Darbs cietumā

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (26.turpinājums): 

Jau drīzi vien, uzsākot garīgo darbu, iesaistījos arī kalpošanā cietumā Jēkabpilī. Nav īsti atmiņā palicis, kas man to ierosināja. Es biju viens no pirmajiem, un drīz to darīja arī baptisti. Atmiņā palikusi pirmā reize, kad viņu tā saucamajā klubā bija atnākuši daudzi uz mani palūkoties. Bija tāda savāda sajūta. Neatceros, ka būtu bail, bet kaut kas traucēja. Lai gan klāt bija viens no apsargiem, daži mēģināja mani provocēt. Ar laiku pieradu, un viņi arī citādi uzvedās.

Ieslodzītie izrādīja lielu interesi. Pat tie, kam bija pavisam maz palicis tur atrasties. Interesanti, ka šī garīgā interese 90.gados bija vienlīdz liela kā ārpus cietuma sienām, tā arī tur iekšā.

Divi, kuru uzvārdus vēl atceros, Valdis Veinbergs un Armands Rezgoriņš, kuriem bija palicis mazs termiņš, ļoti vēlējās tieši cietumā tikt kristīti. Viņi negribēja gaidīt, līdz atbrīvosies. Es biju lasījis un dzirdējis, ka Krievijā tajā laikā cietumā jau bija notikušas kristības. Ja to nebija iespējams izdarīt cietuma teritorijā, tad konvoju pavadībā kristīja arī ārpusē.

Vērsos pie cietuma administrācijas ar lūgumu ļaut kristīt šos divus puišus. Cietumā tas nebija iespējams, tāpēc man nācās braukt uz Rīgu pie tā laika iekšlietu ministra A.Važņa. Viņš apsolīja padomāt un dot atbildi Jēkabpils ieslodzījuma vietas vadībai.

Nebija ilgi jāgaida, kad varējām šos zēnus kristīt tomēr turpat uz vietas. Tas bija ziemas laiks. Vienu no milzīgiem toveriem piepildīja ar ūdeni pusotra metra augstumā, un tajā nācās iekāpt pa trepītēm. Vēl tagad ir saglabājies uzņēmums, kas gan veikts pēc kristībām. Tajā redzams, ka esam daudzi: Viktors Geide, Ziedonis Geide, Gunārs Kairis, Ojārs, mans Vilnis un Aidis, kā arī Armands Ievītis un citi. Rezgoriņam bija atbraukusi viņa līgava. Formā arī blakus stāv apakšpulkvedis Petkuns.

Kristībniekiem tas bija īpašs brīdis. Pārējie ieslodzītie nevarēja būt klāt. Bet tas, ko viņi vēlāk dzirdēja, arī viņus ierosināja čaklāk gatavoties un pieteikties kristībām. Vēlāk kristību vieta tika ierīkota jau citā vietā, nebija jākāpj lielajā ,,katlā”. Vienā reizē nācās pat nokristīt 10 cilvēkus.

Man ir uzdevuši jautājumu, cik daudzi no viņiem paliek ar Jēzu. Atmiņā palicis Igors Sedovs. Viņš pēc cietuma, kad bija vairāki gadi pagājuši, mani apmeklēja. Viņš atbrauca no Tulas, kur bija iestājies garīgajā seminārā. Viņš arī apprecējās ar meiteni no draudzes. Ļoti patīkams jauneklis. Viņš nebija vienīgais tāds. Bet bija arī daudz tādu, kas dažādu iemeslu dēļ aizgāja no Dieva.

Valdis Veinbergs, kas pirmais kristījās, drīz vien atbrīvojās no ieslodzījuma un aizbrauca uz Jelgavu. Es viņam iedevu Jelgavas dievnama adresi. Caur mācītāju noskaidroju, ka viņš dievnamā nav parādījies. Lūdzu, lai viņš viņu apciemo. Mācītājs man atbildēja, ka viņam bail iet uz bijušā cietumnieka māju. Nekas neatlika, kā pašam aizbraukt un uzmeklēt viņu. Izrādījās, tikko viņš ieradies mājās, viņu bija pierunājuši atzīmēt šo priecīgo notikumu. Pēc tam Valdis neveikli juties. Arī darbā, kur viņš tagad strādāja, nebija iespējams iztikt bez iedzeršanas.

Varēja redzēt, ka viņš neveikli jutās manā klātbūtnē. Apsolījās, ka tomēr aizies uz dievnamu. Ja būtu tur tuvumā kāds no draudzes, varbūt viņš tiktu pasargāts no kārdināšanām. Viņš redzēja, ka mani tas sāpina, ka viņš nevar palikt uzticīgs. Valdis no visas sirds to vēlējās, bet ienaidnieks darīja savu. Es Valdim sacīju: ar tādām grūtībām nācās saskarties, lai tevi tur kristītu! Viņš paskatījās uz mani, un redzēju, ka viņa acīs sariešas asaras. Ceru, ka viņš tomēr, ja arī aizmirsīs Dievu, agri vai vēlu atgriezīsies atpakaļ.

Armands Rezgoriņš, kas bija otrais kristībnieks reizē ar Valdi, no cietuma iznāca vēlāk. Viņu mēs pat pierakstījām pie sevis laukos. Man viens otrs jautāja, vai es nebaidos, ka viņš tā var atņemt visu māju. Vēlāk viņš Ogres rajonā iekārtojās kā uzņēmējs. Vienu laiku arī apmeklēja mūsu dievkalpojumus. Pēc tam gan pazuda interese, un mēs vairs neesam tikušies.

Reizi nedēļā trešdienās no rīta puses regulāri gāju uz cietumu. Rīgā man izrakstīja pastāvīgo caurlaidi, kuru katru gadu nācās atkal atjaunot. Sākumā ieslodzītie pulcējās viņu tā saucamajā kultūras telpā, un tur tos uzrunāju. Vēlāk ar viena ieslodzītā iniciatīvu- tas bija pieminētais Igors Sedovs, kurš nokristījies palika uzticīgs- izremontēja telpu, ko nosauca par kapelu. Šī telpa tika ierīkota piemērota dievkalpojumam. Tur tika izveidota arī garīgā bibliotēka. Savas grāmatas atstājām gan mēs, gan baptisti, gan vēlāk arī citas konfesijas.

Bez manis šeit nu nāca arī citu konfesiju pārstāvji. Vienā reizē man tika uzdots jautājums, kāpēc mēs esam tik atšķirīgi, ja visiem ir viena un tā pati Bībele? Kāds no citas konfesijas pārstāvjiem bija pat teicis, ka adventisti māca maldus. Protams, ka nevarēju nereaģēt. Apsolīju, ka vispirms parunāšu ar baptistiem. Nezinu, kāpēc biju iedomājies, ka sarunai būs kāds rezultāts.

Vienā darbdienā sarunājām tikties, lai saskaņotu to, ko tur mācām. Pirmais jautājums izraisījās par svēto dienu, kuru Dievs iesvētījis. Sarunā bija četri baptisti, divi no latviešu baptistu draudzes, divi no krievu. No adventistiem bijām es un Jānis Zariņš. Sākumā šķita, tās būs veselīgas pārrunas. Zariņš aktualizēja patiesību par sabatu, kamēr viņi, kā man šķita, bezmērķīgi pierāda svētdienas jeb pirmās nedēļas dienas svētumu. Divas vai trīs stundas tā pagāja, katram paliekot pie sava.

Es beigās sacīju, ka labāk būtu, ja mēs visi pielūgtu Dievu un uzticētu Viņam šo jautājumu, tad varbūt nākošajā reizē turpināsim pārrunas. Tā arī darījām. Lūdzām, lai Dievs palīdz katram pareizi izprast Dieva Vārdu un to sludināt. Atceros, kad beidzām lūgt, jauns baptistu darbinieks pagriezās pret mani un sacīja: „Un tā, vai tiešām jūs neko neesat sapratuši?” Es atkal pārsteigts raudzījos uz viņu un domāju to pašu par viņu. Jocīgi, vai ne? Pareizi ieslodzītie brīnījās: viens un tas pats Dieva Vārds, bet to izprot tik dažādi.

Jāsaka, cietuma administrācija mani uzņēma laipni. Sevišķi simpātisks likās apakšpulkvedis Serafīmovičs Žuravļovs. Es viņam uzdāvināju vairākas grāmatas. Viņam reizēm patika ar mani pārrunāt garīgus jautājumus. Dažkārt mēs satikāmies ārpus cietuma. Viņš dzīvoja Daugavpilī. Arī Pavlovs, viņš bija idejiskuma pārraudzītājs, labprāt mīlēja par visu diskutēt. Cietumnieki par viņu gan izteicās, ka viņš esot ļoti viltīgs. Vēlāk, kad viņš aizgāja pensijā, mēs bieži satikāmies vilcienā, braucot uz Rīgu.

Vienā reizē viņš mani iesauca savā kabinetā un pasniedza viena mūsu jaunkristītā  rakstītu vēstuli Jēkabpils draudzes māsai Irēnai. Tai pašai, kas brīnumaini atbrīvojās no balsīm. Kad to biju izlasījis, viņš iedeva izlasīt arī to, ko iepriekš Irēna bija rakstījusi viņam. Izlasīju abas un biju ļoti šokēts. Ne jau par to, ka notika sarakstīšanās. Cietumnieki paši lūdza, lai kāds viņiem raksta, un šī iespēja tika izlietota, lai viņus stiprinātu un iepazīstinātu ar Dievu. Viņiem īpaši patika rakstīt jaunām meitenēm, kurām nebija ģimenes. Bet tā kā tas ne vienmēr bija droši, biežāk rakstīja vecākas māsas. Nebija arī viegli atrast, kas vēlētos laiku veltīt šādām nodarbēm.  Kā jau sacīju, Irēna bija aktīva un dedzīga liecināt par Jēzu. Viņai bija vīrs un bērni, un tāpēc nebija no kā baidīties. Bet bija viens apstāklis, ko nebiju ņēmis vērā. Viņa bija nākusi no okultisma pasaules, no lielāka ļaunuma nekā citi. Cietuma pasaule arī ir ļauna.

Kad izlasīju vēstules, bija grūti lasītajam noticēt. Jaunkristītais viņai atzīstās mīlestībā, un viņa tāpat. Uzzināju, ka tās nav vienīgās tāda satura vēstules. Mēs gan bijām ievērojuši, ka Irēna vairs nav tāda kā agrāk. Domājām, ka tam varbūt ir mums nezināmi iemesli. Bet tas, ko tagad lasīju, man nebija ienācis prātā.

Nākamajā sabatā, kad viņa ieradās uz dievkalpojumu, pēc tā centāmies uzmanīgi noskaidrot, kas ir noticis. Viņa visu noliedza. Biju spiests atklāt, ko man bija parādījusi cietuma cenzūra. Protams, viņai tas bija ļoti nepatīkami. Devām padomu pārtraukt rakstīt. Diemžēl tas vairs nepalīdzēja. Viņa pat dabūja atļauju viņu apciemot un arī aizvest paciņu. Kad es un Hildiņa mēģinājām ieskaidrot, ka viņa ir atkal briesmās, viņa atbildēja: „Viņš ir ļoti labs un mīl mani.”  Mēs teicām: „Tev taču ir ģimene, bērni un vīrs.” Ar vīru viņai neesot nekā kopēja, bet šis esot tik mīlīgs utt. Neticējām savām ausīm. Kas par apmātību!

Droši vien jūs interesē, kas notika tālāk? Par to nedaudz vēlāk. Vienīgais, ko varu pateikt: viņš pēc atbrīvošanās tā arī pie viņas neatbrauca, un viņiem tālākie sakari pārtrūka. Es viņam biju teicis, lai necer, ka viņi paliks kopā, Dievs to nepieļaus. Rīgā nejauši ar viņu vienreiz vēl satikos, bet, ieraudzījis mani, viņš strauji aizgrieza galvu un aizsteidzās prom.

Vēl par cietumu runājot- reiz paņēmu sev līdzi vienu jaunu brāli no draudzes, lai viņš iepazīstas ar kalpošanu tur. Cerēju, ka ar laiku viņš aizvietos mani. Jo ne vienmēr būšu Jēkabpilī. Darbiniekus šad tad mainīja, pārcēla citur. Viņš arī bija ieinteresēts apmeklēt ieslodzītos. Diemžēl viņam pietika ar vienu reizi. Kamēr runāju, viņš bija paaicināts malā, un cietumnieki visādi mēģināja viņu ietekmēt.

Bez kalpošanas kapelā mani reizēm aicināja arī apmeklēt atsevišķas kameras. Kamerās atradās gan tie, kas bija noziegušies par kādiem pārkāpumiem, gan arī tie, kas paši labprāt vēlējās tur atrasties, baidīdamies no citiem biedriem. Daži vēlējās patiesi izrunāties ar mācītāju un izkratīt savu sirdi. Viņi labprāt bija arī gatavi mācīties Dieva Vārdu.

(turpinājums sekos)