ka viss tā beidzies. Somiņā bija ne tikai nauda, bet arī pase.

(turpinājums sekos)