Sabiezē tumši mākoņi

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (28.turpinājums): 

Pēc draudzes izveidošanos Līvānos Jēkabpilī sabiezēja tumši mākoņi. Ienaidnieks nesnauda, un varēja redzēt, ka viņu neapmierināja daudzie panākumi.

Tūlīt pēc Līvāniem nolēmām sarīkot evaņģelizācijas semināru Pļaviņās. Te tik daudz klausītāju vairs nebija, kā tas bija Jēkabpilī un Līvānos. Bet tie, kas atnāca, nāca līdz galam. Jautājums tikai, kāpēc viņi nāca? Pārsvarā klausītāji bija vietējie luterāņi ar viņu baznīcas priekšnieku priekšgalā. Viņš noslēgumā centās provocēt ar dažādiem jautājumiem. Varēja saprast, ka viņš vēlās visādi ietekmēt klausītājus mums neuzticēties un atturēt kristīties. Divi tomēr pieteicās, bet, kad kristības tuvojās, viņi domas mainīja.

Līdzīgi notikumi risinājās arī Salās. Tur nāca tikai 15 cilvēku. Mani bērni upurēja laiku, dzīvodami mēnesi pie mums, un katru vakaru bija seminārā. Pusi no semināra interesantā veidā vadīja Aidis ar pārējiem jauniešiem. Varēja redzēt, ka visiem patika, jo bija arī muzikālie priekšnesumi. No 15 apmeklētājiem kristībām pieteicās 10. Kristības bija sarunātas pēc nedēļas turpat Salās. Pa nedēļu aizbraucu, lai nedaudz ar katru no viņiem pārrunātu. Bet mani gaidīja nepatīkams pārsteigums. Izrādījās, ka pēc semināra noslēguma  nākošajā dienā katru bija apmeklējis luterāņu mācītājs un pierunājis nesteigties ar kristībām, pat vairāk, izteicies, ka tas labi viņiem nebeigšoties. Tātad arī šeit visi bija kaut kādā veidā saistīti ar viņa baznīcu.

Es gan seminārus organizēju vēl Jēkabpilī, Kūkās, Variešos, Aknīstē, bet cilvēki vairs nevēlējās kristīties. Varēju nu vairāk laika veltīt draudzes iekšējai dzīvei. Notiekošais draudzē arī varbūt bija viens no iemesliem, kāpēc vairs nesekmējās evaņģelizācija. Bija samilzušas vairākas problēmas, kuras nevarēja atstāt bez ievērības. Viena bija jau agrāk pieminētā draudzes locekļa „nepareizā” uzmanība pret zēniem. Par viņu bija daudz sūdzību no kaimiņiem. Kad es viņam par to jautāju, viņš man asi atcirta, sakot: ja neliksimies mierā, es vairs ilgi nestrādāšu, un arī draudze izputēs.

Par viņu bija runas jau arī agrāk, kad draudzē bija citi mācītāji, bet viņi laikam šim jautājumam nebija pievērsuši uzmanību.  Atceros, ka jautāju par to vienam no kādreizējiem mācītājiem Herbertam Driķim. Viņam šī problēma bija zināma. Nekas neatlika, kā ierosināt izslēgt šo cilvēku no draudzes. Draudze nobalsoja par to.

Otra nepatīkama problēma bija tā, ka vienam draudzes loceklim bija lielas problēmas ar alkoholu. Sevišķi to pārdzīvoja viņa māte. Viņa nāca pie mums, ar asarām sūdzēdama savas bēdas. Kopīgi lūdzām Dievu. Gāju pie viņa uz mājām, diemžēl viņš izvairījās ar mani satikties. Pāris reizes tomēr beidzot  izdevās aprunāties, bet viņš noliedza, ka dzer. Līdz brīdim, kad pats redzēju viņu piedzērušos. Izrunājos, un es teicu: ja viņš vēlas palikt draudzē, tad mums jācīnās par uzvaru pār dzeršanu. Dievs palīdzēs, ja viņš lūgs Viņa palīdzību.

Aizritēja viens, otrs mēnesis, nekas nemainījās. Draudzē nobalsojām, ka ja pusgada laikā nekas nemainīsies, mums nāksies viņu atskaitīt no draudzes.  Par to visi bija vienisprātis. Pusgads pagāja, un mums nācās viņu svītrot no draudzes sarakstiem.

Ar to visas likstas vēl nebeidzās. Vienā reizē pie mums noraudājusies atnāca meitene, ar ko draudzējās Aidis, kas bija kristījusies pie mums Jēkabpilī. Viņiem esot izjukusi draudzība. Bijām ļoti pārsteigti. Kad izjuka Aida pirmā draudzība, viss noritēja mierīgi. Bet šoreiz šīs meitenes māte sacēla lielu troksni. Viņa droši vien bija iecerējusi, ka viņai būs ievērojams znots, un centās darīt visu, lai abu draudzību saglabātu. Mēs ar Hildiņu, vērojot notiekošo, gan sapratām, ka ja ne tagad, tad vēlāk viņi šā vai tā pašķirtos. Aidis pēc rakstura ir līdzīgs Hildiņai. Lai arī noteikts, pēc dabas viņš ir daudz mierīgāks un nosvērtāks.

Kā jau teicu, viņas māte sacēla lielu troksni gan Jēkabpilī draudzē, gan aizbrauca uz Rīgu sūdzēties vadībai. Nevarēdama nomierināties, viņa arī aizbrauca uz Tuberkulozes slimnīcu Sauriešos pie galvenā ārsta. Aidis tajā laikā atradās tur, jo bija saslimis ar bronhiem un bija tur jau iedraudzējies ar vienu jaunu meiteni vārdā Tatjana. Arī viņa slimoja, tikai daudz nopietnāk, ar plaušu tuberkulozi. Viņas slimības process bija pat smagāks nekā man jaunībā.

Lielais troksnis, ko radīja šī māte, nevarēja palikt bez sekām. Jēkabpils draudzē viens otrs atklāti pieprasīja, lai es uzņemos pilnīgu atbildību par notikušo. Manā varā taču nav spēka piespiest jaunos palikt kopā! Jāpiebilst, ka tajā laikā draudzē daudz stingrāk skatījās uz šiem jautājumiem nekā tagad. Arī tad, ja bija tikai atklāta draudzība, kaut nebija laulības, vienpusēja draudzības šķiršana tika uzskatīta kā pārkāpums. Aidim tā nebija pirmā reize, un to daudzi zināja.

Jāsaka, man un Hildiņai to nebija viegli pārdzīvot. Bet arī Aidim pašam bija pārdzīvojumi. Hildiņa pat uzrakstīja viņam garu pārdomu vēstuli. Kad bijām apciemojuši viņu slimnīcā, ejot prom, Hildiņa viņam iedeva rokās šo vēstuli, lai vēlāk to izlasa. Prātā palicis, ka viņš pateicās par to, kas tur rakstīts, teica, ka viņam nācies par visu notikušo daudz ko pārdzīvot.

Rīgas 1.draudze viņu izslēdza no saviem sarakstiem. Ja tas nenotiktu, tad Jēkabpils draudzē droši vien daudzi ar mani paliktu neapmierināti.

Sātans turpināja aktīvi darboties. Tamāra, kas draudzē bija ļoti aktīva, kļuva arvien neapmierinātāka. Pirmkārt, viņa sūdzējās, ka svētrunas nav viņas dzimtajā valodā. Tulkošana viņu vairs neapmierināja. Es arī katru sabatu nevarēju būt  Jēkabpilī. Vienu gadu man nācās ik pāris sabatus braukt uz Madonu. Pēc tam, kad izveidojās draudze Līvānos, arī tā bija jāapkalpo. Tas vairākos draudzes locekļos radīja neapmierinātību.

Tamāra sāka apmeklēt citu konfesiju dievkalpojumus. Drīz viņai radās dažādas savādas idejas, kuras viņa gribēja ieviest arī pie mums. Viņai šķita, ka draudzei trūkst Svētā Gara dāvanu, un aicināja tiekties pēc valodām. Vienā reizē viņa sāka runāt dīvainās mēlēs.

Ar savu enerģiju viņa ietekmēja vēl dažus. Viņai piebiedrojās viena krievu ģimene. Nekādas pārrunas nepalīdzēja. Mums nācās šķirties. Bet mani vēl pirms tam aizsūtīja strādāt Rēzeknē.

(turpinājums sekos)