Caurvējš bēniņos

jeb

Dzīve ar ielauztu galvaskausu

(augšāmcelšanās motīvi filmā „Тряпичный союз”)
Niklāvs Adats: 

Ir lietas, ko mēs atceramies labi, pat labāk nekā gribētos, bet ir arī tādas, ko nekādi nevaram atsaukt atmiņā. Ivanam tāda lieta ir — kurā brīdī viņam ielauza galvaskausu?

Kā zināms, krievu (un ne tikai) tautas pasakās ir izplatīts motīvs: kādam tēvam bija trīs dēli — divi gudri, trešais vaņa. Mūsu Vaņam tēva un brāļu gan nav, bet tas netraucē viņam būt vaņam. Tāds viņš arī ir — panaivs, neaptēsts, sevī ierāvies, pieaugušajiem „labais zēns”, bet neiederīgs vienaudžu vidū — un viegli apceļams. Gluži kā es viņa vecumā — laikam tāpēc arī tik ļoti identificējos ar vēlmi atvērt aizliegto „bēniņu” lūku.

Galvaskausa ielaušana visā šai kontekstā jāsaprot alegoriskā nozīmē, lai gan Vaņa to piedzīvo arī tīri fiziski. Bet kur ir robeža starp fizisko un alegorisko? Man ir draugs, kuram bērnībā ar akmeni tika ielauzts galvaskauss. Izoperēja un sadzija. Tikai caurums bija par lielu, lai spētu aizaugt ar kaulu, tāpēc viņam pieres stūrī palika iekritusi, ar matiem daļēji nosegta rēta, kur zem ādas nav kaula, bet uzreiz smadzenes.  Ārsti teica: pēc pilngadības, kad kauli pārstāšot augt, tukšumu varēšot aizpildīt ar implantu. Viņš izauga, bet operācijai nesadūšojās. Tagad viņam ir pāri četrdesmit, un viņš turpina dzīvot ar caurumu galvaskausā, turklāt visu šo laiku diezgan aktīvi amatieru līgā spēlē futbolu. Man reizēm, uz viņu skatoties, uznāk drebulis, kad iedomājos, ka pietiktu ar vienu neveiksmīgu kritienu laukumā, un finita la comedia; bet viņš saka: cik būs lemts, tik dzīvos. Un tad es saprotu, ka caurums galvaskausā nozīmē ne tikai fiziskus draudus dzīvībai, bet arī kaut kādu īpašu atvērtības stāvokli, kādā tu nonāc, apzinoties, ka esi mirstīgs jeb, Volanda vārdiem sakot, „внезапно смертен” („negaidīti mirstīgs”).
Vaņa savā (?) labākajā uzvalkā

„Тряпичный союз” („Lupatu savienība”, 2015. gads) ir režisora Mihaila Mestecka debija pilnmetrāžas kino, kurā viņš, izsekojot, kas un kad Vaņam ielauza galvaskausu, patiesībā rada galvaskausa traumu skatītājam. Nē, ne nu gluži katram, bet tam, kas ļaujas. Tie, kas neļaujas (un tādu nav maz), šai filmā saskata destruktīvas tendences. Dažviet Krievijā tās demonstrēšana ir tikusi aizliegta, lai nesamaitātu jaunatni. Citi to uzskata par bezsaturīgu, tukšu. Bet mani tā piesaistīja. Laikam tāpēc, ka arī man bēniņos ir caurvējš.

Filma it kā ir komēdija, tomēr līdz galam šai žanrā nav ietilpināma (lai gan mierīgi ir skatāma kā tāda). Vismaz manā izpratnē tā vairāk ir pieaugšanas drāma, skaudrs vēstījums par jaunības maksimālisma spožumu un postu, par krišanu un augšāmcelšanos (apzinoties, ka pēdējā reāli nav iespējama bez pirmās). Pats režisors saka, ka viņš ir gribējis parādīt, kā cilvēkam būtu jāpavada jaunība, lai — un tālāko es pielieku no sevis —vēlāk viņš spētu sabiedrībai dot kaut ko paliekošu.

Vaņa pēc skolas beigšanas (Krievijā tas notiek 17 gadu vecumā) atrod darbu kapakmeņu ražotājas firmas reklāmas nodaļā. Reāli tas izpaužas tā, ka viņam kā dzīvai reklāmai uz ielas jādala bukleti garāmgājējiem. Cilvēkam, kas pēc dabas ir kluss un kautrīgs, šādā darbā ne visai veicas. Daudz labāk viņam savā kapakmeņu reklāmas tērpā patīk pasēdēt kapsētā starp reāliem kapakmeņiem mierā un klusumā (gluži kā man viņa vecumā), jo saskaņā ar viņa novērojumiem visi simpātiskie ļaudis sen ir nomiruši (ko uzskatāmi var redzēt, salīdzinot sejas kapakmeņos un uz ielas). Laikam no turienes arī nāk viņa sapņi par mirušo augšāmcelšanu.

Vienā no šādiem pārdomu brīžiem Vaņa sastop trīs savādus puišus, kuri trenējas parkūrā, lecot pār kapu sētiņām un pieminekļiem (šai darbībai ir dziļāka jēdzieniska slodze, kas nebūt nav saistīta ar kapu apgānīšanu) — sportistus, huligānus, sapņotājus, kuri dēvējas par „Lupatu savienību” un tic, ka izmainīs pasauli—, un, saskatot viņos ko tādu, kā pašam pietrūkst, vēlas viņiem piebiedroties.
Kāpēc „Lupatu savienība”? Vienkārši tāpēc, ka pagaidām viņi ir lupatas, bet, kad uztrenēsies, būs dzelzs, čuguna vai titāna vīri (ja tik tālu izvilks). No kaut kā taču ir jāsāk. (No kaut kā bija jāsāk arī galveno lomu tēlotājiem,— pirms filmēšanās visi četri puiši trīs mēnešus intensīvi trenējās parkūrā.)

Tomēr jau pirmā saruna ar viņiem Vaņu galīgi samulsina. Viņš tikai ievaicājas, vai drīkst ar viņiem kopā patrenēties, bet pretī saņem tik daudz jautājumu par politisko piederību, sociālo atbildību, veģetārismu utt., ka spēj tikai apjukumā stomīties. (Vēlāk vēl nāks klāt jautājumi par stilītiem, isihazmu un agrīnās kristīgās askēzes tradīciju…)

Kas viņi ir? Sporta sekcija vai sekta? Gigantiska masu organizācija ar šūniņu katrā pilsētā vai trīs nezināmi un nevienam nevajadzīgi lūzeri?
Sapnis? Vai īstenība?


No vienas puses ideālisti un sapņotāji, no otras — nekaunīgi patērētāji. Viens no pirmajiem jautājumiem, ko viņi iepazīstoties uzdod Vaņam, skan: nauda ir? Un drīz vien: vieta ir? Un tad jau viņi ar vārdiem „Бабка умерла специально для нас, это надо ценить!” („Vecmamma nomirusi speciāli mūsu dēļ — to vajag novērtēt!”) iemitinās Vaņas mirušās vecmāmuļas dāčā.

Šādā kontekstā ironiski skan Popova jautājumi: „Kādi ir tavi politiskie uzskati? Labējais? Kreisais? Vai esi par sociāli atbildīgu valsti? Vai esi par normālām pensijām skolotājiem, vecīšiem?”

„Trjapsojuza” (atļaujiet man lietot šo tik organisko krievu saīsinājumu!) ideju vistrāpīgāk izsaka viņu pašu radītais lozungs: „Толкаем одно, падает другое!” („Gāžam vienu, sagrūst cits!”), kas pasvītro viņu darbības destruktīvo un iracionālo raksturu. Trijotnes līderis Pjotrs, iedvesmojoties no sīriešu 5. gs. kristīgā askēta Sīmaņa, kurš 30 gadus nostāvēja staba galā (столбники — stilīti — „stabā stāvētāji”), sludina, ka ar absurdu, bezjēdzīgu „сверхусилие” („pārpiepūli”) iespējams panākt neiedomājamus rezultātus. „Trjapsojuzam” ir pat īpašs termins, kā apzīmēt savu darbību — „тряпдеятельность” (ko latviešu valodā adekvāti pārtulkot nav iespējams).

Zīmīgi, ka šajā apzīmējumā ir iekļauts vārds „деятельность” — tātad „darbība”. Kā Pjotrs saka, „у нас в тряпсоюзе принято самим на столбе стоять, а не картинки развешивать цветные” („mums „trjapsojuzā” pieņemts pašiem stāvēt staba galā, nevis izkarināt krāsainas bildītes” — atsauce uz vecmāmuļas baznīcas kalendāru ar Sīmaņa Stilīta attēlu). Tikai reāli gan šo „trjapdejateļnostj” katrs no viņiem īsteno „mazliet” citādi: ārēji brutālais, bet iekšēji tik bērnišķīgais kačaks Pjotrs caur statiskajām slodzēm, huligānismu un askēzi; mazliet neaptēstais Popovs ar panka „pričeni”, bet trenūzenēs un gumijniekos caur narkošanos, spridzināšanu un sociālā taisnīguma idejām; bet meiteņu mīlulis Andrejs — caur brīvo mīlestību, grafiti un bohēmu. Cik to visu ir nereāli saliedēt vienotā veselumā, lieliski ilustrē „trjapsojuza” simbols — četrstāvīgā (kopā ar Vaņu) akrobātiskā figūra „trjapiharj”, kas šūpojas pie katra soļa. 

Filma ir piesātināta ar sirreālisma elementiem, kuri skatītāju notur „trjapsojuza” realitātē — uz robežas starp sapni un īstenību, lidojumu un kritienu, skaisto un pretīgo, kaifu un lomkām, galu galā — komēdiju un traģēdiju. Lai pieminam kaut vai pašus pirmos kadrus ar smēķi embrija mutē, tad ainu pie Vaņas pusdienu galda ar boršču un „ķieģelīti”, sapni par pieminekļa spridzināšanu, Popova vīziju ar muti dubļos utt. Neatkārtojamu iespaidu atstāj Popova siekalošanās un dzeltenie gumijnieki. Tāpat infernālās ugunsgrēka ainas ar zilajām vabolēm. Burbuļi no Andreja mutes un grafiti, kuri sižetam izšķirīgā brīdī „atdzīvojas” animācijā. Muzikālais noformējums — Vāgnera „Valkīru lidojums” kā fons parkūram kapos un galvaskausa ielaušana (alias arbūza pāršķelšana ar cirvi), Štrausa „Zilās Donavas” motīvam skanot, kas jau raisa asociācijas ar Stenlija Kubrika „Mehānisko apelsīnu”. Protams, arī oriģināldziesmu teksti (daudzas no tām ir paša režisora sacerētas un viņa grupas „Šklovskij” izpildītas). Bet naratīvam (filma uzņemta kā galvenā varoņa vēstījums pirmajā personā) īpašu noskaņu piešķir Vaņas sarunas ar māti caur caurumu galvaskausā, kurš var pieņemt arī bēniņu lūkas, autobusa lūkas vai bronzā atlietā Pētera I mutes apveidus. Šajās sarunās, šķiet, projicējas kas vairāk par paaudžu konfliktu — pāri laikmetiem un konkrētām paaudzēm pastāvoša pasaules uzskatu nesaderība.
Te nu vietā būtu nocitēt dažus internetā atrastus krievu skatītāju komentārus par šo filmu:
Man pietika ar 7 minūtēm, slīcināt podā šito m…!
Filma no mentālo infekciju arsenāla (vai cenzūra kā tāda vispār ir pārstājusi eksistēt?!) [..] Jaunatne jau tāpat defektīva aug, bet te vēl zombē uz teroristiskiem „varoņdarbiem”! Anarhisti un lūzeri [..]!
Diemžēl tie, kas šo raksta, neapzinās kādu patiesību: kā bērni ir vecāku spogulis, tā jaunatnes marginālisms ir visas sabiedrības spogulis — iespējams, greizais, bet spogulis. Karikatūra par karikatūru. Jo vai gan „lielo” pasaulē pastāvošās „vērtības” bieži vien nav tikai patieso vērtību karikatūra? Par sociālo taisnīgumu cīnās tie, kas paši iedzīvojas uz citu rēķina (un tāpat kā Popovs dāčā pirmie ķeras pie vecmāmuļas gurķu burkām). Par tikumību visstingrāk uzstājas tie, kas paši izdevīgā brīdī to pārkāpj (kā Pjotrs, kurš pieprasa, lai „trjapsojuzā” nebūtu „nekādu meiteņu”, bet pats, vienreiz no apakšas ieskatījies Andreja meitenes kājstarpē, pievāc viņu sev). Un aiz ideoloģijas, lai cik cēla, progresīva un visādi citādi laba tā nebūtu, pazūd cilvēka vērtība (kad izrādās, ka Andreja vairs nav, izrādās arī, ka neviens no trim draugiem neko tuvāk par viņu nezina; bet Andrejs pats, mākslinieks būdams, draudzību uztver kā performanci, kurai punkts jāpieliek ar glanci un iespējami lielāku materiālu ieguvumu: „bet es cerēju, ka varēšu jūs skaisti nodot FSB par miljons baksiem…” — kas, protams, ir humors, bet nepatīkami patiess kā personīgā, tā sabiedrības mērogā). Cilvēka anatomijā pastāv tāds jēdziens kā filoģenēze ontoģenēzē, kas nozīmē, ka embrija attīstībā atkārtojas cilvēces evolūcijas process. Kā auglim mātes miesās attīstās pirmā, otrā utt. žaunu loka derivāti, tā katra jauna paaudze miniatūrā izdzīvo visas sugas vēsturi, nepiekāpīgi atkārtojot iepriekšējo paaudžu kļūdas. Jaunatne ar noliegumu vēršas pret noliegumu, bet no dubultā nolieguma ne vienmēr sanāk apstiprinājums.

Vecā pasaule ir satrupējusi kā durvju pārsedze vecmāmiņas dāčā un neiztur pat vienu Pjotra pievilkšanās mēģinājumu. Kā „uz puņķiem” sastutētā dzelzs gulta, kas sabrūk no viena Andreja lēciena tajā. „Mēs jaunu pasauli sev celsim…” Bet cik karikatūriska sanāk šī jaunā, to uzskatāmi apliecina topošā arhitekta Andreja vadībā uzceltais „zinātniski pētnieciskais klosteris”.
''Trjapsojuza'' galvenais ideologs

Tomēr lielākā problēma nav neprasmē taisni iedzīt naglu, bet gan nespējā vienoties par to, kādā virzienā doties: taisīt performances vai spridzināt „urodus” („kropļus” — domāti kapitālisti un ekspluatatori). Ideju par „sverhusiļije” pieņemt burtiski vai alegoriski? Gatavoties cietuma apstākļiem vai baudīt mirkli? Ko īsti nozīmē „trjapdejateļnostj”?
Un lēnām, bet stabili — kas ir tikai dabiski — agrie rīta treniņi pārvēršas nakts orģijās, „trjapsojuzs” pazaudē savas pastāvēšanas mērķi (kurš gan nekad nav bijis nekas vairāk kā ilūzija), bet pati filma no komēdijas nenovēršami dreifē traģēdijas virzienā (kā, godīgi atzīsim, arī visa cilvēces vēsture). Sava loma šai virzībā neapšaubāmi ir arī ciema skaistulei Sašai (Aleksandrai), kuras klātbūtne atraisa puišos iepriekš apslāpētas dziņas. Protams, kad viss aiziet šķērsām, tieši viņa pirmā dabū ciest un pirmā tiek izmesta „aiz borta”, jo, loģiski, puišiem gribas atrast un „sodīt” vainīgo (atkal analoģija ar sabiedrību kopumā). Bet, tā kā viņa ir ne tikai ciema skaistule, bet arī ciema krutākā biznesmeņa meita, ar tādu izmešanu „aiz borta” nevar jokoties.

Vaņa redz šo „trjapsojuza” iekšējo krīzi, un viņā viss notiekošais rada aizvien lielāku disonansi starp gaidīto un reāli notiekošo. Ne tādu, tiešām, ne tādu viņš ir iedomājies disidentu kompāniju, kurai ir vēlējies pievienoties, tomēr, lai kas arī nenotiktu, negrasās to pamest. Viņš apņemas kļūt par tās galveno ideologu, daudz laika veltī filozofijas studijām un „trjapsojuza” koncepcijas un statūtu izstrādei, tomēr pilnīgi negaidīts traģisks notikums viņu piespiež no teorijas pievērsties praksei.

Nāves tuvumā viss, reāli viss sabrūk. Jo nāve nav performance, nāve ir reāla — tik reāla, ka sirdsapziņas ēdu mocītais glābējs Pjotrs ar varu ir jāizvelk no ūdens, lai viena slīkoņa vietā nebūtu jāzvejo divi. Ne ar kādu „sverhusiļije”, ne ar kādu bļaušanu „Всё равно — я найду! Я откачаю!” („Vienalga es atradīšu! Es atpumpēšu!”) notikušo nav iespējams vērst par labu. Un arī Vaņa saprot, ka viņa sapņi par augšāmcelšanu ir bijuši tikai teorija, prāta vingrinājums, kas reāli palīdzēt nespēj. Nāves priekšā tu esi pilnīgi bezspēcīgs. Pret nāvi nelīdz pareizi noformulēta idejiskā bāze.

Tomēr, „если ничего нельзя сделать, тем более надо что-то делать”. („Ja neko nevar darīt, tad vēl jo vairāk vajag kaut ko darīt.”) Tikai katrs šo „kaut ko” saprot „pa savam”: Pjotrs aiziet arvien tālāk „augstākās sfērās”, kamēr Popovs grimst arvien dziļāk dubļos. 

Vaņa šai kompānijā ir vienīgais, kas saglabā skaidru prātu un uzņemas gādāt par saviem neadekvātajiem draugiem. Vislielākais lūzums filmā notiek brīdī, kad Vaņa negrozāmi izlemj: „Я решил так: если кто-то стоит на столбе, кто-то же должен рядом стоять на земле. Пусть этим кем-то буду я!” („Es izlēmu tā: ja kāds stāv staba galā, kādam taču ir jāstāv blakus uz zemes. Lai tad šis „kāds” esmu es!”)

Tieši šī frāze (kas tiek izteikta jau tuvāk filmas noslēgumam) radīja lūzumu arī manā izpratnē par filmu. Ja līdz tam uz ekrāna notiekošo vēroju kā tādu efektīgu režisora aušību, tad no šīs vietas sapratu, ka viss ir daudz nopietnāk nekā biju domājis.

Būtībā ar šiem vārdiem Vaņa uzņemas otršķirīgu, nemanāmu lomu, ko parasti izpilda sieviete, — gādāt, būt līdzās, atbalstīt. Viņš no „trjapsojuza” galvenā ideologa pārtop par ģimenes pavarda uzturētāju. Ne velti šai brīdī mēs viņu uz ekrāna redzam, mizojam kartupeļus. 

Vaņas attieksme pret saviem „trjapsojuza” biedriem ir pilnīgi atšķirīga no apkārtējo reakcijas. Būtu tā kā laiks pieaugt, atgriezties augstskolā, un, ja nē, tad „серьёзно  подлечиться” („nopietni apārstēties”), saka tēvocis Pjotram, bet rezultātā tikai „iegrūž” viņam naudu, lai ātrāk atkratītos. Menti, ieraugot pārnarkojušos Popovu, tikai nogroza galvas un savā starpā apmainās dažām nicinošām frāzēm. Bet ciema skaistule pārmet puišiem: kropļi, kāpēc līdāt manā dzīvē? (Lai gan, kurš kur līda, tas vēl ir jautājums.)

Ja kāds dzenas pēc tukša gaisa, tad kādam ir jāstāv līdzās uz zemes un jāmizo viņam kartupeļi.

Vaņa ir vienīgais, kura mērķi nav abstrakti — cīņa par vispārēju sociālo taisnīgumu,  glābšana caur kultūru vai iegrimšana nirvānā. Viņa mērķis ir taustāms, miesisks — būt līdzās, neatstāt draugus, lai kas arī notiktu.

