Ojāra Incenberga dzīves atmiņu skices: (1.turpinājums) 

Pēckara gadi aizrit tālu no pilsētas, no draudzes. Priecīgi brīži ir kalpu mājiņā, kad ierodas draudzes sludinātājs D. ar zīmējumu rulli un sāk skaidrot sarežģītos Bībeles pravietojumus par tēliem un zvēriem no Atklāsmes un Daniela  grāmatām. Tad nelielajā mājiņā sanāk ļaudis no apkārtējām mājām, kas arī grib dzirdēt Bībeles  atziņas.

Pēc kara. Esmu šeit pamatskolas laikā
Bērni aug, skola atrodas 12 kilometru attālumā. Brāļi un māsas palīdz sameklēt pilsētas pievārtē citu  līdzīgu, nelielu kalpu māju, un kādā pavasara dienā, kad uznāk spēcīgs atkusnis notiek pārcelšanās uz jauno dzīves vietu. Dažos zirgu pajūgos ir salikta visa  nepieciešamā iedzīve. Dažviet ragavas slīd pa sniega  ceļu, bet citviet jau pa dziļām ūdens lāmām. Mazajiem bērniem tas ir nopietns pārdzīvojums un reizē arī interesants  ceļojums pirmo reizi dzīves laikā.

Mums vajadzīga ne tikai jaunās dzīves vietas apzināšanās, bet arī pilnīgi cita nedēļas kārtība. Pirms tam dažreiz nedēļas nogali mēs, bērni, pavadām vieni paši, jo mamma ir devusies uz sabata dievkalpojumu, kas atrodas 25 kilometru attālumā no mūsu dzīves vietas. Tagad katru sabatu varam būt kopā ar draudzi, ar citiem bērniem.

Sākas arī skolas gaitas netālajā skolā. 1949. gada pavasarī draudzei atņem telpas pilsētas centrā, un tomēr pateicība Dievam, ka tās tiek ierādītas vecā koka mājā. Vienu ceturto daļu mājas aizņem dievkalpojumu telpas, bet blakus ir vienistabas dzīvoklis, kas domāts sargam, telpu kopējam. Draudze šo pienākumu uztic Mātei. Viss ir sakārtots, un kādā dienā mēs dodamies apskatīt jauno dzīves vietu.

Māja atrodas uz centrālās ielas. Var vērot, kā ierodas pilsētā visi transporta līdzekļi. Tie gan ir vairāk zirgu pajūgi, pa retam kāds autobuss, kas uztur satiksmi ar Rīgu. Tajā dienā atrodoties tukšajā dzīvoklī, mums, bērniem, par lielu pārsteigumu pilsētā iebrauc smago mašīnu kolona. Saskaitām- vairāk nekā trīsdesmit. Nākošā dienā  skolā virmo satraukums, arī no mūsu klases vairākus vienaudžus apbruņoti karavīri izved kā noziedzniekus, jo viņu vecāki iepriekšējā naktī ir jau aizturēti. (Jāpiebilst, ka skolā bija arī internāts, un bērni, kuri dzīvoja tālāk no skolas, pārgulēja nedēļas laikā skolā un tikai nedēļas nogalē devās uz mājām.)

Mācības skolā pārtrūkst, un es, skrienot uz mājām raudu, pārdzīvoju, vai mājās būs mamma? Mēs taču arī neesam tādi, kas atbilst tā laika prasībām. Paldies Dievam, mūsu mājām šī vētra paiet secen…

Pārceļoties uz jaunu dzīves vietu, nākošais rudens nes arī pārmaiņas skolā. Jauna skola, jauni klases biedri. Citādi dzīve ir mierīga, pat interesantāka. Blakus ir ezers, vasarā katru brīvo brīdi cenšamies pabūt ezera skavās. Turpat mājām blakus ir Lazdukalns, nedaudz tālāk Tempļakalns - ziemā aizraujošas vietas slēpošanai.

Pēc dažiem gadiem pilsētā top diezgan ievērojama karaspēka daļa, ar virsniekiem. Viņu bērniem ir vajadzīga īpaša skola, tādēļ latviešu bērniem viena skola jāatbrīvo un visiem jācenšas saspiesties divās esošajās. Līdz ar to mums skola katru dienu sākas pēcpusdienā divos. Ar to, ka mēs skolu neapmeklējam sestdienās, visi jau ir apraduši. Mācībās mums robu nav, bet tagad, kad sabats sākas piektdienas vakarā, saulei rietot, skolu varam piektdienās apmeklēt tikai dažas stundas un tad- uz mājām. Klases biedriem tas liekas kaut kas īpašs - bēgt no stundām. Viņu kontā ir daudzas citas palaidnības, tāpēc mēs it kā esam no viņu kompānijas. Tieši nerātnākie zēni ir lielākie palīgi, lai sekmīgi izkļūtu starpbrīžos no skolas pa vienu no vairākām izejām.  Skolā ir četri stāvi, mūsu klase ir ceturtajā stāvā. Tātad izkļūt laukā nav tik vienkārši, jo pastāv stingra un noteikta kārtība - starpbrīžos jāuzturas katram sava stāva gaitenī, nedrīkst klaiņot pa visu skolu.

Oktobra beigās klasi pārņem jauna klases audzinātāja, reizē arī krievu valodas skolotāja, ebrejiete, kura ar grūtībām runā latviski. Gan mātei, gan bērniem grūti saprasties, šo valodu nepārzinām. Rodas pārpratumi. Viņa ir pārliecināta, ka klasē jāieved kārtība. Nedrīkst būt nekādu kavējumu un kur vēl tik rupji pārkāpumi kā bēgt no stundām. Protams, tiek meklēts atbalsts skolas vadībā.
Piektdienā pienāk liktenīgais starpbrīdis. Uzticīgie "izlūki" ziņo - visas izejas noslēgtas, bet uz galvenajām kāpnēm stāv pats direktors. Citu ceļu nav- jādodas satikties tieši ar direktoru. Sirds trīc, bet jāiet. Man ir tikai divpadsmit gadi. Aiz muguras ir gandrīz visa klase. Kas notiks? Manus nedrošos soļus pārtrauc noteikts jautājums:
  - Uz kurieni?
  - Uz mājām.
Netiek jautāts iemesls, jo tas jau ir viņam skaidrs.
  -  Nevar palikt?
  -  Nē!
Iestājas ilgstošs klusums. Tikai vēlākos gados sapratu: tur pie direktora sirds cīnījās Debesu eņģeļi. Mājās māte lūdza Dievu, lai bērniem būtu spēks izturēt. Sāk jau skanēt nākošās stundas zvans, kad direktors paskatās savā pulkstenī un klusām saka: "Steidzies, saule riet!" Pats pagriežas un aiziet.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru