Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (31.turpinājums): 

1995.gadā, tūlīt pēc Jāņiem es, Hildiņa, Aidis un Taņa piedzīvojām vēl vienu braucienu ārpus Latvijas. Šoreiz tas jau bija mūsu pašu adventistu pasākums. Par ko tādu es agrāk varēju tikai sapņot. Bet nu bija pienācis brīdis, kad arī es pats tādā varēšu piedalīties.

Parasti Ģenerālkonferences kongress notiek ik pēc pieciem gadiem Ziemeļamerikas kontinentā, bet šoreiz, 1995.gadā no 29.jūnija līdz 8.jūlijam, tas tika sarīkots Nīderlandē, Utrehtā.

Izbraucām nedaudz agrāk, lai apskatītu Vāciju, īpaši Berlīni. Daudzi no mums tur nekad nebijām bijuši. Holandē ieradāmies dienu pirms kongresa, tūlīt piereģistrējāmies un uzcēlām teltis. Kaut ko tādu nebiju redzējis, telts pilsētiņai nebija ne gala, ne malas. Vēl lielāks pārsteigums bija nākošajā dienā vērot kongresa atklāšanu. Runāja, ka esot reģistrēti 40 tūkstoši. Mēs no Latvijas izbraucām divos autobusos. No citām valstīm bija daudz vairāk autobusu.

Katru vakaru notika lieli pasākumi. Kori, orķestri, dalībnieki nacionālos tērpos un iespaidīgas uzrunas. Interesanti bija arī vērot kongresa darbu dienā. Kad tas apnika, gājām pastaigāties pa visu kongresam atvēlēto teritoriju. Tā bija ļoti plaša, varēja viegli nomaldīties. Tur bija dažādu izstāžu stendi ar grāmatu galdiem,  CD diskiem un citiem atribūtiem no dažādām valstīm. Daudz ko varēja uz vietas arī nopirkt.

Kamēr pa dienu notika darba sēdes, tie, kas nebija delegāti, izmantoja laiku, lai kaut kur arī aizbrauktu. Nedēļas vidū Latvijas mācītāji ar savām ģimenēm vienā autobusā aizbraucām uz Amsterdamu. Interesanta pilsēta, kuru vislabāk var apskatīt, izbraucot ar kuģīti pa kanāliem, kas vijas cauri visai pilsētai. Hildiņa, Aidis, Taņa, kā arī Vilnis un Sveta palika Amsterdamā līdz vakaram apskatīt pilsētu naksnīgajā apgaismojumā. Es tomēr negribēju palaist garām kongresa pasākumu un ar pārējiem atgriezos Utrehtā.
Pēdējā dienā pirms noslēguma jaunie vēl ar stopiem paceļoja uz citām pilsētām, arī iztērēja guldeņus, lai tie nav jāved mājās.

Piektdienas vakarā Uldis teica, lai no rīta, kad piecelsimies, novācam teltis, tad varam tūlīt pēc vakara noslēguma izbraukt. Pie robežas varot rasties sarežģījumi. Atceros, ka Ojārs un Juris Bite pret to iebilda. Esot sabats, un viņi darīšot to tikai pēc saules rieta. Mēs savas teltis tomēr novācām un neuzskatījām, ka tas būtu nepareizi. Vēl vairāki to izdarīja, bet ne visi.

Pēdējā kongresa diena bija ļoti iespaidīga, it īpaši vakarā, kad bija valstu parāde – katras valsts pārstāvji nāca savos tautas tērpos ar karogu rokā. Ar uzrunu sesiju noslēdza R.Folkenbergs, ievēlētais Ģenerālkonferences prezidents.

Kad viss bija beidzies, katrs savācām savas mantiņas, ko bijām paņēmuši līdzi uz kongresa manēžu, un steidzāmies uz autobusiem, kas bija vairākus kvartālus tālāk. Tā kā Uldis sacīja, ka tūlīt pēc noslēguma dosimies ceļā, mēs pie sava autobusa atnācām vieni no pirmajiem. Hildiņa pēkšņi atcerējās, ka viņai zālē ir palikusi jaciņa. Es domāju: kamēr visi atnāks, es ātri aizskriešu pakaļ. Aizgāju, atradu bez grūtībām. Taču atpakaļ ceļā aizgāju pa citu ceļu. Sapratu, ka nav kaut kas kārtībā. Griezos atpakaļ un mēģināju iet citā virzienā. Bet kur tad palikuši autobusi!?

Kamēr atgriezos pie kongresa nama, sāka jau satumst. Steidzoties pakritu un atsitos pret stikla durvīm. Sāka stipri asiņot deguns, bet nebija jau laika par to domāt. Kongresa manēžā vēl bija daži cilvēki. Tikai nesapratu, kā lai paprasu, kur atrodas autobusi? Angliski nemācēju. Viens otrs raudzījās manā sasistajā sejā un kaut ko sacīja, bet es nekā nesapratu…

Biju jau satraucies ne pa jokam, kad izdzirdēju, ka kāds mani sauca. Tur bija Aidis ar Taņu un, šķiet, vēl kādi, kas bija atnākuši mani meklēt. Viņi bija ļoti pārsteigti par manu izskatu.

Kad beidzot nonācām līdz autobusiem, bija jau pilnīgi tumšs. Mana prombūtne bija visus daudz aizkavējusi, bet tomēr viņi atviegloti uzelpoja, ka esmu atradies. Taču noskaidrojās, ka joprojām nevaram braukt mājās, jo daudzi nebija novākuši savas teltis.

Kad beidzot varējām doties ceļā, pie sevis domāju, kāpēc man bija jāpiedzīvo noslēgumā tāds rūgts piedzīvojums? Laikam man nevajadzēja piekrist sabata rītā novākt savu telti.

Nākošajā rītā, kad piebraucām pie robežas, mans deguns izskatījās briesmīgs. Atceros, kad bijām nostāvējuši vairākas stundas rindā pie robežas, lai ātrāk mūs palaistu, Uldis paaicināja mani, Ligitu, Daiņa sievu, kurai bija stipri sastrutojusi kāja, un vēl vienu sasirgušu pie robežsargiem. Kaut kādā mērā tas palīdzēja, un mūs ātrāk palaida.
_________________________________________________________________________________

Tajā pašā gadā dažus mēnešus vēlāk mums, visiem darbiniekiem, vēlreiz bija izdevība izbraukt ārpus Latvijas, šoreiz uz Ungāriju, Budapeštu. Transeiropas divīzijai  bija paredzētas mācības mācītājiem un nodaļu vadītājiem. Arī Taņa un Aidis brauca kā „Adventes vēstis” žurnāla redaktori. Mums, man un Hildiņai, bija atsevišķa istabiņa, Aidim ar Taņu arī.

Pirmajā dienā Taņu piemeklēja nepatīkams atgadījums. Viņa konstatēja, ka bija pazuduši 200 dolāri. Tas bija ļoti nepatīkams, liels pārdzīvojums. Sapratām, ka nauda bija pazaudēta jau Krakovā. Taņa ļoti pārdzīvoja. Es, Hildiņa un Aidis viņu mierinājām. Labi, ka es biju vairāk paņēmis līdzi un varējām atlikušo sadalīt.

Lai gan visas dienas mēs bijām diezgan aizņemti, mums atlika arī pietiekoši daudz laika, lai apskatītu Budapeštu. Tā ir skaista pilsēta ar daudz tiltiem pāri Donavai. Mēs pabraucām pa šo upi arī ar kuģīti un jūsmojām par pilīm, kuras ir tās krastā. Īpaši skaisti tur ir vakarā, kad mirgo visapkārt ugunis.

Interesantas arī bija dienā nodarbības. Varējām katrs izvēlēties, pie kura lektora iet. Reizēm Hildiņa klausījās vienu, bet es citu. Atmiņā palikuši daži uzvārdi: Kress, Pirsons, Viklanders – divīzijas prezidents, kā arī Polsons un citi.

Kad mācības tuvojās beigām, sapirkām daudz augļus, kas te bija lēti. Sabatu pavadījām turpat pilsētā, un svētdienā agri no rīta, pl.6.00 izbraucām no Budapeštas. Izbraucot konstatēju, ka esmu atstājis viesnīcā lasāmās brilles. Bet ko nu vairs. Atceļā Polijā iebraucām Osvencimas koncentrācijas nometnē. Tas, ko tur redzējām, ir kaut kas briesmīgs. Autobusā pēc tam ilgi bija nospiedošs klusums.  Robežu šoreiz šķērsojām ātri, un drīz vien jau bijām Latvijā.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana