Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (32.turpinājums): 

Pēc Budapeštas brauciena rudenī pārcēlāmies strādāt Rēzeknē. Pa ziemu dzīvojām Ilzeskalnā. Jēkabpilī biju nostrādājis sešus gadus. Bija jārēķinās, ka vienmēr tur nepalikšu. Var jau būt, ka daudzo problēmu dēļ mani pārcēla agrāk. Domāju, ja mēs vēl tur būtu palikuši, varbūt situācija uzlabotos, es domāju par sarežģījumiem Jēkabpils draudzē. Jo tur nākošo mācītāju laikā nekas nemainījās. Vienīgā priecīgā ziņa bija tā, ka cilvēks, kurš tika izslēgts par alkohola lietošanu, atgriezās atpakaļ draudzē. Viņš tiešām bija mainījies, pilnīgi atbrīvojies no savas atkarības un šodien ir uzticīgs, aktīvs draudzes loceklis.

Noslēdzot stāstu par Irēnu. Viņa, kas bija iemīlējusies cietumniekā, ļoti agri šķīrās no dzīves. Viņa mira 30 gadu vecumā. Man vēlāk pastāstīja, ka pirms miršanas viņa esot visu nožēlojusi un lūgusi Dievam piedošanu. Vīrs ar bērniem palika vieni paši. Viņš gan vēlāk atkal apprecējās ar vienu sievieti no draudzes.

Rēzeknē draudze pārsvarā sastāv no krievu valodā runājošajiem. Sākumā, kamēr pieradu, runāju svētrunas latviešu valodā, un tās tulkoja uz krievu valodu. Vēlāk, lai taupītu laiku, jau pats runāju krievu valodā. Cik tas labi izdevās, tas jājautā klausītājiem. Pašam gan šķita, ka ne visai labi, bet ko varēja darīt?

Rēzeknes draudzes locekļi lielākoties bija jauni gan pēc vecuma, gan arī ilguma draudzē. Līdz ar otrā pasaules kara sākšanos draudze bija beigusi tur pastāvēt. Un tikai nesen, pēc atmodas, evaņģelizācijas rezultātā, ko vadīja Viktors Geide, tā tika atjaunota.

Man patika jauno cilvēku dedzība, ar kādu viņi darbojās draudzē.  Par draudzes vecāko kalpoja Jakovļevs, Viļņa sievastēvs. No vecajiem draudzes locekļiem vēl bija dzīva Jekaterina Neikure. Viņa visiem draudzē bija mīļa, un viņu dēvēja par Katjas tanti. Katru sabata pēcpusdienu jaunieši pavadīja pie viņas. Parasti mājās mēs atbraucām tikai pēc desmitiem vakarā.

Šie sadraudzības brīži bija ļoti interesanti. Daudz tika dziedāts. Uz ģitāras pavadīja Saša Trofimenko. Viņš arī dievkalpojumā pavadīja kopējās dziesmas, jo nebija neviena, kas varētu spēlēt uz klavierēm. Vēlāk es atvedu mandolīnas un domras, un apmācīju spēlēt. Mums izveidojās pat labs orķestris. Radās daudz mūzikas entuziastu. Spēlējām pat lielos svētkos kultūras namos.

Voldemārs, kas Ilzeskalnā dzīvoja mums kaimiņos, labi spēlēja uz akordeona. Viņam gan bija aizraušanās ar alkoholu, tāpēc ne vienmēr uz viņu varējām paļauties. Viņš draudzē nebija, bet labprāt nāca pie mums. Jau Dzintars Geide, kura mājā mēs dzīvojām, bija viņu ieinteresējis, cerēdams, ka viņš varbūt beidzot atteiksies no stiprā dzēriena lietošanas un pat pievienosies draudzei. Viņi abi bija lieli draugi, un, kad Dzintara vairs nebija, viņš mūs izvēlējās viņa vietā. Es gan viņam teicu: ja tu būsi iedzēris, neļaušu uzstāties koncertā. Patiešām bija tādas reizes, kad jutām, ka viņš ir lietojis alkoholu, un kategoriski aizliedzām spēlēt. Viņš to ļoti pārdzīvoja un tomēr nespēja neiedzert, ja bija kādi svētki. Reizēm arī Aidis un Vilnis atbrauca uz Rēzekni, tad mums bija liels papildinājums mūsu orķestrītim.

Atceros, otrajā manas kalpošanas gadā mums bija turpat Ilzeskalnā izsludināts Ziemassvētkos koncerts, kurā ar uzrunu kalpot piekrita Viktors Geide. Tajā dienā bija ļoti liels aukstums, krietni zem– 25 grādiem. No rīta piezvanīja gan Viktors, gan mūsu bērni un teica, ka viņi nebūs, jo nevarot iedarbināt savus auto. Nācās ātri pārorientēties. Lai arī Voldemārs bija iedzēris, šoreiz vajadzēja tomēr viņam atļaut piedalīties.

Ilzeskalnā mums blakus mājā dzīvoja Marina, Jehovas lieciniece. Tikko pārbraucām tur dzīvot, viņa bija pirmā, kas mūs apmeklēja. Viņa tūlīt uzsāka garīgas pārrunas. Tā kā man iepriekš nebija nācies ar šādiem ticīgajiem kontaktēt, tas šķita interesanti. Sarunājām kopā mācīties Bībeles stundas. Protams, viņa bija nolēmusi mūs pārliecināt par savas izpratnes patiesīgumu.

Kad viņa nāca uz pirmo stundu, jau pa logu redzēju, ka viņai rokās ir vesela kaudze savas literatūras. Ar pirmo stundu viss arī beidzās. Par Tēva, Dēla un Svētā Gara dievišķumu viņai bija pavisam cits skatījums, un viņa no tā neatkāpās. Mums likās, ka viņas izpratne ir pat zaimojoša, tāpēc sacīju, ka turpmākas pārrunas nav iespējamas.

Sabatos viņa ar savu mazmeitiņu šad tad brauca mums līdzi uz dievnamu, jo mazmeitiņai patika tur būt kopā ar mūsu bērniem. Reizēm pievienojās arī Voldemārs. Viņš jau daudz saprata, bet viņa problēma, kā jau teicu, bija mīlestība uz alkoholu. Ja draudzē kādam vajadzēja palīdzēt, viņš pirmais pieteicās. Trofimenko lauku mājā sadomāja izrakt aku, viņš mums brauca līdzi palīdzēt. Un kad Jakovļevi cēla kūti lopiem, atkal viņš piebiedrojās.

Jāsaka, Rēzeknē mums reti bija kāda svētdiena brīva. Vienmēr braucām kādam palīdzēt. Jakovļevs jau slimoja ar vēzi, un viņš kaut kur bija dzirdējis, ka veselīgs ir govs piens. Tāpēc viņi uzcēla lielu kūti un iegādājās govis. Mums gan vēlāk šķita, ka tas tieši pretēji paātrināja viņa slimību. Pēc dažiem mēnešiem  viņš nomira. Turpat Viļānu kapsētā viņu arī apglabāja.

Pirms viņa nāves es vēl Viļānos sarīkoju semināru par veselības jautājumiem. Jāsaka, apmeklētāju gan bija maz, un, cik atceros, biju spiests visu pārtraukt. Vēl mēģināju dabūt atļauju sarīkot evaņģelizācijas semināru pašā Rēzeknē, bet tur man neļāva. Paskaidroja, ka adventistiem ir grāmatas, kurās naidīgi rakstīts par katoļiem. Nekas neatlika, kā darboties citādi.

Īsajā laikā, ko pavadīju Rēzeknē, bija pietiekoši daudz kristību arī bez evaņģelizācijas. Tas tāpēc, ka paši draudzes locekļi bija aktīvi. Krievu tautības adventisti, šķiet, ir daudz dedzīgāki nekā mēs, latvieši.

Žēl, ka nevarēju tur ilgāk būt kopā ar viņiem. Man tomēr traucēja, ka vajadzēja runāt krievu valodā, tāpēc labprāt piekritu, ka tur nāk kāds, kas labāk runā krieviski. Jāpiebilst, kad tagad apmeklējam Rēzekni, mūs mīļi vienmēr tur sagaida.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru