Autobuss, no kura gribas izkāpt

Kāda kara laikā uz vienu no kaujā izpostītiem reģioniem tika nosūtīts autobuss cietušo evakuēšanai. Tas brauca pa bumbu un uguns izpostītajiem ciematiem, meklēdams cilvēkus, lai tos uzņemtu autobusā un pārvestu uz drošāku vietu.

Darbs nebija viegls. Pirmkārt, ceļa grūtības – sagāzti koki, sprādzienu bedres, māju gruveši. Tas ļoti apgrūtināja braukšanu. Šoferim līdzi iedotā karte ne vienmēr noderēja. Nereti bija jāatrod jauni ceļi.

Otrkārt, bija sarežģījumi ar pašiem cilvēkiem. Lai gan daļa ļoti priecājās par atsūtīto palīdzību, tomēr ne visi vēlējās kāpt autobusā. Neizskaidrojamu iemeslu dēļ daži autobusa ierašanos uzņēma ļoti naidīgi: kliedza, draudēja un meta virsū dažādus priekšmetus. Citi bija apātiski – nepievērsa autobusam nekādu uzmanību. Personālam bija jāpieliek lielas pūles, lai pārliecinātu cietušos kāpt autobusā.

Par spīti grūtībām, autobuss uzticīgi braukāja no ciemata uz ciematu, no nometnes uz nometni. Bieži nācās braukt atpakaļ un meklēt citu ceļu saniknotā pūļa dēļ. Bieži nācās pacietīgi gaidīt, kamēr kādi neizlēmīgi no nomalēm tiek iedrošināti un pārliecināti pamest savu žagaru pajumti.

Ceļš izvērtās grūts, pārbaudījumiem pilns un prasīja no pasažieriem iejūtību, pacietību un izturību. Ar laiku daļai uzņemto pasažieru radās iebildumi pret šoferi un viņa komandu. Viņiem šķita, ka šoferis tīšām kavējas un nemaz nevēlas cietušo aizvest līdz galapunktam. Viņi rūpīgi sekoja līdzi savās ceļa kartēs un piefiksēja katru reizi, kad autobuss veica kādus nesaprotamus manevrus. “Viņš nebrauc pēc kartes!” – kādi stingri iebilda.

Izrādās, autobusā apgrozījās vairākas karšu versijas: pirmskara karte, dažādu kauju laikos izveidotas kartes un dažas jaunākas kartes ar roku veiktiem labojumiem. Neapmierinātā grupa pieņēma lēmumu, ka pareizāk ir turēties pie sākotnējās versijas.

Ar savu protestu apņēmīgie pasažieri devās pie šofera. Šoferis centās skaidrot, ka kara laikā situācija uz ceļa un ciematos ir mainījusies, tāpēc viņš nevar izmantot sākotnējo kartes versiju. Viņš vadoties pēc jaunākajiem labojumiem. Turklāt nereti ir jāpieņem pašam savi lēmumi, kas neatbilst nevienai no kartēm. To teicis, viņš nogriezās no ceļa, lai piebrauktu kādai kartē neiezīmētai nometnei.

To dzirdot, protestētāji bija šokā. “Viņš domā, ka ir gudrāks par karti un tās izgatavotājiem!” Šīs runas radīja lielu šķelšanos pasažieru vidū. Vieni pievienojās satraukumam. “Tad jau mēs nevaram būt droši, ka tiksim aizvesti uz solīto miera vietu!” Citi savukārt nostājās šofera pusē, teikdami: “Ja viņš nebūtu nogriezies no ceļa, mēs nebūtu izglābti.”

Neapmierinātība pieauga tik liela, ka tika noorganizēta balsošana. Ar divu balsu pārsvaru tika pieņemts lēmums tālāku autobusa vadīšanu uzticēt neapmierināto protestētāju grupai.

Autobuss uzņēma jaunu kursu. Tika nosprausts mērķis, vadoties pēc sākotnējās pirmskara kartes, iespējami drīz nokļūt galapunktā. Jaunā vadība nolēma cietušos meklēt tikai tajos ciematos, kas atzīmēti kartē.

