Gala laiks Bībelē (2.daļa)

Pamatā Jon Paulien “What The Bible says About The End Time” 
un Randall L. Roberts “The End is Near Again”

Kā būt gatavam?

Izlasiet Mateja 24.nodaļu. Vispirms ievērosim, ka Jēzus šeit runā par diviem atsevišķiem notikumiem — par tempļa izpostīšanu Jeruzalemē un par pasaules galu. Bet šeit ir kāda interesanta detaļa — vienas un tās pašas laika zīmes norāda kā uz vienu notikumu, tā uz otru, kaut arī šos notikumus šķir vairāki gadu tūkstoši. Abi notikumi ietver zināmu apstākļu atkārtošanos — būs viltus pravieši, būs sarežģīta politiskā situācija, un ļaunums pieņemsies spēkā.

Izlasot visas Kristus sniegtās laika zīmes, daudzi droši vien teiks, ka tās visas mēs jau esam piedzīvojuši. To pašu droši vien teiks arī mūsu vecāki un vecvecāki.

Līdz ar to jāsecina, ka Kristus runā nevis par laiku tā daudzuma izteiksmē, bet par laiku veidu, kāds tas būs. Runa ir par kvalitāti nevis par kvantitāti.

To var salīdzināt ar ārsta sarunu ar pacientu. “Es nezinu, cik laika tev vēl atlicis. Varbūt pavisam nedaudz, bet varbūt tu dzīvosi vēl dažus gadus. Bet es tev droši varu pateikt, kas tevi sagaida šajā laikā. Būs grūti. Tu būsi slims un novārdzis.” Šeit ārsts runā par laika kvalitāti nevis tā daudzumu.

Otrkārt, šīs zīmes vairāk ir par to, kurp mēs dodamies, nevis cik ātri sasniegsim galamērķi. Mēs līdzīgi mācekļiem esam centušies ceļazīmju skaitļos saskatīt attālumu līdz mūsu ceļa mērķim. Bet esam aizmirsuši, ka uz ceļiem ir ceļa zīmes ar skaitļiem, kam ir pavisam citāda nozīme. Šīs ceļa zīmes informē mūs par to, uz kura ceļa mēs esam. Citiem vārdiem sakot, šīs laika zīmes mūs informē par to, ka esam uz pareizā ceļa, nevis cik kilometru vēl atlicis braukt! Iespējams, tieši tāpēc jau pašā sākumā Kristus teica: “Bet dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs.” (Mt. 24:36)

Mūsu problēma ir tā, ka mēs vienmēr esam vēlējušies šajās zīmēs saskatīt norādes uz attālumu līdz galamērķim — mēs vēlamies saskatīt atbildi uz mācekļu jautājumu “kad?” jeb “cik tālu vēl?”, nevis “vai šis ir īstais ceļš, kas ved uz satikšanos ar Jēzu?”

Kad mēs redzam visas Jēzus minētās gala laika “ceļa” zīmes norādām, ka šis ir īstais ceļš, tad mums ir īpaša uzmanība jāpievērš Kristus sniegtajām līdzībām Mt. 24 un 25, kurās Viņš aplūko jautājumu “ko es gaidu?” un “kā būt gatavam?”

Ko tas nozīmē vecākiem — gatavot bērnus ne tikai šodienai vai rītdienai, bet mūžībai?

• Ko tas nozīmē dievbijīgiem skolotājiem?
• Ko tas nozīmē vadītājiem?
• Ko tas nozīmē draudzes kalpotājiem?

Darīt to, ko Kristus pavēlēja

Pasaulē ir bijuši tik daudz minējumu par Kristus otrās atnākšanas datumu, ka agrāk vai vēlāk kāds, varbūt pats to nezinādams, pateiks pareizo mēnesi vai pat dienu. Pieņemsim, ka mums būtu zināms Kristus otrās atnākšanas datums. 2018. gada 2. mēneša 28. dienā plkst. 7:07 no rīta. Garantēts.

