Andis Krēsliņš, teoloģijas doktors, pensionēts mācītājs: 

3.daļa. Sabats un nākotnes notikumi.

Daudzi ūdeņi ir aiztecējuši kopš 18. un 19. gs., kad radikālie protestanti, no kuriem daudzi bija Millera sekotāji, pie visa un visur vainoja Katoļu baznīcu un redzēja pāvestu kā antikristu un gala laika sātanisko spēku, kurš uzbruks īstajiem Kristus sekotājiem. Protams, protestantu naids pret katoļu baznīcu tika pārmantots no iepriekšējām protestantu paaudzēm, kas cieta no katoļu uzbrukumiem 16. un 17.gs. karos, un padziļināja savstarpējo neuzticību un bailes. Arī agrīnie adventisti, nākot no protestantu konfesijām, līdzi nesa šo naidīgo attieksmi pret Katoļu baznīcu un, sekojot iepriekšējo protestantu piemēram, Atklāsmes grāmatas simbolus skaidroja antikatolicisma garā, liekot uzsvaru uz svētdienas-sabata konfliktu kā nozīmīgu elementu cīņā starp Kristu un sātanu.

Andis Krēsliņš kopā ar Inetu Krēsliņu
Lasot šos skaidrojumus un raugoties uz notikumiem pasaulē, mani nespēj pārliecināt agrīno adventistu radikāli protestantiskā ideja par svētdienas-sabata konfliktu, kas notiks tuvā nākotnē, kur cīņā starp Kristu un sātanu sabats kā zīmogs īstajiem Kristus sekotājiem atnesīs ciešanas un būs uzticības zīme. Ja jau mēs dzīvojam gala laikam vistuvāk, tad mums vajadzētu novērot kaut nelielu notikumu attīstību, kas norādītu uz Katoļu baznīcas naidu pret sabata turētājiem. Bet nē, atskatoties uz pagājušo gadsimtu, nav novērots, ka katoļi vajātu sabata turētājus un spiestu tos strādāt sestdienā. Drīzāk ir novērota katoļu vēlme meklēt draudzību ar protestantiem un izlīgt pagātnes ķildas. Vienīgie man zināmie uzbrukumi sabata turētājiem tika piedzīvoti no sekulārām pārvaldes struktūrām, kuras centās īstenot komunisma vai fašisma ideoloģijas sapņus un sodīja adventistus un ebrejus par nestrādāšanu sestdienās. Aiz šīm ideoloģijām nestāvēja Katoļu baznīca, kura pati uzskatāmi cieta no padomju režīma.

Politiski ekonomiskā situācija arī ir mainījusies kopš tā laika, kad agrīnie adventisti publicēja Atklāsmes grāmatas skaidrojumu par svētdienas-sabata konfliktu un pāvestību kā galveno katalizatoru cīņā pret sabatu. Pēc otrā pasaules kara tika atjaunota Izraēlas valsts, kurā sabats ir valstiska un reliģiska brīvdiena. Darba nedēļa Izraēlā sākas ar svētdienu un oficiāli beidzas piektdienas pēcpusdienā, kur gandrīz visas darba vietas seko piecu dienu nedēļai un strādā no svētdienas līdz ceturtdienai, piektdienu atstājot iepirkumiem un mājas sakopšanas darbiem. Ļoti gribētos redzēt, kā Vatikāns uzdrošinātos aizskārt jūdaismam tik reliģiski jūtīgu jautājumu un izsludinātu svētdienu kā vienīgo brīvdienu pasaulē un Izraēlā. Turklāt diez vai mūsdienu rietumu sabiedrība, kas ir pieradusi pie divām brīvdienām (sestdiena un svētdiena) tik viegli piekāptos idejai pāriet uz vienu brīvdienu - svētdienu. Mūsdienu sabiedrībā tiek runāts par nedēļas nogali ar trīs brīvdienām, kuras atbilstu ne tikai cilvēces kopējās labklājības līmenim, bet arī musulmaņu, jūdu un kristiešu reliģiskajām vajadzībām.

Arī katoļu baznīca nav nemaz tik ietekmīga un monolīta kā senāk un arvien vairāk uzrāda stagnātiskas izaugsmes pazīmes un nespēju aizsniegt cilvēkus rietumu pasaulē. Ņemot vērā mūsdienu izaugsmes tempus, musulmaņu skaits pasaulē šī gadsimta vidū būs divreiz lielāks par katoļiem (https://www.pewforum.org/2015/) (http://graphics.wsj.com/catholics-world/). Tāpēc mums varbūt vajadzētu pārskatīt Atklāsmes grāmatas skaidrojumu un padomāt, vai svētdienas likums nav jānomaina pret ko citu, kur islāma zemēs piektdiena ir oficiālā atpūtas diena un kur Irāna izrāda atklātu naidu pret Izraēlu. Iespējams, ja Elena Vaita būtu mūsu vidū, viņa saņemtu jaunu atklāsmi un norādītu, ka sātana plāns ir mainījies un viņš vairs neizmanto Katoļu baznīcu un svētdienas likumu, lai uzbruktu atlikuma kristiešiem. Tāpēc Atklāsmes grāmatā nākotnes ainas ir uzrakstītas simbolu valodā. Tur nav minēti konkrēti vārdi un organizācijas, bet gan simboliski tēli, kuru atšifrējums nevar būt statisks tāpat kā sātans un viņa eņģeļi nav statiski, bet mainīgi, piemērojoties jauniem apstākļiem.

Lai sabats kā radīšanas notikuma atceres diena nekonkurētu ar Kristus unikālo, pilnīgo un neatkārtojamo Svētā Gara zīmogu, ar kuru viņa sekotāji tiek apzīmogoti kristību brīdī, mums varbūt vajadzētu mainīt kādas detaļas doktrinālajā skaidrojumā par sabatu un atlikuma draudzes misiju. Bez tam, lai sabats nekalpotu par uzticības testu ticībai Dievam ar priekšlaicīgu māsu un brāļu dalīšanu uzticīgajos un atkritējos (ar izveidotu atšķirtības sienu starp patiesajiem un neīstajiem kristiešiem), mums iespēju robežās vajadzētu vairāk izcelt kristietības galveno patiesību (mūžīgo evaņģēliju), ka mūžīgā dzīvība ir tā, ko Kristus dāvina bez darbiem un nopelna, un tikai žēlastībā, un kas ir jāpieņem tikai ticībā bez bauslības darbiem. Elizabete Talbota raksta: "Gadu gaitā esmu pamanījusi dažus kristiešus, kuri nogriezuši un aizmetuši lielu daļu jauko sabata miera svētku, ko Dievs mums radījis. Daži apmulsuši aizmetuši sabatu prom pavisam, jo tas bija kļuvis sauss un rūgts. Kāds bija viņiem iemācījis rutīnu, iespējams, iedodot "darīt un nedarīt" sarakstu, un viņi vienmēr ievēroja sabata tradīciju, nezinot patieso miera nozīmi Kristū." (Es tev došu mieru. 76.lpp.)

Būtu labi atdalīt galveno no pakārtotā un saprast, ka sabats un bauslības darbi ir labi un nepieciešami dzīvei šodien un tagad, bet tiem nav nekā kopēja ar mūsu mūžīgo dzīvību. Kad esam pieņēmuši Kristus upuri mūsu vietā un sekojam Viņam, tad mēs gribam darīt labus (bauslības) darbus. Tāpat kā Dievs dara labus darbus, jo tas ir labi mums pašiem, citiem un visam, kas ir mums visapkārt šodien un tagad. Bet mūsu darbi nedod mums mūžīgo dzīvību un tie nevar mums atņemt mūžīgo dzīvību, jo mūžīgā dzīvība ir iegūstama tikai ticībā uz Kristu. Tā ir lielā atšķirība, kuru man izdevās saprast pēc daudziem adventistu draudzē pavadītiem gadiem, kurus dzīvoju ar iekšēju spriedzi, koncentrējoties uz baušļu izpildi un domu, vai tik esmu visu izdarījis pareizi. Man tas nozīmē ievērot sabatu, bet neuztraukties, ja darbā grafiks iekrīt sabatā un ir jābūt apsardzes objektā vai medicīnas iestādē, vai kādā citā neatliekamas palīdzības darbā naktī no piektdienas uz sestdienu jeb sabatā. Es nevaru zaudēt mūžīgo dzīvību šī iemesla dēļ, jo esmu kristietis, ne musulmanis, un mana mūžīgā dzīvība nav iegūstama ar reliģiskiem darbiem, bet vienīgi un tikai ticot Kristus darbam, ko Viņš ir izdarījis manā vietā pie krusta.

Pilnībā piekrītu šim citātam: "Septītās dienas adventisti neuzskata sabata ievērošanu par veidu, kā iegūt pestīšanu vai labvēlību pie Dieva. Mēs tiekam glābti vienīgi žēlastībā. Tādā veidā sabata turēšana, tāpat kā mūsu paklausība visām pārējām Dieva pavēlēm, ir mīlestības izpausme mūsu Radītājam un Glābējam." (Questions on Doctrine., 153.lpp.)

(nobeigums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru