Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (22.turpinājums): 

Nebiju vēl pabeidzis strādāt kā jumiķis, kad saņēmu aicinājumu piebiedroties visiem mācītājiem un braukt uz Tallinu, kur norisinājās veselības apmācības seminārs. Lai gan oficiāli mans mācītāja kalpošanas darbs bija no 1.oktobra, Nikolajs palaida mani, lai es izmantoju šādu iespēju. Tallinā viesnīcā biju kopā ar Viesturu Reķi un Ēriku Galenieki, kuri tagad jau ir profesori. Reķis jau toreiz bija pabeidzis Frīdensauvā studijas. Viņi kādu laiku strādāja kā mācītāji, bet es daudz ko vēl nezināju un domāju, nez kā es iejutīšos starp viņiem? Bet jāsaka, tas nebija nemaz tik grūti. Viesturs un Ēriks daudz jokoja, un mēs trijatā labi sapratāmies.

Atgriezies no semināra, kādu laiku vēl pastrādāju pie Nikolaja, jo bija jāpabeidz objekts un tas jānodod. Kad tas bija izdarīts, gatavojos, kā jau sacīju, garīgajiem pienākumiem.

No 1989.gada 1.oktobra uzsāku kalpošanas darbu kā sludinātājs, tagad tieku dēvēts par mācītāju, Jēkabpilī. Viktors Geide mani iepazīstināja ar draudzi un sacīja, ka es turpmāk te kalpošu. Man šī draudzīte nebija sveša. No 1985.gada šad tad pa vasaras mēnešiem biju to apmeklējis. Atmiņā palicis, ka Jānis Zariņš, kas toreiz piederēja Jēkabpils draudzei, jautāja Viktoram, kāpēc esmu izraudzīts es, bet nevis, piemēram, viņa dēls, kas gadiem bija draudzes vecākais. Uz to Viktors neatbildēja.

Atceros, mana pirmā svētruna bija „Kristus vēstule”, teksts no 2Kor. 3:2,3
Jūs esat mūsu vēstule, rakstīta mūsu sirdīs, saprotama un lasāma visiem cilvēkiem. Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule…
Atmiņā palicis satraukums par to, kā manu runu uzņems draudze. Es runu biju aizņēmies no viena mācītāja svētrunas konspekta un pats tikai nedaudz papildinājis. Nav vairs prātā palicis, kā runāju, bet tas pats Zariņš izteica zināmu neapmierinātību. Labi, ka citi vecāki vīri Roberts Irbe un draudzes vecākais Pauls Niedra centās mani uzmundrināt. Vēlāk arī Zariņš ar mani aprada. Viņš gan pēc kāda laika pārcēlās atpakaļ uz Cēsu draudzi. Viņš no turienes arī katru piektdienas vakaru brauca uz Jēkabpili un pārnakšņoja sabatā L.Paegles ielas namiņā. Kāpēc viņam tas bija vajadzīgs, ja ģimene gāja Cēsīs uz dievkalpojumiem, tas man palika neskaidrs. Laikam kaut kas viņu tur tomēr neapmierināja.

Arī Roberts Irbe ieradās jau piektdienas vakarā no Krapes. Viņš bija ļoti mīļš un sirsnīgs brālis, un, galvenais, uzticīgs Jēkabpils draudzei.

L.Paegles ielā 26 adventistu draudzītei piederēja pusmāja. Tas bija dzīvoklis mācītājam. Problēma bija, ka mājoklis bija netālu no Daugavas, un pavasaros to piemeklēja plūdi. Grīdas bija sabojātas tik tālu, ka prasījās nomainīt. Reizēm ūdens līmenis bija pat metru virs grīdas. Tad drēbes un grāmatas tika paceltas pie pašiem griestiem. To bija nācies piedzīvot iepriekšējiem iemītniekiem Beļēviču ģimenei, kā arī Geidēm. Arī mēs tur dzīvojām vairākas ziemas, bet mums par laimi plūdi mūs neskāra, jo drīz gar Daugavu uzcēla dambi.

Nobalsināju griestus un izlīmēju sienas ar tapetēm, nedaudz arī palaboju grīdu, un varēja iztikt. Pavasarī pārcēlāmies atkal uz laukiem. Reizēm turpat arī rīkojām dažādus pasākumus.

Kad sāku Jēkabpilī strādāt, tur bija arī koris, ko diriģēja Andis Žube. Rīkojām dziesmu dievkalpojumus, kad atbrauca arī palīgi un viesi. Tādās reizēs sestdienas rītos pirms dievkalpojuma bija liela rosība.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana