Andis Krēsliņš, teoloģijas doktors, pensionēts mācītājs: 

1.daļa. Pieredze.

Es uzaugu Padomju Latvijas adventistu ģimenē, un manas pirmās atmiņas par sabatu saistās ar mammas gardajām smalkmaizītēm, garlaicīgiem piektdienas vakara lūgšanu dievkalpojumiem, garām, monotonām sabata svētrunām, skaistām dziesmām, pēcpusdienas pastaigām un saulrieta gaidīšanu sestdienas vakarā. Tā kā padomju vara aizliedza baznīcām veidot jebkāda veida nodarbības bērniem un iesaistīt nepilngadīgos draudzes aktivitātēs, dievkalpojumi man šķita garlaicīgi.

Tā tas turpinājās, līdz sāku iet skolā un iepazinu sabatu no citas puses: kā uzticības zīmi jeb zīmogu. Šis zīmogs skolas vadībai nepatika, un vecākus sauca uz skolu un komunistiskās partijas namu, kur draudēja mani atņemt vecākiem. Pēc pāris mēnešiem mani izslēdza no Bauskas 1 vidusskolas.
Vecāki atrada iespēju mani iekārtot Pilsrundāles pamatskolā, kur skolas direktors bija labvēlīgāks un pacieta manu neiešanu uz skolu sestdienās. Zinu, ka mani vecāki darīja vislabāko, ko saprata un spēja, lai ne vien paši būtu priekšzīmīgi ticīgie, bet arī mūs ar māsu uzaudzinātu par labiem un ticīgiem cilvēkiem.

Adventistu Baznīcas dievnams Bauskā
Mūsu draudzē bija meitene manā vecumā, kura apmeklēja Bauskas 1. vidusskolu sabatā. Par viņas ģimeni klīda runas, ka tā nav uzticīga draudzes pamatlikumiem un neievēro sabatu. Es, protams, vēlējos būt uzticīgs baznīcas mācībai, klausīt vecākiem un paciest neērtības, kādas bija ar braukšanu uz lauku skolu, kaut gan Bauskas pirmā vidusskola bija akmens sviediena attālumā no mūsu mājām. Klases biedri skolā mani saukāja par svēto, jo es negāju uz skolu, bet uz baznīcu sestdienā, atsacījos būt oktobrēns un pionieris, neēdu kopgaldā, bet gan mammas taisītās sviestmaizes un dzēru no mājām līdzņemto "svēto ūdeni", kas bija kumelīšu tēja.

Manas ciešanas ar sabatu turpinājās arī vēlāk, kad pēc pamatskolas tiku sestdienu neapmeklētības dēļ izslēgts no Rīgas celtniecības tehnikuma arhitektiem un tālāko izglītošanos turpināju vakarskolā. Tehnikuma direktors pēc nespējas mani pāraudzināt dusmās paziņoja, ka tumsoņiem nav domāta padomju izglītība un būs vien man jāturpina dzīvot tumsā.

Kā īsts adventists es jau biju iemācījies aizstāvēt sabata bausli un skaidroju direktoram, ka Dievam būs vairāk klausīt nekā cilvēkiem. No savu vecāku piemēra un draudzes mācībām sapratu, ka sabata ievērošana ieņem galveno vietu adventista dzīvē un ir atšķirības zīme starp īstiem Dieva ļaudīm un atkritējiem. Sabatskolā un svētrunās biju dzirdējis, ka sabats ir svēts laiks, kas nepieder mums, bet Dievam, un to nedrīkst lietot savām vajadzībām.

No jaunības laika man atmiņā ir labi saglabājusies svētruna, kur sabats tika salīdzināts ar aizliegto augli Ēdenes dārzā. Mācītājs uzsvēra, ka visi ēdamie augļi aino sešas darba dienas, kad var darīt visus darbus, bet sabats ir viens, īpašs un svēts tam Kungam. Tanī strādājot, cilvēks nozog laiku, kurš pienākas Dievam, un izdara grēku tādu pašu kā Ieva Ēdenes dārzā. Tam klāt vēl nāca biedējošais Atklāsmes grāmatas skaidrojums par sabatu kā uzticības zīmogu, kura nēsātājiem būs jācieš sātana vadīto cilvēku dusmu izvirdumi.

No draudzes mācībām izveidoju savu ticības sistēmu, kuras centrā atradās sabata ievērošana. Ap to riņķoja ne mazāk svarīgi ticības darbi - regulāra baznīcas apmeklēšana, alkohola nelietošana, nesmēķēšana, nedejošana, cūkgaļas neēšana, augsta morāle, Bībeles lasīšana un lūgšana. Biju pārliecināts, ka tie ir galvenie ticības darbi, kuri ir jādara lai iegūtu mūžīgo dzīvību. Nenoliedzami tie bija saistīti ar ticību Dievam, Jēzum Kristum, Svētajam Garam un eņģeļiem. Viss šķita saprotams un vienkāršs. Es centos darīt ko varu, lai ievērotu baušļus un nopelnītu mūžīgo dzīvību. Ja kādu bausli pārkāpu, vakarā lūdzu Dievam piedošanu cerībā, ka Kristus caur savu upuri manu lietu nokārtos, un es atkal būšu tīrs no grēkiem un gatavs Kristus atnākšanai.

Protams, arī citi adventisti Latvijā no sirds centās izpildīt baušļus un sabata saistības, un darīt to labāko, lai sabata zīmogs būtu skaidri redzams uz viņu pierēm. Kaut arī Padomju Latvijas laikos vajāšanas un "pūķa" dusmas nenāca no svētdienas turētājiem un to baznīcām, bet gan no ateistiski noskaņotā komunistu režīma, māsas un brāļi Latvijā bija gatavi ciest sabata dēļ un uzskatīja to par uzticības pārbaudi pirms lielajām gala laika vajāšanām. "Saskaņā ar pravietojumu interpretāciju mēs jūtam, ka Dievs jau šodien pārbauda mūsu uzticību, lai tad, kad pienāks gala laiks un cilvēki sadalīsies divās grupās jautājumā par uzticību Dievam vai sātanam, mūsu ļaudis būs gatavi pēdējai pārbaudei." (Questions on Doctrine., 194.lpp.)

Padomju laikos īstās ticības cīņu lauki veidojās izglītības iestādēs un kara dienestā, darba vietās un valsts palīdzības struktūrās, visur, kur adventisti saskārās ar darbu sabatā. Daudzi no ticīgajiem, kuri strādāja palīdzības dienestos, atsacījās iet darbā sestdienā un meklēja iespēju mainīt darba grafiku. Izveidojās interesanta situācija, kurā adventisti saņēma medicīnisko un cita veida palīdzību no valsts dienestiem sestdienā, bet paši nebija ar mieru piedalīties palīdzības sniegšanā un aizsargāt citus šajā dienā. Gadiem ejot, nekas īpaši nemainījās ne manā, ne draudzes izpratnē par cilvēka glābšanu un sabatu. Bet tad kādu dienu mani aicināja mācītāja darbam. Tas piespieda mani vairāk iedziļināties draudzes doktrīnās un arī pārskatīt adventistu mācību par sabatu.

(turpinājumu meklē šeit...)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana