Irēna

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (25.turpinājums): 

Reiz, atsaucoties uz sludinājumu apgūt Bībeli korespondences veidā, man atnāca pabieza vēstule. Rakstītāja Irēna jautāja, vai arī viņai ir iespēja mācīties un vai Dievs var viņai vairs piedot? Lai es varētu saprast, kāpēc viņa tā jautāja, viņa sīki bija aprakstījusi, kas noticis.

Irēna bija aizbraukusi uz Rīgu mācīties un tur apmetusies pie kādas vecas vecenītes. Šī vecenīte nodarbojās ar zīlēšanu uz kārtīm. Viņa bija piedāvājusi pamēģināt arī Irēnai, jo esot jau veca un viņai vajagot savu arodu kādam atstāt. Irēna bija arī pamēģinājusi, taču vēlāk nobijusies. Tā kā drīz viņai bijis jābrauc mājās pie mātes uz laukiem, viņa nolēmusi vairs pie šīs vecenītes neatgriezties.

Māte bija katoliete, un viņai uz galda atradās Bībele. Vienā reizē Irēna nolēma to palasīt, lai noskaidrotu, ko Bībele raksta par zīlēšanu. Viņa bija atcerējusies, ka kāds reiz par to bija ieminējies. Viņa paņēmusi Bībeli lai to atvērtu, kad pēkšņi izdzirdējusi kādu viņu uzrunājam: “Neaiztiec, šī grāmata nav Tev!” Paskatījusies apkārt, taču neviena tuvumā nav bijis. Viņa pārsteigta atkal gribējusi paņemt Bībeli, un atkal kāds viņu uzrunājis. Kopš šīs dienas viņa šo balsi dzirdējusi vairākkārt.

Viena no reizēm bijusi tad, kad viņa bija jau apprecējusies, un smagi saslima viens no viņas bērniem. Bērnam palika arvien sliktāk. Māte, būdama katoliete, mudināja skaitīt rožu kroni. Ārsti nevarēja nekā palīdzēt. Irēna izmisusi atkal pēc tik ilga laika mēģinājusi atvērt Bībeli. Tā pati balss uzstājīgi sacījusi: “Šī grāmata nav tev! Ja tu mani paklausīsi, es tavu bērnu pasargāšu.”

Irēna rakstīja tālāk: “Man bija jāuzraksta uz papīra, ka es paklausīšu viņam, tad šis papīrs jāiesviež krāsnī un jāsadedzina.” Bērns pēc laika izveseļojās.

Laikam kāds laika sprīdis bija jau pagājis, kad Irēna izlasīja manu sludinājumu un, Dieva Gara vadīta, uzdrošinājās man uzrakstīt. Biju pārsteigts saņemt šādu vēstuli. Bet līdzīgi stāsti bija dzirdēti jau iepriekš. Mēs bijām iepazinušies ar līdzīgus notikumus piedzīvojušu sievieti, ar kuru vairāk bija sadraudzējies Aidis. Es uzrakstīju atbildi, ka Dievs ikvienam, arī viņai, var piedot. Viņai tikai jānožēlo sava rīcība un turpmāk jāpaklausa Dievam.

Ilgāku laiku nebija nekādas atbildes. Domāju, ka viņa nolēmusi neko savā dzīvē nemainīt. Bet tad atkal pēkšņi saņēmu jaunu vēstuli. Tā iesākās ar prieka un pateicības vārdiem, ka tomēr viņai ir piedošana. Varēja redzēt, ka tālāk vēstule turpināta rakstīt vēlāk. Turpinājums bija šāds:

Kad es Jums, Tomsona kungs, tagad rakstu, šī balss, kas tik ilgi bija mani likusi mierā, atkal tikko uzrunāja un teica: "Ak, tu, neprātīgā, ja tu šim cilvēkam rakstīsi, es lauzīšu mūsu norunu, un tu atkal piedzīvosi nelaimi!"

Sapratu, kāpēc viņa tik ilgi bija klusējusi. Viss bija pavisam nopietni. Tūlīt līdzdalīju šo notikumu Rīgā un citur, lai organizē aizlūgšanas. Neatceros, kurš no mācītājiem ierosināja, ka tūlīt jāaizbrauc pie Irēnas, un viņš sarunās, ka no Rīgas atbrauks vairāki. Es gan viņam teicu, ka neesmu īsti pārliecināts, cik tas viss ir ticami, ko viņa raksta. Varbūt pietiks, ja pie viņas aizbrauc divi?

Pie manis atbrauca Ojārs Incenbergs. Es viņam parādīju Irēnas vēstules. Viņš palika pa nakti, un mēs nākošajā dienā agri no rīta braucām uz Zasu, kur Irēna dzīvoja. Braucot domāju, ka tur ieraudzīsim nolaistu dzīvokli un ne visai labus dzīves apstākļus. Bet viss bija citādi. Mums durvis atvēra simpātiska sieviete un priecīgi uzņēma labiekārtotā dzīvoklī. Nedaudz iepazinušies, viņa tūlīt izstāstīja to pašu stāstu, ko jau man bija rakstījusi.

Kad bijām vairākas stundas sēdējuši un klausījušies, viņa uz kādu mirkli izgāja, laikam, lai sagatavotu, mūs ar ko pacienāt. Ojārs, pret mani pagriezies, sacīja: “Tas ir reāli, par to nav šaubu!”

Viņa atgriezās un gribēja mūs pacienāt. Mēs sacījām, ka viņas dēļ šodien gavējam. Devām viņai vairākus padomus, kā tikt pasargātai no ļaunā uzbrukumiem. Viņa bija ar mieru, ka es reizi nedēļā braucu un vadu Bībeles stundas, un sagatavoju kristībām. Ojārs viņai sacīja, ka tad ļaunais vairs neko neiespēs. Kad bijām par visu pārrunājuši, pielūdzām kopīgi Dievu un uzticējām viņu Viņa apsardzībai. Šķiroties varēja redzēt, ka Irēnai bail palikt vienai. Centos mierināt, ka drīz jau atkal tiksimies. Dievs tā bija kārtojis, ka neviens mūs tajā dienā netraucēja, ne viņas bērni, ne vīrs.

Kā bijām norunājuši, es braucu reizi nedēļā pie viņas pasniegt Bībeles stundas. Viņa apbrīnojami ātri tās apguva, un nekādi ļaunā uzbrukumi arī nesekoja. Balss vairs neuzradās, tikai pirms kristībām viņa sāka šaubīties par sevi un savu vīru. Viņa bija iesākusi braukt sabatos uz Jēkabpili, uz dievnamu. Vienā reizē, kad līdz kristībām bija palikušas divas vai trīs nedēļas, viņai līdzi atbrauca arī viņas vīrs Jevgēnijs. Biju ļoti pārsteigts, ka arī viņš pieteicās kristībām. Izrādījās, ka viņš visās reizēs bija bijis mājās, tikai sēdējis blakus istabā un dzirdējis Bībeles stundas. Lai Irēna justos drošāk, viņš gribēja reizē ar viņu kristīties. Pārbaudot viņa zināšanas, biju spiests secināt, ka viņš pat labāk nekā Irēna bija visu aptvēris. Problēma bija tā (ko viņš tūlīt atklāja), ka viņš cīnījās atmest smēķēšanu. Viņš teica, ka jau vairākas dienas nesmēķē. Varēja redzēt, ka tas viņam nenācās viegli. Ik pa brīdim viņš mutē lika ledenes.

Draudzei tas bija saviļņojošs notikums- abu kristības. Visvairāk priecājāmies  es un Hildiņa. Mēs arī kļuvām viņiem vistuvākie cilvēki. Viņiem bieži vajadzēja cilvēciska palīdzība. Tas gan bija vairāk rudeņos, kad bija jāiet palīgā norakt kartupeļus. Viņiem bija arī lopiņi, paši bija liela ģimene, tādēļ kartupeļu lauks bija paliels.

Pagāja laiks, un Irēna atkal gaidīja bērniņu. Ārsti gan sacīja, ka viņa nedrīkst vairs dzemdēt, jo viņai bija ļoti sliktas asins analīzes. Mēs iedrošinājām, ka būs viss labi, lai tikai viņa uzticas Dievam. Tiešām bērns piedzima veselīgāks nekā iepriekšējie.

Neaizmirsīšu, kā mēs gandrīz visi no draudzes braucām ar dāvanu- bērna ratiņiem- pārpildītā autobusā uz raudzībām. Tas bija mums un Irēnai, Jevgēnijam aizkustinošs mirklis, kad ieradāmies pie viņiem. Viņi varēja pārliecināties, cik Dievs ir brīnišķs. Irēna par to arī liecināja savā apkārtnē. Viņa pat noorganizēja man daudzas tikšanās ar apkārtējiem ļaudīm.

Irēna dedzīgi darbojās ne tikai ārpus draudzes, bet arī draudzē. Bija viena no aktīvākām apcerējuma vadītājām. Vēl viena tikpat aktīva, kuru nevar nepieminēt, bija Tamāra.  Arī viņa ienāca draudzē caur Bībeles korespondences skolu un vēlāk Bībeles stundām. Viņas enerģiskums vēlāk izpaudās kolportiera darbā, izplatot garīgo literatūru Jēkabpilī un tās apkaimē.

Viņu abu dedzība bija apbrīnojama. Jautājums tikai, cik ilgi šādu dedzību iespējams saglabāt, un ko darīt, lai tā nezustu?

(turpinājums sekos)