Pēdējā ''sverhusiļije'':
kad no tevis ir atkarīga drauga dzīvība vai nāve...
„Как вы все мне достали, как я вас всех ненавижу, блин!” („Kā jūs man visi esat piegriezušies, es jūs vairs nevaru izturēt, b…!”) viņš saka, bet ņem cirvi rokās un rīkojas. Apbrīnojami, ka tieši Vaņa, kuru trīs draugi (un viņiem līdzi skatītājs) sākumā uztver kā memmesdēliņu un izmanto par kājslauķi, beigās iegūst īstu dzelzs gribu un izglābj viņus no bojāejas, pie tam tieši ar paša „trjapsojuza” cīņas līdzekļiem. Te viņam reāli noder „sverhusiļije” ideja un parkūra prasmes. Viņš — te man raisās asociācijas ar Bībeles varoņiem — apzinās, ka var lēkt pāri mūriem (kā Dāvids — 2Sam 22:30), nesadedzis iziet cauri ugunij (Jes 43:2) un nogāzt elku stabu (kā Gideons — Soģ 6).

Visvairāk man šai filmā patīk, ka absolūti viegli, kā rotaļājoties tiek panākts tas, ko nespēj panākt nekādi moralizētāji no tribīnes (vai kanceles). Ne jau nosodījums pret jaunatnes visatļautību, pret kapu apgānīšanu, nāves motīvu pilniem grafiti, seksuālām vaļībām, visdažādākā veida apreibināšanos un pat pret terorisma tieksmēm, ne jau nepatikā savilkts vieplis darīs mūs morāli cēlākus un viņus morāli tīrākus. Ja reiz runājam par morāles vērtībām, tad vismaz man šķiet, ka visaugstākā morāles vērtība ir nesavtīga mīlestība. Mīlestība, kas nebaidās ne no kā, pat no iespējas kļūt smieklīgai citu acīs. Vaņa, kuram pašam „mātes piens aiz lūpām”, kādā brīdī patiešām kļūst smieklīgs savā apņēmībā adoptēt un uzaudzināt „trjapsojuza” kopīgo bērnu, bet tieši šī viņa naivā, puiciskā apņēmība galu galā izglābj vismaz divu cilvēku dzīvību. Tā ir ne mazāk šokējoša kā ganuzēna Dāvida apņēmība cīnīties ar Goliātu.

Vēl arī doma par abortiem: „Не надо никаких абортов. Я всех смогу взять на себя. И вас обоих, и Петю с Поповым.” („Nevajag nekādus abortus! Es uzņemšos gādāt par visiem. Par jums abiem un par Pjotru un Popovu.”) Nevajag taisīt „abortus”, proti, nevajag izslēgt no savas dzīves, izsvītrot, noliegt to, kas tapis „nevēlamos gadījuma sakaros”. Varbūt kādam šķiet, ka Vaņas iepazīšanās ar „trjapsojuza” trijotni bija „gadījuma sakars”, kas noveda viņu no „pareizā ceļa”. Bet es uzdrošināšos teikt, ka tieši uzveda nevis noveda. Palīdzēja no memmesdēliņa pieaugt par vīru. No apcerīga augšāmcelšanās teorētiķa kļūt par augšāmcelšanās praktiķi. Netaisiet abortus! Neizslēdziet no savas pagātnes ne tik skaistās, varbūt pat apkaunojošās epizodes, jo tās jūs dara par tiem, kas jūs esat!

Mani kaut kā neatstāj doma, ka jaunības dullībā ir kaut kas ļoti skaists. Varbūt tāpēc, ka pats tajos gados neesmu pietiekami dullojies. Domāju, ka kaut kāds progress sabiedrībā ir iespējams tikai tāpēc, ka nāk jauni un dulli cilvēki, kas apgāž veco, iesīkstējušo domāšanas veidu. Režisors Mesteckis pats saka: „Для меня это кино о том, как юность должна выглядеть, как стоит провести молодость.” („Manā izpratnē šis kino ir par to, kā jāizskatās jaunībai, par to, kā ir vērts pavadīt jaunību.”)
''Viss piepildīts!''

Aleksandrs Pāls (Паль), kurš filmā tēlo Popovu, saka: „Man tas bija laimīgākais vecums — starp sešpadsmit un divdesmit. Līdz šim atceros, kā tas bija. Es gribētu atgūt daļiņu no tā, kas manī bija toreiz, un tā dzīvot, [..] jo tieši tas, ka tu atslēdz galvu un ignorē visas barjeras, veido tevi par personību. Bet laiks nav atgriežams.” („Lupatu savienībā” viņš filmējās 26 gadu vecumā.)

