Evaņģelizācijas pūles

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (23.turpinājums): 

Mans kalpošanas laiks sakrita ar pārmaiņām valsts norisēs, un cilvēki arī labprāt interesējās par garīgajām vērtībām. Uz Rīgu sāka braukt evaņģēlisti. Pirmais 90.gadu sākumā ieradās Džeks Kolons no ASV. Viņš vadīja evaņģelizāciju, kurā arī mēs, visi darbinieki, tikām iesaistīti un apmācīti. Tas nozīmēja, ka šo laiku man nācās pavadīt Rīgā. Gatavojoties pasākumam, tas tika plaši izreklamēts. Par to dažādās vietās vēstīja lieli, krāsaini plakāti un tūkstošiem izdalītu ielūgumu. Reklāmai bija rezultāts. Apmeklētāju netrūka. Ja nemaldos, mēs vēl nebijām atdabūjuši savas telpas Baznīcas ielā 12a. Lekcijas šķita interesantas ne tikai tiem, kas nebija draudzes locekļi, bet arī mums. Ko tādu līdz šim nebijām piedzīvojuši, ne dzirdējuši.
Pēc semināra kristīties vēlējās ap 100 cilvēku. Tas bija saviļņojošs notikums mums visiem.

Gadu vēlāk atbrauca cits evaņģēlists Kens Mitlaiders. Šoreiz baznīcas vadība nolēma īrēt Kongresa namu. Uz semināriem Hildiņa aicināja arī savus brāļus Daini un Centi. Arī šoreiz apmeklētājiem tika dāvinātas Bībeles un citas grāmatas. Katram apmeklētājam bija arī jāreģistrējas un jāizpilda uzdotie jautājumi mājās, un nākošajā dienā atbildes jāatnes. Mēs redzējām, ka Dainim tas patika. Viņš visu ļoti nopietni uztvēra. No angļu valodas uz latviešu tulkoja Uldis Liepiņš.

Šoreiz kristībnieku skaits trīskāršojās. Pieteicās arī Dainis. Viņa sieva Ligita to uzzināja, pēdējā sabatā atnāca uz Kongresa namu un sarīkoja skandālu visu acu priekšā. Dainis mēģināja no viņas paslēpties aiz Kongresa ēkas, viņa skrēja viņam pakaļ. Un kad visi kristībnieki jau sēdās autobusos, lai brauktu uz kristību vietu, viņa draudēja tur sacelt skandālu. Ar dažu palīdzību izdevās viņas uzmanību novērst no autobusiem. Dainis iekāpa un aizbrauca, bet viņa nē. Toties vakarā Dainis baidījās braukt mājās. Kad viņš tomēr aizbrauca, viņa dusmās izsvieda viņa drēbes ārā aiz durvīm.

No 300 kristībniekiem nolēma izveidot atsevišķas draudzes. Latviešiem tika izveidota Rīgas 5.draudze, par kuras mācītāju nozīmēja Uldi Liepiņu. Viņu kā jau tulku visi pazina. Šai draudzei pievienojās arī vairāki no centra draudzes, lai būtu pamats, kas uzņemas rūpes par jaunkristītajiem. Telpas sarunāja VEF Kultūras pilī.
Radās arī jaunas krievu draudzītes. Šis Mitlaidera seminārs bagāti papildināja adventistu draudzes locekļu skaitu.

Ar to viss nenoslēdzās. Neatceros, vai tajā pašā gadā vai nākošajā, atbrauca vēl evanģēlisti Karī un Bogess. Karī seminārā viena un tā pati lekcija noritēja pat vairākās maiņās. Tas nozīmēja, ka lielāks skaits interesentu varēja iepazīties ar evaņģelizāciju.

Visos šajos evaņģelizācijas pasākumus mums kā darbiniekiem bija jābūt klāt. Tādā veidā apguvām dažas iemaņas. Tas arī mani mudināja domāt, vai mēs ko līdzīgu nevarētu darīt citviet Latvijā. Īstenībā doma par evaņģelizāciju bija vēl pirms visiem minētajiem pasākumiem. Jēkabpils draudzes vecākais Pauls Niedra un Jānis Zariņš ierosināja, ka mēs varētu sarīkot vienu pasākumu Koknesē. Sarunājām mācītāju Āriju Glāzeru. Taču mūs sagaidīja liela vilšanās- neviens no apmeklētājiem neatnāca.

Nezinu, vai tas bija iemesls, varbūt tā bija tikai sagadīšanās – Pauls Niedra bija atbraucis ar savu automašīnu, bet atpakaļ vairs nevarēja aizbraukt. Viņam tik ļoti iesāpējās galva, ka Armands Ievītis bija spiests aizvest viņu uz mājām. Mājās tūlīt viņu ielika gultā, no kuras viņš tā arī vairs nepiecēlās. Atklājās, ka viņam galvā ir audzējs. Kādu nedēļu viņš vēl gulēja un tad nomira.

Man tas bija ļoti negaidīti. Bēru izvadīšana notika Savienā no viņa mājām. Mājās izvadīšanas runu sacīju es. Tās man bija pirmās bēres tūlīt pēc stāšanās garīgajā darbā. Kapos Ļaudonā gan runāja Alfrēds Jākobsons, viņš bija Niedriem radinieks.

Tā es biju palicis bez draudzes vecākā. Tikai īsu brīdi bijām kopā. Visu atbildību nācās uzņemties vienam pašam. Vairākus gadus netika izraudzīts jauns draudzes vecākais. Vienu brīdi šķita, ka nespēšu tikt ar pienākumiem galā.

Draudzē bija dažādas problēmas, kuras nevarēja atstāt neievērotas. Šīs problēmas bija pat smagas. Viens redzēja kaut kādas vīzijas, pēc kurām šķiroja tos, kas ir uz paaugstinājuma. Citam bija lielas problēmas ar alkoholu. Vēl par vienu bija sūdzības, ka viņš izmanto zēnus utt. Noskaidrojās, ka daudzas problēmas nav risinātas, jo kādu laiku draudzē nebija pastāvīga mācītāja.

Kādā brīdī šķita, ka visa kā ir par daudz, tāpēc vērsos pie Viktora Geides un lūdzu viņu atbrīvot mani no darba. Viņš atlūgumu nepieņēma, bet tieši otrādi- stingri sabāra un kaunināja. Nekas neatlika kā braukt mājās un ar Dieva palīdzību uzņemties tālāko darbošanos.

Sākam risināt sūdzības par zēnu izmantošanu. Brālis, kas tika vainots šajās apsūdzībās, nevis piekrita risināt jautājumu, bet piedraudēja, ka panāks manu atbrīvošanu un draudzes izjukšanu, ja es viņu nelikšu mierā. Atceros, devu viņam laiku visu pārdomāt. Tikmēr paši aprunājāmies ar citiem cilvēkiem kolhozā, satikāmies ar viņa kaimiņiem un mēģinājām saprast, cik šīs sūdzības ir pamatotas.

(turpinājums sekos)