Dieva Vārds Jēkabpilī un ne tikai

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (24.turpinājums): 

Pēc Rīgā piedzīvotajiem evaņģelizācijas pasākumiem nolēmu, ka vajadzētu mēģināt sarīkot ko līdzīgu mūsu apkaimē. Pēc neveiksmīgā gadījuma Koknesē nospriedām, ka jāmēģina vispirms uzrunāt cilvēkus Aizkrauklē. Izdomājām pilsētas kultūras namā reizi nedēļā rīkot svētdienas skolu. Tajā laikā tas bija populāri.

Izlīmēju afišas un sarunāju telpu. Cilvēki tiešām atnāca, arī ar bērniem. Hildiņa sāka nodarbības ar bērniem, es ar pieaugušajiem. Katru svētdienu no rīta braucām uz Aizkraukli. Neatceros vairs, cik ilgi, šķiet, darījām to pāris mēnešus un tad nolēmām turpināt nākošajā gadā.

Tajā pašā gadā arī nolēmu sarīkot ko līdzīgu Jēkabpilī, tikai šoreiz runa bija nevis par svētdienas skolu, bet evaņģelizācijas semināru, līdzīgi kā Rīgā. Sadrukājām reklāmas plakātus un ielūgumus ar programmu, semināra nosaukums bija „Mani laiki stāv Tavās rokās”. Uz afišām bija redzams cilvēks, kurš iegrimis domās un skatās uz lielo pulksteni, kas rāda tuvojamies 12. Plakātus izlīmējām visās ievērojamās vietās. Sarunāju Krustpils pusē Kultūras nama lielo zāli.

Apmeklētāju bija tiešām daudz. Biju pārsteigts par atsaucību. Cilvēkiem notiekošais interesēja. Es lasīju lekcijas pēc tā paša principa, kā to bija darījis Kolons. Tur bija lekcijas gan par sabatu, gan dvēseles nemirstību, gan arī zvēru un tā zīmi.

Atmiņā palikuši vairāki brīži. Kad izlasīju 2Moz. 20:8-11 un jautāju, kura ir septītā  nedēļas diena, kuru Kungs iesvētīja kā svētu, tad liels vairums sacīja, ka tā ir svētdiena. Es aicināju, lai paceļ rokas tie, kas tic, ka tā ir svētdiena, un daudzi to apliecināja. Pēc tam teicu, lai paceļ rokas tie, kas domā, ka sestdiena ir septītā diena. Ievēroju, ka bez adventistiem ir vēl arī citi, kas zināja, ka septītā diena ir sestdiena. Tad paņēmu luterāņu un baptistu kalendārus un nolasīju, kā viņiem ir sakārtots nedēļu cikls. Baznīcu kalendāros nedēļa iesākas ar svētdienu. Tas daudziem bija liels pārsteigums, īpaši pašiem luterāņiem, viņi to nebija pat pamanījuši. Raisījās dzīvas diskusijas. Pēc tam izlasīju priekšā Lk. 23:53-56, kur skaidri sacīts, ka pēc sabata nāk pirmā nedēļas diena, kad Kristus cēlās augšā. Neviens vairs neiebilda.

Atceros, kad bija beigusies lekcija par zvēru un viņa zīmi no Atklāsmes grāmatas, viens no dalībniekiem pēc sanāksmes pienāca pie manis un sacīja, ka es pārāk droši runāju.

Pēc pirmā semināra nokristījās vairāk nekā desmit cilvēku. Toreiz kristīt atbrauca Viesturs Reķis. Viņu bija nozīmējis Viktors Geide. Es vēl nebiju iesvētīts. Gadu vēlāk, kad beidzās otrais seminārs, kristīju jau pats. Otro rīkojām Jēkabpils kultūras namā, bet sabatos pulcējāmies dievnamā Zaļā ielā 5. Tur arī kristījām.

Vairāk atmiņā palikušas otrās kristības. Tās arī bija manas pirmās kristības, un tāpēc biju norūpējies, kā viss sanāks. Vēl tagad acu priekšā ir mazajā telpā atvērtais ūdens baseins. Mēs jau bijām pārģērbušies kristību tērpos, kad no blakus telpas iznāca baptistu mācītājs. Man ar viņu bija labas attiecības. Viņš redzēja, ka esmu satraucies, un mierināja mani.

Šoreiz kristībnieku bija vēl vairāk. Tie bija ne tikai no semināra, bet arī no Aizkrauklē rīkotās svētdienas skolas. Starp kristībniekiem bija arī Mārīte, mana māsa no Kokneses.

Līdztekus semināriem Bībeles lekcijas nosūtīju arī pa pastu. Vispirms ievietoju rajona avīzē sludinājumu. Tajā bija teikts, ka tiem, kas vēlās apgūt Bībeli un saņemt atbildes uz saviem jautājumiem, varu bez maksas palīdzēt. Biju pārsteigts, cik daudzi no dažādām vietām atsaucās. Visus pieminēt nav iespējams. Kādi no viņiem pēc neklātienes kursiem nolēma arī kristīties. Par kādiem tomēr jāpastāsta atsevišķi, jo viņu tālākais dzīves stāsts bija ar dažādiem spilgtiem notikumiem, kas liek daudz ko pārdomāt.

(turpinājums sekos)