Zinu, ka par galvas atslēgšanu un robežu pārkāpšanu neviens pietiekami pieaudzis cilvēks viņam nepiekritīs. Tomēr es piekrītu (citādi par šo filmu nerakstītu, turklāt vēl kristīgiem lasītājiem!). Man šķiet, ka ir kaitīgi jaunatni nolikt pārāk drošā un prognozējamā vidē, izslēdzot visas iespējas dulloties. Un varbūt ne tikai jaunatni. Varbūt caurums galvaskausā nenāk par sliktu arī nobriedušākā vecumā? Meklēt ir cilvēcīgi, un neatrast un kļūdīties ir cilvēcīgi. Bet pastāv iespēja atrast. Tas, kurš ir izaudzis bez apdauzītiem ceļgaliem, neko daudz dzīvē nesasniegs. Krišana ir pieaugšanas daļa. Es te domāju visa veida krišanu, arī grēkā (lai nu ko kurš ar to saprot). Līdzīgi arī „pareizajam” Vaņam bija jāilgojas pēc kaut kā dzīva, īsta, patiesa, ko viņš nevarēja atrast „pareizajā” pasaulē, bet atrada „nepareizajā” — pie Pjotra, Popova un Andreja, kuri būtībā — vismaz Vaņas mamma tā teiktu — viņu ne par ko neturēja un egoistiski izmantoja; bet viņš tiem pieķērās.

Un ko viņš saņēma pretī? Tikai ielauztu galvaskausu (ja, protams, neskaita postījumus vecmāmuļas dāčā). Un vārdiņu „piedod!” pie savas slimības gultas. 

Un vēl apziņu, ka augšāmcelšanās pastāv ne tikai sapņos. Vai „trjapsojuza” statūtos.

Vai bija vērts?

„Поднять с водохранилища одного  хорошего парня в наше время довольно трудная задача” („Izcelt no dzelmes vienu labu puisi mūsdienās ir samērā grūts uzdevums.”)

Patiešām grūts. Un vai vispār ir vērts? Varbūt jāļauj, lai darbojas „dabiskā atlase”: lai tādi popovi, pjotri un andreji noiet „dibenā”? Bet Vaņam tādi jautājumi nenāk prātā. Jo viņš nav kristietis (lai atceramies, ka arī Jēzus Viljama Janga „Būdā” teica: „Es neesmu kristietis,” ar to izraisot Makā smaidu). Viņš nav kristietis, un Popovs, Andrejs un Pjotrs nav viņa misijas lauks. Tie vienkārši ir viņa draugi. Viņš nav nācis viņus glābt. Viņš ir nācis būt ar viņiem un palikt ar viņiem līdz galam, un vienīgi tā ir iespējams panākt augšāmcelšanos. Lai gan, patiesību sakot, viņš augšāmcelšanos nevis „panāk”, bet tā kaut kā pati par sevi „sanāk”.
Un tikpat dabiski filmas beigās vienam no puišiem (kā šķiet, visu vārdā) sanāk arī vārdiņš „piedod!” — „Piedod, Vaņa!” Un, šķiet, arī Vaņa pats to nemaz neuztver kā atalgojumu par pūlēm, bet kā ko tādu, kas vienkārši „sanāk”.

Man šī filma kaut kā iedveš pārliecību, ka mūsu jaunatnes vidū un vispār sabiedrībā, lai cik „lupatīga” tā neliktos, atradīsies cilvēki, kam „sanāk”.  
Jūs varat sacīt, ka esmu apdauzīts (un esmu jau arī); bet tādai dzīvei — ar caurvēju „bēniņos” — ir sava īpaša garša. „Borščs ar „ķieģelīti””, ja kāds nezina. Ja neticat, pajautājiet Fredijam, kad sēdēsiet ar viņu pie viena galda.

Ja vien sanāks augšāmcelšanās... Vaņam sanāca. Lai arī jums „sanāk”!


Filmu var noskatīties šeit: https://youtu.be/WWRviyzFVcM. Žēl tikai, ka mūsdienu jaunatnei tā lielākoties paliek nepieejama, jo tai nav angļu subtitru (nekur nevarēju atrast pat ar krievu subtitriem).
Caurvējš bēniņos Caurvējš bēniņos Reviewed by VA redakcija on trešdiena, marts 17, 2021 Rating: 5

Nav komentāru:

Nodrošina Blogger.