Rezultāts vai process?

Rīgas Centra draudzes ērģelnieka Modra Zaķa pārdomas par to,

kas notiek draudzē, ar cilvēkiem, sabiedrībā.

Kas ir svarīgāks- rezultāts vai process? Par to notiek diskusijas, pat strīdi: dažādās baznīcās, draudzēs par iekšējās kārtības pieņemtiem noteikumiem, iestrādātām cilvēku garīgās kultūras normām, attiecībās „brālis pret brāli”, arī starpkonfesionālos līmeņos, kā arī citās filozofijas, zinātnes, ētikas, estētikas sfērās.

Man vienalga, ar kuru roku zobārsts man ārstē vai izrauj zobu, galvenais, lai ir rezultāts. Bet vai evaņģēlija un dvēseles pestīšanas jomā man arī svarīgs ir tikai rezultāts? Vai tas, kas notiek apkārt, šīs dzīves dažādie faktori man ir mazāk svarīgi nekā mans iekšējais cilvēks un paša dvēseles stāvoklis? Un vēl, vai ikdienas centieni sasniegt kaut kādus parametrus laicīgā sfērā un priecāšanās par to (ko nenosodu un kas ir labi) man neaizēno garīgo dimensiju- dvēseles tīrības stāvokli Dieva priekšā un rūpes par to?

Kas ir svarīgāks – apvalks (šeit ir runa par rakstāmrīka- zīmuļa parasto koka apvalku) vai zīmuļa kodols, kas veido rakstu un zīmējumu? Atbilde ir elementāra- rakstu veido tikai un vienīgi kodols.

Skaistais, ko šis kodols zīmē, ir pati māksla, arhitektūra, lielās celtnes, baznīcas, ērģeles, orķestri, cilvēku skaistās attiecības. Mazāk redzamais, it kā ārēji uzreiz nepamanāmais ir cilvēka dvēsele, garīgais, iekšķīgais cilvēka, viņa paša būtība, dziļākās vēlmes, kas (ja pareizi atceros)  ir dārgas Dievam. Apvalks jeb ietvars ir visi labie mērķi dzīvē, apzināta pozitīva virzīšanās uz priekšu, lai kalpotu sabiedrībai (mazākā ietvarā – draudzē), uzupurēšanās citu labā. Vai tas nav nekas? Protams, ka ir gan. Apustulis Pāvils par šo izsakās lakoniski, proti, ka tas ir labi un derīgi.

Par šo „labi”. Kad spēlēju ērģeles, centos labi spēlēt J.S.Bahu. Realizēju ne vienu vien pārlikumu ērģelēm no citiem autoriem. Kori skaisti dziedāja. Atceros, atmodas laikā 90.gados Maskavas lielajā Kongresu pils zālē pēc tam Bībeles skaidrojumos ik dienas klausījās ap 12 tūkstoš cilvēku. Bija arī lielas garīgās sanāksmes tepat Rīgā, Kongresu nama zālē. Un tas viss bija labi. Es biju līdzdalībnieks šajos procesos. Bet kā bija ar manu un citu cilvēku dvēseles tīrību? Teiksiet, tā ir cita lieta, tas jau atsevišķs temats.

Tomēr atgriezīsimies atpakaļ pie zīmuļa kodola. Tas ir trausls, jūtīgs pret apkārtējo spiedienu, tomēr tieši tas veido rakstu un zīmējumu. Mēs daudz esam dzirdējuši par 10 baušļiem. Un to, ka tie ir kā mēraukla un spogulis mūsu dvēselēm. Tie ir ārējā konstrukcija mūsu vēlmēm, kristīgai stājai, ceļa ārējie stabiņi, robežlīnijas, kas skaidri un noteikti norāda uz to, ka ārpus šīm līnijām ceļš nav staigājams, tas nav lielā Dieva prāts. Tādēļ ievērojam, ka vairums baušļu sākas ar negācijas izpausmi „Tev nebūs”. Ja lasītājs ņem vērā tikai to un ārpus šīm vadlīnijām neiet, viņš var sacīt, ka viņš visu izpilda (viņam pašam un dažam labam citam tā var šķist). Var teikt, viss ir kārtībā. Bet tomēr kas ir mūsu visīstākā būtība jeb kodols?

Mūsu paša būtībai neliek miera doma par daudz, daudzi sīkajiem „bauslīšiem” (atklāsmēm), kas tā vienkārši uzreiz nemaz nav saskatāmi, bet tie objektīvi eksistē (kā fizikā atoma kodols, elementārdaļiņas, neitroni). Dzīve un Jaunās derības evaņģēlija un Kristus Kalna svētrunas brīnišķās idejas to apstiprina.

Jūtīgai (Dieva Gara vadītai) dvēselei tās tiek pakāpeniski atklātas, un viņi sāk saprast, ka garīgais (visneviltotākais ceļš pie Dieva) nav ne fizika, ne ķīmija, ne kāds formulu, skaitļu un norāžu krājums, nedz arī ēdiens vai dzēriens vai kas cits mums ārēji tikai redzams faktors, bet daudz, daudz dziļāka mūsu gara esība – iekšējais miers un prieks Svētajā Garā. Man ir nācies sastapt ļaudis, kas saka, ka būtu labi, ja viss punktu pa punktam būtu uzrakstīts, kas ir labi, kas slikti. Tad mēs skaidri zinātu, kas Dievam ir tīkams, un darītu to. Bet labi, ka tas tā nav! Šāda doma, maigi sakot, ir apsmaidāma un tāla no Jaunās derības evaņģēlija vēsts. Dieva Gars ar sirdsapziņas starpniecību katram parāda individuāli viņam domāto vēsti.

SaveSave