Braukšana bija enerģiska. Apstāšanās pieturvietās un jauno pasažieru uzņemšana noritēja ļoti raiti, bez liekas kavēšanās. Pasažieri sajuta, ka tiešām šofera maiņa ir ieviesusi izmaiņas. No jauna atplauka cerība ātrāk sasniegt galamērķi. Visi pasažieri tika iedrošināti pa atvērtiem logiem saukt un aicināt cietušos kāpt autobusā. Daudzi pievienojās, lai pieturvietās ietu pa ciematiem un nometnēm un pārliecinātu cietušos uz glābšanos. Drīz noorganizējās muzikantu grupa, kas centās uzturēt pacilājuma noskaņu ar iedvesmojošām dziesmām. “Smaidiet, esiet laipni, parādiet sevi kā draugus! Tā mēs noņemsim nepareizos aizspriedumus!” – skanēja aicinājums no šofera.

Un pasažieri smaidīja, centās parādīt laipnību un draudzību, un dziedāja, bet šoferis tik trauca no viena ciema uz otru. Valdīja pacilāts noskaņojums.

Tomēr ne visi smaidīja. Ne visi dziedāja līdzi pacilājošajām dziesmām. Par viņiem teica, ka tie esot apvainojušies. Viņi nevarot aizmirst un piedot, ka lielākā daļa autobusa pasažieru viņus izbrāķēja un pie teikšanas pielaida citus. Tomēr, ja pajautāja viņiem pašiem, tad atbilde bija cita. Viņi pa logu redzēja daudzas kartē neiezīmētas nometnes, kurām autobuss trauca garām.

Ar jauno šoferi neapmierinātā pasažieru grupa sāka savu neapmierinātību izteikt skaļi. Viņi norādīja uz ignorētajām ļaužu grupām, kas paliek neglābtas. Tika norādīts arī uz agresīvo braukšanas stilu. Šokējošs bija gadījums, kad autobuss izbrauca cauri kādai nometnei, nodarot lielu postījumu, sabraucot teltis un cilvēkus. Aizstāvji norādīja, ka kartē šādas nometnes nav bijušas, tāpēc vadītāja rīcība ir pilnībā attaisnojama. Pienāca ziņas no priekšā stāvošajiem par šofera attieksmi pret naidīgi noskaņotajiem ciematu iedzīvotājiem. Viņš vienkārši triecoties tiem virsū. Šad tad autobuss esot noskrējis no ceļa, lai tikai panāktu un notriektu kādu, kurš autobusu apmētājis ar akmeņiem.

Šādas ziņas, protams, radīja autobusā lielas nesaskaņas un kārtējo šķelšanos. Bija kādi, kas to noliedza. Citi vēlējās kāpt laukā no šāda autobusa. Vēl citi satraucās par to, kā tas no malas izskatās. Satraukumam patiešām bija pamats, jo no malas neko nevarēja saprast. No dažiem logiem uz ārpusi skanēja pacilājošas dziesmas, plūda smaidi un laipnībā piesūcināti aicinājumi kāpt autobusā. Pa citiem logiem rādījās skābi ģīmji un brīdinājumi, ka šis autobuss brauc agresīvi un nereti ignorē cietušo cilvēku vajadzības.

Lai risinātu šo problēmu, kas grāva autobusa reputāciju un krietni samazināja iekšā kāpēju skaitu, tika pieņemti stingrāki mēri. Tika noteikts, kādu informāciju autobusā esošie cilvēki drīkst sniegt apkārt esošajiem. Daļu no tiem, kuri nepakļāvās, izsēdināja no autobusa. Citi paši izvēlējās izkāpt, no kuriem vieni nevarēja izturēt pasažieru vidū valdošo spriedzi, citi nespēja samierināties ar šofera agresīvo braukšanu.


Arī es tur biju un visu redzēju. Arī es protestēju pret autobusa virzību un agresīvo braukšanu, pret daudzo nometņu aklo ignorēšanu un pret pretinieku notriekšanu. Es skaļi iebildu un zīmēju uz logiem karikatūras līdz brīdim, kad kāds man stingri noprasīja: “Vai tavi protesti un autobusa nonicināšana ir palīdzējusi izglābt cietušos? Cik karā cietušie ir iekāpuši autobusā, pateicoties tavai darbībai?”

Es paliku domājot, jo nebija ko atbildēt. Es tiešām nevarēju pateikt, cik cilvēkus mana rīcība ir izglābusi, un, cik cilvēkus mudinājusi kāpt autobusā. Varbūt tiešām vajadzētu apklust un neko neteikt. Saskanīgā autobusā taču kāptu vairāk cilvēku! Bet vai vairāk būtu glābto?

Autobuss, no kura gribas izkāpt Autobuss, no kura gribas izkāpt Reviewed by Ulvis Skadiņš on piektdiena, marts 05, 2021 Rating: 5

Nav komentāru:

Nodrošina Blogger.