Negaidītais aicinājums

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (21.turpinājums): 

Tas varēja būt 1989.gada augustā, kad saņēmu negaidītu piedāvājumu. Es un Nikolajs atradāmies uz jumta, mēs strādājām kā jumiķi, kad viens no strādniekiem aicināja nokāpt zemē, jo kādi cilvēki gribot mani satikt.

Lejā gaidīja mācītāji Viktors Geide un Valdis Zilgalvis. Viņi mani pasauca sāņus un jautāja, vai es varētu uzņemties kalpošanu Jēkabpils draudzē? Proti, runa bija par mācītāja pienākumiem. Biju ļoti pārsteigts, ko tādu nebiju gaidījis. Viņi sacīja, lai es labi apdomāju un pēc kādām dienām dodu atbildi.

Viktors tajā laikā pats pildīja mācītāja pienākumus Jēkabpilī, lai gan nesen notikušajā kongresā jau bija ievēlēts kā draudžu savienības vadītājs. Es šajā kongresā pats kā delegāts piedalījos no krievu draudzītes. Šis bija pirmais kongress pēc ilga pārtraukuma (okupācijas), tādēļ mums, draudzes locekļiem, tas bija liels saviļņojums. Tā bija liela priekštiesība tādā piedalīties. Vecākais mācītājs Oltiņš, kas līdz šim skaitījās savienības priekšnieks, sava vecuma dēļ vairs nevarēja kandidēt. Uz šo amatu pretendēja divi- Uldis Liepiņš un Viktors Geide.

Balsu vairākums nosvērās par labu Viktoram, lai gan daudziem šķita, ka Uldis ir piemērotāks. Pēc kongresa varēja manīt, ka Uldis bija gaidījis sev labvēlīgu iznākumu. Viņš pat pēc tā uz kādu laiku aizbrauca no Latvijas. Darbojās Krievijā un tur arī pabeidza klātienē Zaokskas teoloģijas semināru. Vēlāk atgriezās Latvijā.

Kas attiecas par manis aicināšanu kalpot Jēkabpilī. No vienas puses tas šķita vilinoši, bet šaubas bija, vai spēšu ar visu tikt galā. Biju jau gados un apzinājos, ka man nav pietiekoši daudz zināšanu. Arī alga, zināju, būs ļoti pieticīga. Viens, otrs jau bija tādēļ atteicies no šī pienākuma.

Nikolajs, ar ko es kopā strādāju, kam pašam svarīga bija nauda, sacīja: “Ja Dievs aicina savā kalpošanā, tad nedrīkst pretoties, tad naudai jāpaliek otrā plānā.” Kalpot Dievam, viņš sacīja, ir liela privilēģija. Varēja redzēt, ka viņš mani pat apskauda. Viņš neoficiāli faktiski jau kalpoja. Kad mācītājs Ēriks Galenieks bija prom, viņš viņu aizvietoja un runāja svētrunas.

Hildiņa gan sacīja, lai es labi apdomāju, vai spēšu attaisnot šādu aicinājumu. Tomēr ar Nikolaja atbalstu, arī Aidis mani iedrošināja, es izšķīros un pieņēmu piedāvājumu.

Kad biju pateicis “jā”, Viktors mani uzaicināja uz draudžu savienības padomes sēdi, kurā piedalījās arī Baltijas ūnijas vadītājs Valdis Zilgalvis. Bez manis līdzīgi kā es bija aicināts vēl viens- Genārijs Roderts. Viņš bija dažus gadus jaunāks par mani.

Mums tika uzdoti daži jautājumi, un tad padome apstiprināja mūs kā nākošos garīgos darbiniekus. Vēl vajadzēja gaidīt, ko sacīs valsts reliģiskais kults.

Nebija ilgi jāgaida uz viņu reakciju. Tiku uzaicināts ierasties pie viņiem. Es šajā iestādē pirms vairākiem gadiem biju jau reiz aicināts. Tas bija pēc skolas sūdzības, ka mēs kropļojam savus bērnus. Toreiz pamanīju, ka mūsu saruna pat tiek ierakstīta. Tāpēc domāju, ka šoreiz pilnvarotā vietnieks Kokins (toreiz bija pats vadītājs Liepa) man atļauju nedos. Bet man par pārsteigumu nekādas nepatīkamās sarunas nebija. Droši vien viņi rēķinājās ar jauno politisko realitāti.

Es jau minēju, ka politiskais stāvoklis visā Eiropā mainījās. Vispirms pārmaiņas bija Polijā un tad tālāk PSRS. Gorbačovs piekrita, ka nojauc mūri, kas šķīra vienu Vāciju no otras. Latvijā uzdrošinājās pacelt balsis par Molotova un Ribentropa paktu un pat vairāk: prasīt ne tikai ekonomisko neatkarību, bet arī valstisko. Izveidojās Tautas fronte. Visi šie notikumi pavēra arī lielākas iespējas Dieva Vārda evaņģelizācijai. Sapratām, ka Dievs visu vada. Tik brīnumaini, bez asins izliešanas drīz vien krita smagais komunisma jūgs.1991.gadā kļuvām par neatkarīgu valsti, un Dieva Vārdu brīvi varēja sludināt visā Latvijā.

(turpinājums sekos)