"Normāla" pārākuma apziņa

Viņai bija 19 gadu, kad mēs iepazināmies. Viņas bērniņš bija piedzimis ar kaulu nobīdi, jo mamma viņu gaidību laikā saspārdīja –meita bija atteikusies veikt abortu. Izrādījās, arī viņas vecmāmiņa mammu bija situsi. Šķiet, sišana bija kļuvusi pašsaprotama. Viņa bija pirmā no jaunajām māmiņām, kas meklēja palīdzību mūsu jaunatvērtajā patvērumu mājā. 

Man šķiet šausmīga tā atziņa, ko esmu dzirdējusi – ka Latvijā vardarbība ir pašas ģimenes problēma. Diemžēl statistika mūsu valstī ir biedējoša: katra trešā sieviete savas dzīves laikā, būdama reproduktīvā vecumā, ir cietusi vai cieš no fiziskas vardarbības. Katru gadu 5 sievietes aiziet bojā tāpēc, ka vīrs viņu ir nositis. Vairāk nekā 100 sievietes ik gadu ārstējas slimnīcā pēc smagas piekaušanas. Bet cik ir tādu, kam ir zilas acis, kas slēpjas, nestāsta, dzīvo bailēs?! Daudzas to ir pieņēmušas kā neizbēgamu realitāti, jo viņas tika sistas, viņas sit savus bērnus, un tas ir kļuvis kā nepārraujams apburtais loks.

Es priecājos, ka diskusijas par Stambulas konvenciju ir pievērsušas šai problēmai uzmanību. Cilvēki tagad diskutē, izsakās. Pat ja konvencija netiks parakstīta un nekas likumos nemainīsies, ir labi, ka cilvēki par to izsakās. 

Pēdējo pāris gadu laikā, kopš es darbojos patvēruma mājā, mūsu rūpju lokā nonākušas 18 sievietes. Visas viņas ir piedzīvojušas vardarbību – gan no vecākiem un vecvecākiem, gan vīriem un partneriem. Viņas pašas par to negrib runāt. Taču tad, kad viņu sirds atveras, mums rodas iespēja palīdzēt. Vismaz iedrošināt ticēt, ka viņām nav jāpieņem tas, ka viņas sit, viņām nav jāļauj darīt pāri sev un saviem bērniem.

Kopš 2000.gada es esmu darbojusies kā ģimeņu konsultante, un nav bijis tāda gada, kad kādi nebūtu vērsušies ar lūgumu palīdzēt. Lai cik skumji nebūtu, šī vardarbība ir vērojama arī draudzēs. Ne tikai citās kristīgās baznīcās, arī adventistu draudzēs. Turklāt vienmēr vardarbība bijusi daudzu gadu garumā. Protams, cilvēki baidās par to runāt, īpaši draudzē. Tur viens otru pazīst, ir radinieki, kur nu vēl doma, ka nedrīkst taču baznīcai darīt kaunu! Un diemžēl ir cilvēki, kas negrib neko par to zināt. Cilvēki nemaz nenojauš, kas notiek viņu tuvākajā apkārtnē. Man ir nācies dzirdēt ļoti skumjas replikas. Viens sabiedrībā pazīstams cilvēks reiz teica: gaļa paliek gaļa. Bet kādā no konsultācijām sieviete stāstīja, kā viņa bija meklējusi palīdzību valsts iestādēs, un vīrs tad paziņoja, ka tārps sācis celt augšā galvu.

Diemžēl draudzēs ir arī seksuāla vardarbība. Bet visbiežāk kristīgās ģimenēs vērojama emocionālā vardarbība. Un tā reizēm nav mazāk briesmīga kā fiziskā sišana.

Cilvēki tiek baidīti ar svešvārdu - genderisms. Viņiem ir bail, ka nebūs vairs atšķirības starp vīriešiem un sievietēm. Mēs gan zinām, ka ir jomas, kurās atšķirības pastāvēs vienmēr. Vīrietis nekad nevarēs iznēsāt bērnu. Taču bieži cilvēki par to runā virtuves līmenī. Un vīriešiem ir bail, ka sievietes varētu darīt to, ko līdz šim ir darījuši viņi.

Pirms dažiem gadiem skolā, kur es strādāju, ieradās delegācija no Anglijas. Es viņiem izrādīju skolu, un mēs apstājāmies pie mājturības klases. Sākumā nesapratu, kāpēc viesi ir tik izbrīnīti. Viņi nevarēja saprast, kā var būt, ka meitenēm ir cita mājturība, bet zēniem cita; meitenēm māca ēst vārīt un adīt, bet puiši dedzina kokā. Sestās klases meitenes bija pagatavojušas ēst, un zēni nāca cienāties. Un patiesībā mēs bērniem ieaudzinām, ka tā tam jābūt – sievas gatavos, bet vīri cienāsies.

Vai jūs esat padomājuši, kāpēc sākumskolā lielākoties strādā tikai sievietes? Tāpēc ka viņas drīkst strādāt par tik mazu algu? Es pazīstu četrus sākumskolas skolotājus- vīriešus. Kad notiek skolotāju konference, un auditorija tiek iepazīstināta ar šiem skolotājiem, pāri zālei pāršalc čukstu vilnis. Tās, kas sačukstas, ir skolotājas! Šis stereotipiskais domāšanas veids ir mūsos faktiski ieaudzis. Bet ja jūs zinātu, cik ļoti bērni šos vīriešus novērtē! Bieži vien daudziem bērniem mājās ir tikai mammas, un vīriešu nav vispār. Cik ļoti viņiem ir vajadzīgs sastapt vīrieti–skolotāju ar stāju, gudru, laipnu - kaut vai dažas reizes nedēļā!

Kad runājam par draudzi, mums ir bail, ka sievietes mūs pamācīs. Tajā pašā laikā mēs mācām, ka līdz ar kristībām Dievs katram piešķir kādas garīgas dāvanas kalpošanai.  Tam mēs ticam, un dzīve patiešām ir pierādījusi, ka tā tas notiek. Un ko tad, ja Dievs piešķir sievietei sludināšanas un mācīšanas dāvanu? Vai vadīšanas dāvanu? Man ir bail nevis no nesaprastās līdztiesības, bet no tā, ka mēs gribam uzņemties Dieva lomu un pateikt, ka cilvēks Dieva doto dāvanu nedrīkst lietot, jo viņa ir sieviete. Dieva radīta un izredzēta.

Es ticu, ja mēs novērtētu patiesu līdztiesību, mūsu sabiedrībā un baznīcās nebūtu tik daudz vardarbības.  Es priecājos, ka Adventistu baznīcā reizi gadā ir īpašs sabats, kurā tiek pievērsta uzmanība vardarbībai ģimenē. Vai draudzēs par to runā, tas ir katra mācītāja un pašas draudzes atbildība, bet tādas vadlīnijas ir.

Es patiesībā esmu optimiste. Es ticu, ka situācija Latvijā kļūs arvien labāka. Esmu skolotāja un redzu, ka jaunieši nav vienaldzīgi. Viņi zina, kas ir labi un pareizi. Viņi ir gatavi iestāties pret netaisnību un vardarbību. Viņi pamana, ka kaimiņos vīrs ālējas, un izsauc policiju. Viņi ir maksimālisti. Vismaz daļa jaunās paaudzes ir informēti, izglītoti un nevēlas akceptēt vecos stereotipus. Viņi sērfo internetā un apzinās, ko nozīmē vienāda cieņa un atbildība.

Es vēlos būt Jēzus sekotāja. Man Bībelē ir rakstīti Jēzus vārdi:

Ko jūs esat darījuši vienam no vismazākajiem, to jūs man esat darījuši.

Mēs bieži šos vārdus lasām Ziemassvētku laikā, kad vācam dažādas dāvanas, lai iepriecinātu citus. Tas ir labi. Bet šie vārdi attiecas arī uz pāri darīšanu. Nav nozīmes rūpēties par Āfrikas cietējiem, bet darīt pāri savējiem. Ko mēs nodarām pāri vismazākajam, to mēs nodarām Kristum. Atcerēsimies to! Padomāsim par savu tuvāko jau šodien – šeit un tagad.

Valda Reķe

skolotāja, ģimeņu konsultante, VA redkolēģijas locekle un

biedrības „Ģimenes šūpulis” (patvēruma mājas grūtniecēm un jaunajām māmiņām) vadītāja.