Manas mammiņas dzīves pavērsiens

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (29.turpinājums): 

Mana mamma bija pārcēlusies dzīvot Aizkraukles rajonā. Viņa saņēma pensiju, tur bija privatizējusi dzīvokli lauku mājā. Iegādājās kaziņu un iztika ar pienu, ko izslauca. Arī kartupeļi un saknes bija savi.

Pusmāsai Aijai bija dzīvoklis Jaunjelgavā, bet viņa biežāk uzturējās pie mammas un palīdzēja lauku darbos, īpaši vasaras laikā, kad nevajadzēja skolā strādāt par pavāri. Kad Aija vairs nevarēja arī strādāt skolā, jo tur bija radies iztrūkums virtuvē, mamma ieteica, lai viņa pārceļas pie viņas. Nedaudz arī iedeva naudu.

Viss bija labi līdz brīdim, kad mammu piemeklēja spēcīga bronhiālā astma. Govs savulaik viņai bija iespērusi pa plecu, un tur izveidojās briesmīgs veidojums, kura likvidēšanai pielietoja apstarošanu. Apstarošana savukārt izraisīja sirds slimību un bronhiālo astmu.

Vienā reizē lēkme bija tik spēcīga, ka ārsti atzina- ja kas tāds atkārtosies, viņi vairs palīdzēt nespēšot, tāpēc ieteica vērsties vai nu pie kāda mācītāja, vai arī dziednieka- zīlnieka. Zenta bija ieteikusi kādu dziednieci, un, pirms viņas abas taisījās tur aizbraukt, mamma aprunājās ar mani.
Es sacīju: „To nu gan nē!” Izlasīju, kas rakstīts Jk. 5:13-15. „Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņš lūdz Dievu… un ticīga lūgšana izglābs slimo…”

Neatceros, ko mamma sacīja, bet viņai tas nešķita nopietni. Viņas abas tomēr apmeklēja dziednieci. Mamma pēc tam atkal ieradās pie manis un triumfāli paziņoja, ka esot vesela, varot tagad brīvi elpot. Dziedniecei uz galda esot pat bijusi Bībele. Dziedniece, lai iegūtu mammas uzticību, bija izstāstījusi, cik mammai ir bērni, kā katrs dzīvo. Pat pareģojusi, kas katru no bērniem sagaida tuvākajā nākotnē. „Vienīgi,” sacīja mamma, „kad runa bija par tevi kā vecāko bērnu, tad dziedniece sacīja, ka viņai priekšā ir balts ekrāns, un par tevi viņa neko pateikt nevarot.”
Klausījos mammiņā un neticēju savām ausīm. Tūlīt teicu: „Tas Kungs, kam es kalpoju, neļaus kādam citam noteikt manu nākotni.”

Neatceros, cik ilgs laiks bija aizritējis, Mārīte man ļoti uztraukta piezvanīja un teica, ka mammiņai ir ļoti slikti un viņa steidzīgi vēlas kristīties. Es tobrīd vēl nebiju pat iesvētīts kā draudzes vecākais, tāpēc sarunāju tūlīt Valentīnu Blaubergu (bijušo mācītāju), un braucām uz Aizkraukli. Tur Daugavā mamma tika kristīta.

Tas bija aizkustinošs brīdis. No tā brīža viņai astmas lēkmes tik stipras vairs nebija.

Mammiņa saprata visus savus grēkus un vēlējās Dievam paklausīt. Pie katras izdevības centos viņu uzmundrināt. Viņa jau daudz zināja, bet negribēja sev ko aizliegt. Pēc kristībām viņa kādu laiku centās būt uzticīga desmitā došanā, bet tad manīju, ka kaut kas noticis. Jautāju, bet viņai bija dažādas atrunas. Kamēr viņa deva desmito tiesu, viņas dzīvē bija acīmredzamas svētības. Tagad, kad viņa pārtrauca dot, notika dažādas nelaimes. Viens kazlēns pakārās, otrs saslima utt. Es sacīju: „Mammiņ, tu taču redzēji, kā Dievs Tevi sākumā svētīja, jo Tu Viņam paklausīji.” Beidzot viņa man piekrita.

Ticības stiprinājums bija tad, kad viņa saslima (bija problēmas ar žultspūsli) un viņai vajadzēja doties uz slimnīcu. Es viņu slimnīcā apmeklēju un visu pārējo slimnieču klātbūtnē skaļi lūgšanā uzticēju mammu Dievam. Nākošā dienā viņai bija paredzēta operācija. Uz to viņa gāja pilnīgā mierā. Operācija noritēja tiešām labi, un mamma pēc tam gan ārstiem, gan arī pārējiem slimniekiem sacīja, ka tas viss ir lūgšanu rezultāts.

(turpinājums sekos)