Ja tas tā būtu, ko jūs darītu? Kā jūs pavadītu šo nedēļu? Varbūt varam pagriezt šo pašu jautājumu citādā rakursā — kā Jūs tagad gaidītu Kristus atnākšanu? Ko jūs darītu, lai “būtu gatavi”?

Mt. 24. nodaļā 3. pantā mēs lasām, ka mācekļi devās pie Jēzus un jautāja Viņam: “Saki mums, kad šīs lietas notiks un kāda būs Tavas atnākšanas un pastarā laika zīme?” Lai gan šie jautājumi ir dabiski un saprotami, šķiet, ka Jēzus ir vairāk ieinteresēts atbildēt uz jautājumu “ko gaidām?” un “kā gaidām?”

Jā, zināmā mērā Jēzus sniedz zīmes, tikai šīs zīmes vairāk atgādina ceļa apzīmējumus nevis attāluma zīmes.

Ja tas ir tā, un ja mēs nespējam atbildēt uz jautājumu “cik ilgi?”, tad svarīgi ir atbildēt uz jautājumu “kā mēs gaidām?” Kā mēs ceļojam uz šo galamērķi un kā mēs varam būt droši, ka esam gatavi satikties ar Kungu?

36. pants nosaka principu visam turpmākam: “Bet dienu un stundu neviens nezina, ne debesu eņģeļi, ne Dēls, kā vien Tēvs.”

“Neviens” nezina ne “dienu”, ne “stundu”, tātad nezina, kad tas notiks. Un “neviens” šeit ietver gan eņģeļus, gan pašu Jēzu Kristu!

Nākamais teikums atklāj šo principu dzīvē. Jēzus mums atgādina par Noas dienām. Pirmkārt, arī toreiz Dievs teica, ka notiks kaut kas liels un neparasts, bet neviens nezināja kad. Un otrkārt, dzīve ritēja ierasto gaitu, “tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus”. No šīs rakstvietas ir skaidrs, ka kaut kas līdzīgs atkārtosies laika beigās. Vienlaicīgi pastāvēs gan tūlītējās atnākšanas spriedze, gan ierastā ikdienas dzīve.

Un tā, kāds ir princips? Neviens nezina Viņa atnākšanas stundu. Piemērs? Noas dienas. Ieteikums?  42. pants — “esiet modrīgi”.

Nākamie divi panti norāda uz nepieciešamības būt modriem iemeslu. Mēs visi zinām, ka zagļi parasti nezvana jums uz mājas telefonu un nejautā: “Vai šovakar nebūsiet mājās? Mēs vēlētos pa ceļam savākt kādas mantas.” Parasti tā nav. Zagļa labākais sabiedrotais ir pārsteigums. Ja nama kungs nebūs modrs, negaidot var uzrasties zagļi un paņemt to, ko viņi iekāros.

Tāpēc Jēzus vairākkārt pasvītro nepieciešamību būt modriem. 4. pantā Jēzus saka: “Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ.” 42. pantā: “esiet modrīgi” un “tāpēc esiet arī jūs gatavi” 43. pantā.

Visi šie pamudinājumi noved pie loģiska jautājuma: “Kā?” — “Kā mums būt gataviem?”

Kristieši ir snieguši dažādas atbildes šim jautājumam. Daži to ir sapratuši kā grafiku zīmēšanu. Viņu viedoklis bija aptuveni šāds: Vislabāk mēs varam sagatavoties Kunga atnākšanai, ja uzmanīgi, rūpīgi un zinātniski izstudēsim visu Bībelē teikto par gala laiku un tad uzzīmēsim notikumu grafiku. Tad, kad tas būs paveikts, mēs zināsim, kas notiks un kad tas notiks. Tad iemācīsimies šo grafiku no galvas un mēs būsim gatavi. Mēs netiksim pārsteigti, jo mums būs notikumu grafiks, karte. Gaidīšana nozīmē zināt notikumu grafiku.

Citi saprata, ka gaidīšana nozīmē grēksūdzi. Ja mēs patiesi rūpīgi gaidām Kristus otro atnākšanu, tad mums ir jāizsūdz un jānožēlo visi mūsu grēki. Jo būt gatavam nozīmē to, ka visi grēki līdz pat šim brīdim ir izsūdzēti. Ja Kristus atnākot atradīs kaut vienu neizsūdzētu grēku, mēs būsim ārā. Tāpēc gaidīšana nozīmē grēksūdzi.

Trešajiem atbilde ir perfekcionisms. Mums jākļūst pilnīgiem — bezgrēcīgiem. Lūk, uz ko mums jākoncentrējas. Tā mēs gaidām Viņa atspīdēšanu. Kad būs pietiekami liels pulks bezgrēcīgu ļaužu, Viņš nāks un ņems mūs mājup. Tāpēc gaidīšana ir perfekcionisms.

Dažreiz mēs esam atbildējuši uz šo jautājumu ne tik daudz ar vārdiem, kā ar dzīvesveidu. Ja jūs pavērotu, kā dažkārt kristieši dzīvo, jūs droši vien piekristu kāda mana drauga viedoklim, ka “gaidīšana nozīmē adrenalīnu”. Viņš tās sauc par adrenalīna dienām. Jūs saprotat, par ko ir runa, vai ne? Tās ir dienas, kad bailes un adrenalīns ieplūst jūsu asinsvados, jau iztēlē ieraugot nākamos notikumus, kas novedīs pie pasaules gala, un jūs bailēs un sajūsmā steidzaties pie Rakstu vai citu garīgo grāmatu izpētes, tādējādi sagatavojot sevi Kristus otrai atnākšanai.

Daudzu kristiešu dzīvi varētu attēlot kā šādu saraustītu adrenalīna dienu kalnu grēdu, kur daudziem garīgā dzīve ir bijusi skriešana no vienas adrenalīna devas uz nākamo.

Un tā, mēs esam atbildējuši uz jautājumu “kā gaidīt?” dažādos veidos—gan vienkāršākos, gan sarežģītākos. Un, godīgi sakot, katrā ir kāda daļa patiesības. Tomēr neviena no šīm atbildēm nav tāda, ko Jēzus iesaka darīt. Un dažas no šīm atbildēm, it sevišķi pēdējā par adrenalīna dienām, ir tieši pretējas tam, ko Jēzus iesaka.

Un tā, ko Jēzus ieteica? Kā mums jāgaida?

Mums jāņem vērā pirmās četras līdzības, sākot no Mt. 24:45-51, kurās Jēzus pats atbild uz šo jautājumu.

Kurš tad ir uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēlis pār savu saimi tiem dot barību savā laikā? Svētīgs šis kalps, kad viņa kungs pārnākdams atradīs to tā darām. Patiesi Es jums saku: viņš to iecels pār visām savām mantām.
Bet, ja ļaunais kalps sacīs savā sirdī: mans kungs kavējas nākt, — un iesāks sist savus darba biedrus un rīt un plītēt ar plītniekiem, tad šā kalpa kungs nāks tādā dienā, kurā viņš to negaida, un tādā stundā, kas viņam nav zināma, un to satrieks un tam dos algu ar liekuļiem. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

Kungs dodas prom un ieceļ kalpu kā atbildīgo pār savu namu. Skaidrs ir tas, ka Kungs atgriezīsies, tikai nav zināms kad. Un skaidrs ir arī tas, ka kalpa gatavību satikt Kungu noteiks viņa uzvedība Kunga prombūtnes laikā.

Kalpam ir divas iespējas — vai nu dot saimei barību laikā, kā Kungs viņam ir licis darīt, vai arī to nedarīt. Tieši uzdotā uzdevuma veikšana vai neveikšana noteiks kalpa gatavību satikt savu Kungu.

Tātad būt gatavam nenozīmē tik daudz uztraukties par laiku, kad Kungs atgriezīsies, kā rūpēties par uzticētā uzdevuma izpildi, lai kāds arī šis uzdevums būtu. Tātad būt gatavam nozīmē uzticīgi pildīt to uzdevumu, ko Kungs mums ir licis darīt. Jēzus ir ieinteresēts cilvēkos, kas ir uzticami ne tikai Viņa klātbūtnes laikā, bet arī Viņa prombūtnē.

– mācītājs Guntis Bukalders